Mārtiņš Daugulis lasa meža pasaku "Talka Aizmežu karaļvalstī"
Džeinas Tamuļevičas pasaka: Talka Aizmežu karaļvalstī.
Var noklausīties arī pasakas audio versiju, teicējs: Mārtiņš Daugulis.
Klausīties pasaku
Torīt laumiņu karalienei Lullai sāpēja galva. Kopš netālu no
pils, kas atradās veca ozola dobumā, esošā šoseja bija kļuvusi
daudz trokšņaināka, galvassāpes laumiņām bija bieža parādība. Nīgri
izkāpusi no ziedlapiņu gultas, viņa biķerītī sajauca īpašās zāles,
kas sastāvēja no sniegpulkstenīšu nektāra, meža zemeņu lapu biezeņa
un kadiķogu sēklām. Izdzērusi virumu, Lulla saviebās – šī dīvainā
garša sastindzināja visas garšas kārpiņas. Bet deguntiņš bija
saraukts tikai uz mirkli, tad galvassāpes atlaidās. Lulla piegāja
pie loga, un atbīdīja smalkos, vecās zirneklienes uzraudzībā austos
aizkarus.
- Kas šodien par dienu? Sestdiena? Ak, nē.., - Lulla nopūtās,
saprotot, ka šīs agrāk tik burvīgās brīvdienas vietā kārtējo reizi
būs jāpulcē visi meža rūķi, laumiņas, putni un zvēri, lai mēģinātu
kaut nedaudz iztīrīt Aizmežu karaļvalsti. Kopš mežā bija parādījies
briesmonis, ko dēvēja par Cūkmenu, nedēļas nogales karaļvalsts
iemītniekiem nācās pavadīt, tīrot mežu un glābjot neapdomīgus
mazuļus. Visnepaklausīgākās bija mazās laumiņas – tām nevarēja
iestāstīt, ka Cūkmena izmētātajās plastmasas pudelēs atrodamās
dzērienu paliekas ir draņķis, no kura sāpēs vēderiņš.
Kopš mežā bija parādījies briesmonis, ko dēvēja par Cūkmenu, nedēļas nogales karaļvalsts iemītniekiem nācās pavadīt, tīrot mežu un glābjot neapdomīgus mazuļus.
Tāpēc agrāk tikai svētkos izmantotos spāru helikopterus nācās
piemērot medicīniskās palīdzības sniegšanai – katru dienu mežā
dežūrēja trīs laumiņas, kas nepaklausīgos resgaļus veda uz slimnīcu
pie Kurmjumātes. Kurmjumāte bija slavena ar saviem zāļu virumiem,
taču reiz viņa Lullai atzinās – dēļ tām dīvainajām plastmasas
pudeļu dzirām viņai nākas domāt jaunus brūvējumus, jo zināšanas,
kas nākušas no vecāsmātes, vairs nepalīdz.
- Aizdomājos, - pie sevis novilka Lulla. Jo līdz lielajai
Kopāsanākšanai bija atlicis tieši tik daudz laika, lai iekāptu
magoņu pogaļu kurpītēs, ap pleciem apmestu no pieneņpūkām darināto
apmetni un nospodrinātu raspodiņu kroni. Šķelmīgi piemiegusi sev ar
aci spogulī, zeltmatainā Lulla nosprieda, ka joprojām izskatās
vismaz piecdesmitgadīga. Tie divsimt trīsdesmit deviņi gadi, no
kuriem lielākā daļa pavadīta lielisko Aizmežu karaļvalsts
pavalstnieku vidū, šķita paskrējuši vēja spārniem.
Tas nebija nekāds brīnums, jo dzīve Aizmežu karaļvalstī vienmēr
bija mierīga. Izņemot pēdējās četras vasaras, kopš mežā parādījās
Cūkmens... - Labāk nedomāt par to briesmoni, - Lulla pie sevis
nolēma. – Diena solās būt jauka un saulaina, pirmās mellenes arī
jau nogatavojušās, labāk pastrādāsim. Un vakarā visus pacienāšu ar
melleņu pīrāgiem!
Kamēr Lulla gatavojās talkai, Tāltālajā Grāvmalē rīta saulītē sānus
sildīja Cūkmens. Klusi urkšķot, viņš prātā pārcilāja paveikto, un
pie sevis tīksmi grudzināja. – Ak, cik oriģināli izskatās
mežzemenēm pa vidu izvītās dzeloņdrātis! Un tik skaisti zaigo
sašķaidītās stikla pudeles, tā tiešām ir māksla – izskatās, ka
varavīksne nolaidusies uz zemes! Nē, tomēr vistalantīgāk es
izpaudos, kurmju alās sabāžot čipsu pakas, vējā folija tik liegi
trīsuļo. Nudien, es esmu Mākslinieks! Jācer, ka tie padumjie rūķi
un laumas to visu atkal neizjauks, viņi no Mākslas nudien neko
nesaprot...
Tāltālajā Grāvmalē rīta saulītē sānus sildīja Cūkmens. Klusi urkšķot, viņš prātā pārcilāja paveikto, un pie sevis tīksmi grudzināja.
No kurienes bija uzradies Cūkmens, neviens īsti nezināja. Aizmežu
karaļvalstī klīda leģendas par to, kā reiz šosejas malā pēkšņi
apstājās garāmbraucoša automašīna, pa tās durvīm izvēlies rukšķošs
radījums, un gaudojot pazudis mežā. Citi stāstīja par kādu
Cilvēkbērnu, kas sēņodams aiz sevis atstājis saburzītus konfekšu
papīrus, skārda konservbundžas robainām malām un izdzertas pudeles.
Meža Gars sadusmojies, un pasakot baismīgos buramvārdus,
Cilvēkbērnu pārvērtis sarainā, netīrā radījumā ar asti
gredzenā.
Kā bijis īstenībā, to varēja pastāstīt tikai pats Cūkmens. Taču
dienasgaismā nevienam rūķim vai laumiņai nebija nācies ar viņu
tikties. Reizēm vien tālumā varēja dzirdēt skārda graboņu vai
celofāna švīkstēšanu. Izlūki sarkankrūtīši gan regulāri ziņoja,
kurā nostūrī Cūkmens atkal veicis savus posta darbus, taču, kad tur
ieradās laumiņu vadītā briežu kavalērija, viņš jau bija devies
citur.
Mežā valdīja pamatīga rosība. Pa priežu zariem lēkāja vāveru
divīzija, vācot kokos saķērušās plēves un iepirkumu maisiņu
atliekas. Pļavā divi stirnu buki cīnījās ar vecu, apdegušu riepu,
mēģinot to aizdabūt līdz lielajam atkritumu kalnam. Sarkankrūtīši
knābjos nesa konfekšu papīrus, vārnas stiepa konservu bundžas, bet
eži nesa uz adatām uzdurtas švammes. Rūķi un laumiņas vāca stiklus
– lai nesavainotu smalkās rociņas, tās bija aptītas ar ozola mizām,
taču reizi pa reizei nācās dzirdēt kādu žēlu laumiņas pīkstienu vai
niknas lamas, kad kāds rūķis bija sadūries.
Taču pēkšņi laumiņu karalienes mieru iztraucēja kāds rūķis. Zīlītes mugurā sēdošā bārdaiņa seja bija satraukta un piesārtusi, cepurīte nošļukusi pār acīm, rokas trīcēja.
Visus talciniekus vadīja Lulla, sēdēdama meža baloža mugurā. Ērti
iekārtojusies no kastaņa čaulas darinātajos seglos, viņa deva
norādījumus pavalstniekiem, vienlaikus sapņojot par Lielajām
Melleņu dzīrēm, kad darbi būs paveikti.
Taču pēkšņi laumiņu karalienes mieru iztraucēja kāds rūķis. Zīlītes
mugurā sēdošā bārdaiņa seja bija satraukta un piesārtusi, cepurīte
nošļukusi pār acīm, rokas trīcēja. Nemitīgi mēģinot atbīdīt mici uz
pakauša, rūķis satraukti elsoja.
- Valdniec, valdniec, ir notikusi liela nelaime, - rūķa balsī
vienlaikus bija dusmas, satraukums un arī skumjas. – Mazā rūķu
meitene Riza ir iepinusies dzeloņstieplēs. Viņa gāja pēc meža
zemenēm, bet tur pēkšņi tās drātis... Mēs nevaram viņu izdabūt –
paši varam sapīties!
Arī Lullai sāka drebēt rokas. Mazais, mīļais rūķu bērns tik
šausmīgu nelaimi piedzīvojis, pie visa vainīgs briesmonis Cūkmens –
beidzot viņu ir jānoķer un jāsoda! Laumiņu karaliene pamāja ar
roku, un no debesīm parādījās ērgļu pulks. – Jā, valdniec, mēs
klausāmies, - ierunājās vecākais no ērgļiem, kura kaklu rotāja
baltas spalvas. Lulla izslējās sedlos. – Dodaties meklēt Cūkmenu,
un atvediet viņu uz šejieni. Lidojiet kaut visu dienu un nakti!
Ērgļi pacēlās spārnos un pazuda virs koku galotnēm, savukārt Lulla
palūdza balodim nolaist viņu zemē. Spalgi iesvilpusies, viņa
pievērsa sev visu meža iemītnieku uzmanību. – Jūs, meža strupastes,
ejiet uz zemeņu lauku, un atbrīvojiet rūķu meitēnu no stieplēm. Bet
jūs, kurmji, lapsas un jenotsuņi, sāciet rakt lielu bedri. Vienreiz
šīm nekārtībām mežā jādara gals.
Kad viņš atjēdzās, saprata, ka iekritis milzu bedrē, un gar tās malu augšā snaikstījās neskaitāmi meža iemītnieki.
Cūkmena pusdienlaika sapņus iztraucēja spārnu vēdas virs galvas.
Iztrūcies viņš uz augšu pavērsa savu saraino šņukuru un pārbijās.
Debesis virs viņa bija satumsušas, sauli aizsedza nikni klaigājošu
ērgļu pulks. Cūkmens pietrūkās kājās, un sāka bēgt, taču ērgļi
neatlaidīgi viņu dzina tikai vienā virzienā, dziļāk mežā. Gar
Cūkmena šaurajām ačelēm sitās zileņu krūmi, strupās kājeles ķērās
aiz saknēm un ļumīgais, netīrais vēders jau bija slapjš no
sviedriem, taču ērgļi no viņa neatstājās. Pēkšņi Cūkmens pazaudēja
zemi zem kājām un kūleņoja lejup...
Kad viņš atjēdzās, saprata, ka iekritis milzu bedrē, un gar tās
malu augšā snaikstījās neskaitāmi meža iemītnieki. No balsu
mudžekļa viņam apreiba galva... Pēkšņi visi apklusa, un debesis
pielija ar zaļu gaismu.
- Kāpēc tu piemēslo mūsu mežu? – atskanēja pērkondimdoša
balss, un virs bedres parādījās zaļš milzis. Apkārt sīkas balstiņas
čaloja: - Re, re, redz, kur ir Meža Gars! Cūkmena mazā sirsniņa
sāka sisties vēl ātrāk, un ačeles izpletās. – Es... es nemēsloju!
Es radu mākslu! Es esmu ģēnijs! – Cūkmens bēra vārdus vienu pēc
otra.
- Cūka tu esi, nevis ģēnijs, - dusmīgi attrauca milzis.- Taču es
tev došu iespēju. Tu atkal varēsi būt Cilvēkbērns, ja apsolīsi
izpildīt manas prasības.
- Cilvēks? Atkal? Atkal es varēšu būt Cilvēks? – Cūkmens
iegavilējās. – Jā, jā, es darīšu visu, tikai pārvērt mani
atpakaļ!
- Kāpēc tu piemēslo mūsu mežu? – atskanēja pērkondimdoša balss, un virs bedres parādījās zaļš milzis.
- Tad ej atpakaļ pie cilvēkiem un stāsti viņiem, kas ar tevi
notika. Un cik skaista un mierīga ir Aizmežu karaļvalsts, un cik
daudz ļauna viņi izdara, atstādami mežā savas drazas.
Milzis izrāva Cūkmenu no bedres, novicinājās ar rokām... un pēc
brīža zvēru un meža sīkradību vidū sēdēja nošmulējies, noskrandis
zēns. Bailīgi pametis apkārt skatienu, viņš pietrūkās kājās un
neticamā ātrumā aizskrēja pa meža taku.
- Klau, domā, ka ar to būs līdzēts? – klusi ierunājās uz Meža
gara pleca sēdošā laumiņu karaliene.
- Redzēsim, - milzis attrauca. – Cilvēki reizēm sliktu dara ne jau aiz ļauna prāta, bet nezināšanas. Varbūt pienāks brīdis, un viņi sapratīs...
Materiāls tapis sadarbībā ar portālu pasakas.net