Karīna Tatarinova lasa pasaku "Neldzīgais kamielis"

Sensenos laikos kamielim galvu rotājuši lieliski ragi, bet briedim ragu nav bijis. Kamielis ļoti lepojies ar savu žuburaino galvasrotu un vienmēr un visur ar to dižojies. Visvairāk viņam paticis kaitināt briedi. Satiek šo un neliekas mierā: "Vī, tu jau nemaz pēc zvēra neizskaties, drīzāk gan pēc nožēlojuma kropļa! Pretīgi uz tādu plikpieri skatīties!"
Reiz vakarpusē, kad kamielis priecājies par savu atspulgu, ezerā, no meža izskrējis briedis. Kamielis, viņu pamanījis, atkal dižojies: "Nevienam nav tādu ragu kā man! Mani pat jaks apskauž!" Briedis pienāca pie kamieļa, nolieca galvu un grūtsirdīgi sacīja: "Mani uzaicināja pie sevis ciemos tīģeris. Kā lai es, plikpieris, tik neglītā izskatā viņam acīs rādos? Aizdod man uz vienn vakaru savus ragus! Rīt, kad atnāksi ezermalā padzerties, es tev tos atdošu."
Kamielis aizdeva uz vienu vakaru savus krāšņos ragus, un briedis devās ciemos.

Nu jau ir daudz ūdeņu aiztecējis, kopš kamielis pazaudējis savus ragus. Bet vēl aizvien, tiklīdz viņš ierauga ūdenī savu atspulgu, atmet galvu gaisā un snaiksta to pa labi un pa kreisi, it kā skatītos, vai nenāk briedis ar piesavinātajiem ragiem.

Citrīt kamielis ieradās ezermalā, skatās — brieža nav. Kamielis nolieca galvu, lai padzertos, pamanīja ezerā savu atspulgu, mirklī atsprāga atpakaļ: tik neglīts viņš sev rādījās bez lepnajiem ragiem. "Kaut jel drīzāk briedis atdotu manus ragus,» viņš nodomāja. «Citādi man pretīgi uz sevi skatīties."
Palaka vēl mazliet ūdeni un atkal atmeta galvu, sāka lūkoties, te pa labi, te pa kreisi: vai nenāk briedis ar palienētajiem ragiem. Visu dienu kamielis nogaidījās veltīgi, briedis tā arī neatnāca un ragus neatdeva. Nākamajā dienā kamielis atkal ieradās ezermalā, atkal gaidīja atnākam briedi. Nepārtraukti snaikstīja galvu, lai neredzētu savu atspulgu ūdenī, un lūkojās apkārt: vai tuvumā nav manāms briedis. Bet briedis neparādījās arī šoreiz. Todien, kad viņš nesa ragus kamielim atpakaļ, viņam bija uzklupuši neganti vilki. Briedis tik tikko paglābās kaimiņu mežā un palika tur uz visiem laikiem.
Nu jau ir daudz ūdeņu aiztecējis, kopš kamielis pazaudējis savus ragus. Bet vēl aizvien, tiklīdz viņš ierauga ūdenī savu atspulgu, atmet galvu gaisā un snaiksta to pa labi un pa kreisi, it kā skatītos, vai nenāk briedis ar piesavinātajiem ragiem.

Materiāls tapis sadarbībā ar portālu pasakas.net