Valdis Lūriņš lasa pasaku "Tā iet, kad par muļķi dēvē"

Vienam saimniekam trīs dēli: divi gudri, trešais muļķis. Tos vecākos — gudros dēlus — tēvs iedevis podnieka amatā, bet muļķi paturējis mājā — tas nekādā amatā nav ņēmies. Bet mājā muļķis ari neko laba nestrādājis, pa aizkrāsni vien vairāk novalstījies.
Kad tēvs vēlāk nomiris, vecākie brāļi, podnieki, palikuši vieni paši par saimniekiem tēva mājās un muļķīti atstūmuši: tas nekā nejēdzot. Muļķītis domājis: «Nu, kad es nejēdzu, tad lai arī es nejēdzu!»
Bet nu gudrie brāļi, par saimniekiem tikuši, gribējuši vēl gudrāki būt: sagudrojuši, ka būšot bez kalpiem iztikt, daudz, ja turēšot kādu meitu par saimnieci, bet to mazumiņu laukus apstrādāšot paši un pastarpām tikai taisīšot podus, tad palikšot ātri, ātri bagāti, nopirkšot vēl otras mājas, varbūt ir muižu un dzīvošot tiklab kā dieva ausī, bet muļķītim — tam nevajagot nekā dot, nekā atmest, viņš varot kalpot itin brangi par velti, par vēderu.
Un tad gudrie saimnieki sākuši ari rauties ar darbiem, bijis jādomā: manta pati krausies pa logiem, pa durvīm iekšā. Drīzi aruši, drīzi taisījuši podus, drīzi atkal taisījuši podus un tad aruši — tā vien. Bet, kad ar podiem bijuši jau gandrīz visi sēt­mali pilni, tad triekuši muļķīti ar lielu vezumu uz Rīgu, lai pārdodot, cik dārgi vien zinādams, un naudu lai pārvedot — jo vairāk, jo labāk!

Kad tēvs vēlāk nomiris, vecākie brāļi, podnieki, palikuši vieni paši par saimniekiem tēva mājās un muļķīti atstūmuši: tas nekā nejēdzot.

Muļķītis gan ieteicies: visu nekad nevarēšot pārvest, viņam taču kāds grasis vajadzēšot tēriņa naudas un tā, bet šie atcirtusi: «Kas vēderu nevar godam nopelnīt, ko tas var tērēt?» No dieva puses, lai neaiztiekot naudu.
«Labi!» muļķītis atteicis.«Neaiztikšu arī!Neskatīšos naudai ne virsū!» — un aizbraucis.Rīgas tirgū pircēji saronas:cik gri­bot gabalā?
«Cik gribu? Ko es tur varu gribēt: man noteikts naudu ne­ieredzēt, un tad es arī viņu negribu redzēt, ņemiet podus un nevaicājiet, cik gribu!» Ak tu žēlīgais! Pircēji padzirdējuši, ka podi par velti, — nu ņēma, nu rāva, raušus izrāva no nagiem. Tas nebija vakars — podu vezums tukšs, un šis brauc svilpodams mājā. Pārbrauc, vēl nav pa vārtiem iekšā, brāļi pretim: «Muļķi, kur nauda?» «Kur nauda? Nauda Rīgā!» «Nu, kur tad podus liki, kad nauda Rīgā?» «Podi lai Rīgā! Tur jau vezumiem ņem pretim — vairāk, nekā jums te kravājas, bet naudu nedod ātrāki, kamēr visi podi būs aizvesti.»

Bet, mājā braukdams, — laime, kur tu ronies? — dzird: pa tādiem krūmeļiem iet ņigu ņegu. Piebrauks tuvāk — redz: slep­kavas, blēži, kas viņi — ceļā jau visus nevar pazīt, — sniega kupenā glabā kaut ko.

Brāļi, padzirdējuši, ka tā rīdzenieki pēc podiem izsalkuši, nu vairāk ne;kā tas vezums aizdzīts, dzen atkal citu, un muļķītis nobraukājas, skaidri muļķis palikdams, bet, kas jādara, tas jā­dara, vai gudriem brāļiem drīkstēsi atteikt: nē! Un tā nu šķūtēja, šķūtēja — pašā rudenī aizšķūtēja beidzamo vezumu, un šoreiz — kad tevi nolāpāmais! — jāpārved par visiem vezumiem nauda lai;ja ne — to gudrie jau noteica —, tad dzīvu nepametīšot. «Vai tevi nelaime!» muļķītis doma. «Dzīvība taču dārga, un beigts nu esmu.»
Bet, mājā braukdams, — laime, kur tu ronies? — dzird: pa tādiem krūmeļiem iet ņigu ņegu. Piebrauks tuvāk — redz: slep­kavas, blēži, kas viņi — ceļā jau visus nevar pazīt, — sniega kupenā glabā kaut ko. Viņš domā: «Ko es tur ieķērnāšos ar tādiem, lai paglabā, lai, gan jau aizies, un tad būs mana reize!»
Jā, tā arī bija: šie rušina, ierušina un aiziet. Nu brauks muļķītis ar savu roku aptaustīt — atron: lielais šķirsts, pilns sudraba naudas, paglabāts tā, lai tur ne circenis nedzied pakaļ. Ko nu? Veļ ragus un ved brāļiem.

Bet gudrie brāļi, tādu spožu naudu redzēdami, skaidri no-juka: tūliņ atvēlēja muļķītim to, ko, pēc viņu domām, nekad nebūtu varējuši vēlēt: precēties.

Otrā dienā blēži atnāks noglabājumu ostīt: nav! Par velti Rīgas pilsētu apzaguši!
Bet gudrie brāļi, tādu spožu naudu redzēdami, skaidri no-juka: tūliņ atvēlēja muļķītim to, ko, pēc viņu domām, nekad nebūtu varējuši vēlēt: precēties. Bet, kad jāprecas, tad jāpre­cas — pretim atteikt jau nedrīkst.
Jā, un tā nu gudrie rīko kāzas, nemaz neprasīdami, vai brūte arī būs vai nebūs, — tikai rīko, un muļķītim vel jabraucot paša ziemas laikā Rīgā pēc kāzu sviesta — āre! —šiem tā saimniece tāda devīga: par daudz novēlējusi sviesta pati sev, un nu nav tik daudz, cik lielām kāzām vajadzīgs. Muļķītis aizbrauc Rīgā, sapērk sviestu, brauks mājā — kur tu dieviņ! — atkusnis iestājies, vietām pagalam pliks, nemaz pastumties. Viņš domā: «Kur es tā pārkulšos. Kad ziemas laikam nav sniega, tad man ir sviests!»—un nu ņem tikai sviestu un jauc pa ceļu, ka var pabraukt. Brauca, brauca — nu gāja tīk glumi, ka briesmas,— pārbrauca mājā, brāļi dusmīgi, viņi esot sabrūvējuši pilnu pirti ar alu — šis nevarot ne nieka sviestu pārvest — braukšot paši pakaļ, bet viņš lai tomēr izkurinot pirti un nomazgājoties balts uz kāzām! Labi, šie aizbrauc, viņš iet pirti kurināt. Kurināja, kurināja — sakurināja par dikti: alus palika siltumā traks,izspēra spundes griestos,iztecēja pagrīdu,kāzasizjuka.
Bet otrā rudenī tad nejuka vairs, tad muļķītis pats rīkoja kāzas, pats precēja sievu un apprecējās, kā vajaga būt. Pēc tam muļķītis dzīvojis tik gudri, ka gudriem brāļiem nā­cies vēl padomu daždien paprasīt. Āre, tā iet kādreiz, kad otru par muļķi dēvē.

Materiāls tapis sadarbībā ar portālu pasakas.net