Aivars Krancmanis lasa pasaku "Apķērīgam visur laimējas"

Jauns puisis gribēja pasauli redzēt. Viņš atstāj tēva būdiņu un aiziet uz svešu, svešu zemi, kur salīgst pie kāda kunga kalpot. Bet tai zemē bij briesmīgi ļauni ļaudis. Katru svešinieku tie tik ilgi pīnēja, gūstīja, mulšināja, kamēr beidzot savos nagos dabūjuši, to nobeidza, vaj vainīgs, vaj nevainīgs. Vienīgais cilvēks vēl ar labu sirdi bij tas kungs, kur puisis bij salīcis, turpretim tie citi visi, lai Dievs pasargā! Puisis, pie sava kunga kalpodams, bij daudzreiz dzirdējis, kādi ļaudis tai zeme dzīvojot, tomēr bailes viņš nejuta, tik pasmējos, sacīdams: "Lai, lai - apķērībai nav jābaidās ne no paša velna."
Kādu dienu puisim iešaujas prātā ar ļaunajiem ļaudīm tuvāki iepazīties. Viņš paņem savu tēva audzinātu ābeļu zizli, kuru pats vēl savām rokam bij izkaldinājis visādiem sudraba raibumiem un tad aiziet. Kungs gan rauga viņu atturēt, lai tīšā nelaimē neeimot, tomēr tas nelīdz. Bet kungam bij taisnība. Līdz ko puisis labi pa vārtiem izgājis, te viens vīrs klāt, lai atdodot viņa zizli. Tam priekš gadiem zizlis esot nozudis - tas esot un esot viņa.

Kādu dienu puisim iešaujas prātā ar ļaunajiem ļaudīm tuvāki iepazīties.

"Labi!"puisis atbild, "ja tas tavs, tad atdošu. Bet iesim pie ķēniņa, lai tas pats savām acīm redz, ka esmu tev to atdevis, citādi vari man otrreiz prasīt."
Abi aiziet pie ķēniņa. Ķēniņš prasa viltniekam: "Vaj tas ir tavs zizlis?""Jā, ķēniņ, tas mans zizlis,"viltnieks atbild.
"Nu, puisīt, kā tad tu svešām mantām esi apkrāvies? Vaj neesi to zadzis?"ķēniņš uzprasa.
"Ne, ķēniņ, zadzis neesmu. Šo zizli atradu sava nonāvēta tēva krūtīs. Un, ja nu šim zizlis pieder, tad viņš mana nelaiķa tēva slepkava. Gadiem slepkavu meklēju, nu reiz to atradu. Ņem viņu ciet un svied to cietumā." Neko darīt - viltniekam jāiet cietumā. Mājā pārnācis, kungs prasa: "Nu, kā labi sviedās?" "Kas kaiš - vienu neģēli jau pārmācīju."
Otrā dienā puisis atkal aiziet. Kungs gan rauga viņu atturēt, lai tīšā nelaimē neeimot, tomēr tas nelīdz. Līdz ko nu puisis labi pa vārtiem izgājis, te kāds vīrs ar vienu aci klāt, lai atdodot viņa otru aci.
"Labi, ja mana otra acs tev pieder, tad to atdošu. Bet iesim pie ķēniņa, lai tas to redz, citādi vari man otrreiz prasīt."
Abi aiziet pie ķēniņa. Ķēniņš prasa: "Vaj puisis tev noņēma otru aci?" "Jā, ķēniņ, noņēma, noņēma!" "Labi! "puisis atbild, "to tūlīt redzēsim. Dabū, vienaci, tūlīt svarus un lieci savu atlikušo aci svērt, es likšu savu aci pretim. Ja tava acs būs tikpat smaga, kā mana, tad būšu tev aci zadzis, bet ja tava acs vieglāka, tad tu esi blēdis - tev jāiet cietumā."To dzirdēdams, viltnieks saplok. Viņš būšot pārskatījies, lai atlaižot, lai atlaižot.

Šo zizli atradu sava nonāvēta tēva krūtīs. Un, ja nu šim zizlis pieder, tad viņš mana nelaiķa tēva slepkava.

"Labi, labi!"ķēniņš saka, "bet lai citā reizē tik traki nepārskatoties, tad ej izgulies cietumā, gan caur to viena acs paliks gaišāka." Neko darīt - jāiet cietumā. Mājā pārnākušu kungs prasa: "Nu, kā labi sviedās?" "Kas kaiš - otru neģēli jau pārmācīju."
Bet ļaunie ļaudis apķērīgo puisi nu bij apgājuši. Ko viņi dara? Tie sagudro tā viņu nobeigt, būšot ķēniņam lūgt, lai darinot dzīres un salūdzot visu visādus. Tāļāk, lai noteicot ielūgtajiem viesiem, ka naža nav brīv līdz ņemt, jaēdot ar ķēniņa nažiem, bet, kam ēdot ķēniņa nazis nokristu zemē, tam jāiet pie kārtavām. Ķēniņš ļaujas ierunāties. Viņš salūdz viesus, bet ziņu par nažiem izlaizdams, tas pats no savas puses vēl pieliek klāt. Ja kādam ķēniņa nazis nokristu un būtu pie kārtavām jāiet, tad ķēniņš atvēl nosodītam trīs lietas beidzamo reizi lūgties, tik no nāves atlūgties nav brīv. Tā paliek. Viesi sanāk - dzīras sākās - galdi klāti. Visiem naži labu labie, bet apķērīgajam puisim - bez ķēniņa ziņas - tīši nolikts tāds nazis, kas tikko spalā turas. Līdz nu maizi griezīs, tā būs asminis no spalas ārā un pļukt! zemē. Patlaban visi sāk ēst, puisis lai piesēžas. Bet līdz ko domā riecienu griezt, te visi kājās: "Kārtavas, kārtavas - puisim kārtavas, jo nazis guļ zemē!"
Neko darīt - no rīta jāiet pie kārtavām. Bet puisis par to nemaz nenoskumst, viņš tik smejas un saka tā: "Trīsreiz lūgties man brīv. Nu tad labi: divas lietas lūgšos jau šo vakar, to trešo rītu pie kārtavām. Pirmā lieta: atvēli man, ķēniņ, šovakar ar savu meitu labi iztriekties. Otra lieta: pavēli, ķēniņ, citrīt pie kārtavām, lai tavi viesi sanestu lielu čupu naudas, ka varu beidzamo reizi ar naudu labi izmētāties, trešā lieta nāks rītu."
Viss ļaunajiem viesiem būtu bijis pa prātam, bet naudu sanest, lai puisis izmētātu, tas tiem dūrās sirdī. "Kas to būtu domājis,"tie sarunājās, "ka bendes maiss mums tā atmaksās, mums tā sodīs. Jā, jā, galva tam ir gan, bet nekas: rītu gudrā galviņa aizies."
Tai vakarā puisis bij tik jautrs, tik jautrs, it kā kārtavas būtu smiekla lieta. Ķēniņa meita par jautro puisi tīri pabrīnās. Viņa domā: "Kaut jele tādam cilvēkam būtu lemts dzīvot!"
Otrā rītā katrs atnes savu tiesu naudas un nober pie kārtavām. Puisis ņem naudu riekužām un tik laiž gan upē, gan ezerā. Ļaunie viesi tīri pirkstus kož, bet neko darīt. Kad nauda bij izkaisīta, tad puisis uzlec kārtavas un saka tā: "Tagad lūgšu trešo lietu, uzklausāties! Tas, kas redzējis, ka man ķēniņa nazis vakar zemē nokritis, lai nāk šurp, es viņam izduršu acis un tad miršu."

Tai vakarā puisis bij tik jautrs, tik jautrs, it kā kārtavas būtu smiekla lieta.

Tāda apķērība nebij ne sapņota. Visi paliek, kā mēmi, kurš nu ļausies acis izdurt. Izgaidas, izgaidas, neviens neronas. "Nu,"ķēniņš saka, "ja neviens nav to redzējis, ko tad par velti sodīsim šo cilvēku. Kāpi, puisīt, no kārtavām zemē un nāci pie manis, es tev atdodu savu meitu par sievu un ieceļu par jauno valdnieku, jo tik taisnu un gudru cilvēku nebiju vēl atradis."

Materiāls tapis sadarbībā ar portālu pasakas.net