Kur deguns? Olas dēj! - jautras spēles Lieldienu svinēšanai

Olu ripināšana
Vajadzīgs plats dēlis vai silīte, ko nolikt slīpi. Brīvdabā tas var būt gluds, nolaidens uzkalniņš. Pirmais spēlētājs ripina savu olu pēc iespējas tālāk. Otrs savu cenšas uzripināt tai virsū. Ja ola pieskaras jau lejā esošajai, tad otrs ripinātājs savāc abas olas, ja nē - atstāj arī savējo, ko tad mēģina iegūt citi nākošie spēlētāji.


Vistiņas ķeršana
Vienam dalībniekam aizsien acis, un tas nu prasa: „Kur tu mani vedīsi?” Viņam atbild „Uz cūkkūtiņu putru ēst.” Pirmais atkal jautā: „Vai karote ir?”  Viņam atbild: „Meklē pats!” Tad visi sāk bēgt, un ķērējs lūko kādu sagūt. Kuru pirmo noķer, tam aizsien acis, un spēle sākas no gala.


Sietiņa dzīšana
Viens spēles dalībnieks paņem grīstē savītu dvieli vai lakatu un vicina pa gaisu. Citi jautā: „Ko tu dzen?” Tas atbild: „Sietiņu dzenu.” Pārējie jautā: „Cik augstu sietiņš?” Tas atbild: „Deviņas jūdzes.” Tiklīdz to izsaka, visiem jābēg. Kam dzinējs iesit ar grīsti, tam jāiet viņa vietā.


Kur deguns?
Viens spēlētājs satver otra degunu un jautā:
„Kur deguns?” „Ezerā.”
„Ko viņš tur dara?” „Olas dēj.”
„Cik piedēja?” „Daudz (nosauc kādu skaitli līdz desmit)!”
„Kādas?”   „Visādas: sarkanas, dzeltenas, netīras, sapuvušas (un citas)!”
„Kuru dosi man?”  „Sapuvušo, netīro, … „
Nu jautātājs otra degunu spiež arvien stiprāk tik ilgi, kamēr tiek apsolīta vislabākā ola.


Ripas sišana
Spēlētāji sadalās divos pulkos. Katram rokās nūja. Ripa gatavota no sīksta koka vai metāla. Ripas sišanai vajadzīga līdzena vieta, vislabāk paplats ceļš ap kilometru garš. Uz tā atzīmē viduslīniju un gala līnijas. Katrs pulks pārmaiņus sviež ripu uz pretinieka pusi. Tie savukārt ripu ar nūjām atsit. Ripu drīkst sist, kamēr tā ripo. Atsitēji met ripu atpakaļ pretiniekam no tās vietas, kur ripa apstājas. Ja atsitiens bijis veiksmīgs, atsitēju pulks dodas uz priekšu, tik tālu, cik ripa ir aizsista. Otrs pulks, protams, par tādu pašu gabalu atkāpjas, kurš pulks aizdzen otru pāri gala līnijai, tas ir uzvarētājs.


Krupis
"Krupi" pavasaros ir lēkuši latviešu puiši Lejas Bulānā Sibīrijā. Lec pa divi - vispirms nostājas viens otram pretī. Pirmais noliecas otra priekšā un ar plaukstām saņem otra potītes. Otrais pārliecas pirmajam pāri un ar rokām apņem pirmā dibengalu. Lekšana noliek tā, ka pirmais paceļ otra kājas un paliek tās uz priekšu. Tad otrais paceļ pirmā dibengalu un pārliek to uz to pašu pusi. Aizraujoša sacensība iznāk, ja lec vairāki Krupji.


Sietiņos iešana jeb pēdējais pāris
Rotaļnieki nostājas kolonnā pa pāriem. Viens stāv priekšgalā ar muguru pret pārējiem un sasaucas ar pēdējo pāri: „Sij, sij, Sietiņ!” Pārējie atsaucas: „Kādu miltu?” Vadītājs sauc: „Smalku.” Tikko tas izteikts, pēdējais pāris izšķiras un skrien uz priekšu gar savu kolonnas pusi, lai satiktos. Saucējs mēģina vienu no viņiem noķert. Ja tas izdodas, tad viņš ar notverto veido pāri un nostājas kolonnas priekšā. Par ķērāju tad kļūst brīvi palikušais. Ja šķirtais pāris paspēj savienoties, par saucēju un ķērāju vēlreiz paliek iepriekšējais.



Avots: Kas to Lieldienu iešūpoja. Izdevniecība Sprīdītis, 1990. Lielā diena. Latvijas Tautas izglītības ministrija, 1990. www.iac.edu.lv informācija.