Ineta Ķirse lasa Annas Sakses pasaku "Zaķa kāposti"

Grausim apnika dienu no dienas ēst āboliņa lapas un grauzt alkšņu mizas. Viņš ielavījās zemnieka sakņu dārzā un pamielojās pie tikko iestādītiem kāpostiem. Kad zaķis bija labu tiesu jauno, sulīgo lapiņu nošķinis, gadījās iet garām zemniekam. No brīnumiem tas sasita rokas kopā un atplēta muti vaļā - tā jau nošķīs visu dārzu!
- Vadzi, Garausi, - tas uzrunāja zaķi, kas paēdis pašlaik bija apsēdies un slaucīja muti.
- Stādot tava tiesa gan nav ierēķināta. Ja tu tagad nograuzīsi mazo stādiņus, tad man te neizaugs neviena galviņa un es rudenī nevarēšu kāpostus ieskābēt ziemai.
- Ieskābēt? - zaķis brīnījās. - Kāpēc kāposti jāskābē? Tie tāpat ir garšīgi.
- Ak, tagad tie nav ne pusi tik garšīgi kā ieskābēti. Vai zini, tagad tu labāk liec manu dārzu mierā, bet atnāc ziemā, tad es tev došu nogaršot skābus kāpostus. 

Grausim apnika dienu no dienas ēst āboliņa lapas un grauzt alkšņu mizas. Viņš ielavījās zemnieka sakņu dārzā un pamielojās pie tikko iestādītiem kāpostiem.

Zaķis arī nosolās dārzu vairāk nepostīt. Kas tad vasarā bēdas - āboliņa pilni lauki, pļavas pilnas zāles, vari dzīvot, asti kuldams, ja tikai šī bijusi garāka. Bet ziemā zaķis pie zemnieka klāt kā saukts - lai dodot skābos kāpostus. Iedod zemnieks vienreiz - zaķis otrā dienā klāt atkal. Tā un tā, vasarā šis esot bijis tik labs, palīdzējis zemniekam dārzu taupīt, lai nu atmaksājot šā labo sirdi, kad ne lāga šūniņas nevarot no sniega apakšas izkasīt. Baro zemnieks zaķi dienu no dienas, bet - redz, še - pēc ziemsvētkiem kāpostu kubuls tukšs. Un kur nu vēl ziemai gals! Pietrūkst abiem garšīgās ēsmas. Pavasarī zemnieks saka zaķim:
- Paklau, sābri, tev jau lielāki lauki nekā man, vai tu nevarētu sēt kāpostus pats savā zemē?
- Man nav kāpostu sēklu, - zaķis bēdīgi atzīstas.
- Brauc uz Rīgu. Es arī katru pavasari braucu pēc kāpostu sēklām uz Rīgu.
Zemnieks domā, ka ticis no zaķa vaļā. Domā: kur tāds zaķis naudu ņems, iesēdīsies vilcienā bez biļetes, ieliks vīru cietumā, tad izstrēbsies tur skābus kāpostus, tā ka vēlāk tiem vairs ne virsū neskatīsies. Bet šis zaķis nebija no muļķajiem, kaut gan ausis tam ne par sprīdi nav īsākas kā citiem zaķiem. Aizcilpo viņš uz staciju, gaida vilcienu. Gaida un skatās - kurš braucējs pienāk, tas nopērk biļeti, kuri pienāk, tas nopērk biļeti.

Hm. Tādu nešpetnību! Cilpo nu atpakaļ, Rīgu neredzējis un kāpostu sēklas nedabūjis. Zaķim sirds sāp kā aizpērn sašautā ķepa.

- Ko jūs darīsiet ar tām biļetēm? - apjautājas zaķis.
- Brauksim uz Rīgu, - šie atbild.
- Vai bez biļetes nevar? - zaķim tā jocīgi paliek ap sirdi.
- Bez biļetes nevar.
Hm. Tādu nešpetnību! Cilpo nu atpakaļ, Rīgu neredzējis un kāpostu sēklas nedabūjis. Zaķim sirds sāp kā aizpērn sašautā ķepa. Viņš nosēžas uz ceļa stabiņa un rauš no acīm asaras. Te pie pašas garās auss atskan negants kauciens.
«Suņi!» zaķītim ļipa kļūst auksta, viņš gribētu mukt, bet paliek uz stabiņa kā piesalis. Ak tu brīnums! Kaucēji nav vis suņi, bet mazas, glītas mājiņas uz riteņiem piebrauc pie stacijas. Ļaudis steigšus raušas pa kāpnēm iekšā. «Ak tad tā brauc uz Rīgu!» domā zaķis.
«Laimīgu ceļu! Laimīgu ceļu!» viņš uzsauc iekāpējiem, un vilciens sāk kustēties.
«Pag, es varētu pavizināties līdz Putnu gāršai,» zaķim pēkšņi iešaujas prāta.
Viņš uzlec uz kāpnēm un brauc kā kungs.
«E, šitā līdz Rīgai dabūt izvizināties,» nopūšas zaķis, «tad manā zaķa mūžā vairāk nebūtu ko vēlēties.»
Zaķim tā patīk vizināties, ka viņš aizmirst pie Putnu gāršas nolēkt. Vilciens tuvojas stacijai.
«Vai dieniņ, vai dieniņ,» vaimanā zaķis. «Tūlīt nāks ārā konduktors un saņems mani ciet.»
Vilciens apstājas tik strauji, ka zaķis noveļas no kāpnēm kā maiss. Tūlīt arī konduktors ver vaļā durvis un laiž iekšā jaunus braucējus. Pa tam zaķis jau atžilbis.
«He, he! Šitā var aizbraukt līdz pašai Rīgai!»

Nu ir meistaram amats rokā. Tikko vilciens tuvojas jaunai stacijai, zaķis nolec, tikko sāk kustēties, zaķis jau sēž uz kāpnēm.

Nu ir meistaram amats rokā. Tikko vilciens tuvojas jaunai stacijai, zaķis nolec, tikko sāk kustēties, zaķis jau sēž uz kāpnēm. Gari pūzdams un smagi elsdams, vilciens ieripo Rīgā. Zaķis uzmeklē sēklu tirgotavu. Ko tur daudz gudros, ies tik iekšā un prasīs kāpostu sēklas. Bet tirgotājs visas sēklas pārdevis, pašlaik slauka kopā pabiras.
- Ko jaunskungs vēlas? - pa tirgotāja vīzei tas laipni noprasa.
- Kāpostu sēklas, - zaķis bailīgi tikko dabū pār lūpu.
- Kādu kāpostu sēklas jaunskungs vēlas: mums ir galviņu kāposti, puķu kāposti, rožu kāposti, kacenu kāposti. Varbūt jaunskungs ņems kacenu kāpostus - vasarā var ēst lapas, ziemā grauzt kacenu?
«Nu tas nu gan ir blēdis,» zaķis nodomāja. «Visādu kāpostu sēklas piesola, bet par visgaršīgākajiem ne vārda.»
- Un citādu kāpostu sēklu jums nav? - viņš viltīgi noprasa.
- Nav, - pārdevējs noplātīja rokas.
- Es gribētu skābu kāpostu sēklas, - jau drošāk uzstājās zaķis.
Tirgotājs pavīpsnāja - šis pircējs, acīm redzot, bija galīgi uz zaķa.
- Ak, skābu kāpostu, - pavisam saldā balsī iesaucās tirgotājs. - Jā, tās mēs dodam par velti. - Viņš saslaucīja sēklu pabiras papīra maisiņā un pasniedza zaķim.
- Še, dēls, bāz ķešā. Ap vasarsvētkiem iesēj, ap Jāņiem jau ēdīsi skābu skābos.
Zaķis laimīgs brauca mājā. Iesēja kāpostus mitrajā meža liekņā, pats sēdēja klāt un uzmanīja, lai putni neizkasa, lai kurmji neizrok, lai kazas neapgrauž. Sieva tos ravēja no rīta līdz vakaram, bērni stiepa ūdeni un laistīja divreiz dienā. Tikai tad, kad trijlapainie kāposti sāka laisties ziedos, zaķis pirmoreiz nogaršoja jauno ražu.

Kopš tā laika skābās meža puķītes sauc par zaķa kāpostiem, bet braucējus bez biļetēm par - zaķiem.

- Lai mani vilks apēd, ja tie nav skābi kāposti, - iesaucās zaķis, lēnām sūkādams nokosto lapiņu. Nu arī zaķene un zaķēni saklupa kāpostu grēdā un slavēdami ēda skābus kāpostus vasaras laikā.
Nu zaķis kļuva lepns un lielīgs kā tītars. Visus aicināja uz skābu kāpostu mielastu un stāstīja, kā bez naudas izbraukājis Rīgu. Kopš tā laika skābās meža puķītes sauc par zaķa kāpostiem, bet braucējus bez biļetēm par - zaķiem.