Lidija Pupure lasa pasaku par zelta ābeli

Ārā ir ziemas nakts, un mans nams ar visu jumtu ir nogrimis tumsā kā jūras dibenā. Uz galda deg lampa, viņas rāmā gaisma krīt uz grāmatām. Ir pusnakts stunda, kad brī­numi notiek. Šai stundā es mīlu la­sīt vecā grāmatā. Daudz simtu gadu viņa ir gulējusi zemnieku istabā aiz sijas un nokvēpusi dūmos. Un bē­das, kuras nakti paceļas no istabas kaktiem un stiepjas gar zemiem griestiem un sijām, kā debesu mek­lēdamas, ir padarījušas viņas lapas pelēkas. Viņā ir vārdi kā melns mežs, tur ir ko mal­dīties un domāt, un sapņot. Viņā ir daudz stāstu, bet beigas visiem ir bēdīgas, un laikam tādēļ uz nodzel­tējušām lapām ir tik daudz asaru. Es pazīstu šīs pe­lēkās zīmes, es pazīstu asaras.
Es šķiru lapu pēc lapas, man negribas raudāt, un arī vējš aiz mana loga neraud, bet es neatrodu ne­viena stāsta, kam nebūtu bēdīgas beigas. Kā stāsts nāk uz galu, tā pār lapaspusēm izaug divas ēnas. Vi­ņas šūpojas uz sienām un piepilda manu istabu līdz griestiem. Es pazīstu šīs ēnas — tā viena ir vientu­lība, un tā otra — nāve. Ko nāve grib nomaitāt, to vientulība aizviļ savā tumšā mežā, kur visapkārt stāv bailēs sastinguši koki. Koki, kuri nevar ne runāt, ne kliegt, ne palīdzēt, ne arī aizbēgt, jo viņu sak­nes kā murgos tur tumšā zeme. Un tā gaida kritušu lapu, gaida salauztu likteņu. Es šķiru lapu pēc lapas, un, pirms es zaudēju cerību, es vēl uzeju veco, mīļo pasaku par zelta ābeli.

Es šķiru lapu pēc lapas, un, pirms es zaudēju cerību, es vēl uzeju veco, mīļo pasaku par zelta ābeli.

Vienam vīram nomira sieva. Pati aizgāja uz debesīm un atstāja šim mazu meitiņu. Nu nebij neviena, as viņai saglauž galvu un sapin matus. Tas vīram bij žēl, jo meitiņai bij skaisti mati, un pat bites pie­vīlās, kad viņa vasarā sēdēja pļavā un viņas bizes starp brūnām smilgām mirdzēja kā tekošs medus. Un vīrs precēja citu sievu, lai būtu kāds, kas bērnam sa­sukā galvu. Bet bizes nu bija meitiņas nelaime. Kad kaķis izlaka pienu, tad pamāte grāba meitiņai aiz bi­zēm, un, kad gribēja to pērt, tad bij viegli noķert to aiz bizēm. Vasaru, kad bites dūca pļavā, pamāte pie­sēja viņu aiz bizēm tumšā istabas kaktā, kur karājās šūpulis; tur gulēja pamātes bērns ar lielu galvu un stīvām acīm, un viņai tas bija jāšūpo dienu un nakti. Reiz meitiņa, nakti izvārguši, bij dienvidū aizsnaudu­sies, bērns izkrita no šūpuļa un dabūja pierē punu. Pamāte par ļo meitiņu sadauzīja un izdzina mežā, lai vilki, lāči to saplosa. Bet tēvam viņas bij žēl, tas sauca viņu atpakaļ un, kamēr tā stāvēja aizdurvē, nedrīk­stēdama acu pacelt, ilgi runāja un bārās ar pamāti. Tad viņi nodeva meitiņu pie kāda dievbijīga un skopa saimnieka, jo mācību viņai vajadzēja dabūt. Saimnieks prata skaitīt. Viņš skaitīja pātarus, skaitīja naudu, skaitīja gā­jēju soļus un kumosus pie galda. No agra rīta līdz vē­lai naktij viņš bij uz kājām un redzēja katru soli, un viņa bargās uzacis valdīja pār sētu un lauku, un pār mājas vissvētāko vietu — aizkrāsni, kur pat tarakāni nečaukstināja sīpolu virknēs, kad saimnieka cietā balss atskanēja istabā. Viņš bij kungs pār gājēju darbu un miegu. Un arī pār viņu sapņiem. Naktī, kad ļaudis iekrita īsā dusā, murgos pār viņiem vēl slīdēja saimnieka uzaci kā divi plēsīgi putni.

Bet tad nāca ziema un nobraucīja lapas no kokiem un ogas no ciņiem un pār laukiem un norām, un le­jām klāja baltu galdautu.

Vasaru meitiņa gāja ganos. Saimniece deva viņai līdz plānu riecienu maizes. Viņa to dalīja ar savu suni un iemīļoto aitiņu. Viņu baroja mežs un krūmi. Veci onkuļi — celmi ar zaļām bārdām — aicināja viņu pie zemenēm, lazdas baroja ar riekstiem un sprogaini purva ciņi ar mellenēm un zilenēm. Lapas un zāles, puķes un apiņi prata vīties un glausties maigāk kā cilvēku sirdis. Un, kad viņai gribējās glāstu, tā lika pie vaiga liepu lapu vai tina ap galvu noreibušu apiņu stīgu.
Bet tad nāca ziema un nobraucīja lapas no kokiem un ogas no ciņiem un pār laukiem un norām, un le­jām klāja baltu galdautu. Saules rieti aizdedza dzel­tenas vaska sveces vara lukturos, egles stāvēja baltās sniega cepurēs un jostās, un likās, ka nu sāksies svētki. Bet tās bij tikai klusas vasaras bēres. Klusas un bai­gas gavēņa dienas. Nebij nekā ko ņemt no baltā bēru galda. Neviens nenāca mieloties, tik irbe vai zaķītis pārtecēja no viena purva uz otru, atstādami sniegā retas, bailīgas pēdiņas. Mežā bij tik sniegs. Sniedzītes knābāja sasalušas sērmūkšogas, tā bij vienīgā skaņa, ko varēja dzir­dēt, — tik kluss tur bij un tukšs. Putni atstāja mežus un lidoja ap pūņiem un rijām. Bet saimnieks bij pra­tis dzīt darbu. Labība bij izkulta un noglabāta klētī, un uz viņa tīri noslaucītiem celiņiem nevarēja atrast neviena grauda. Nu nāca naktis kā melni lāči, kuri grib tikai gulēt. Noguruši darba vīri līdz ausīm ierakās viņu tumšās pinkās, lai izgulētu vasaras grūtumu. Bet jaunās sir­dis smacēja garās naktis, un tās cīnījās ar viņām kā ar gurdiem milžiem, kuri māc katru ar savas miesas svaru. Jauni puiši un jaunas meitas nevarēja naktis nomocīt un svaidījās bez miega gultās, kamēr vēl vectēvs nebij aizdedzinājis rīta skalu. Viņi gāja va­karēt, meta platā maizes krāsnī sārtas priežu šķilas. Uguns sprēgāja un blāzmoja istabas krēslā. Puiši vija striķus un vija valodas. Meitas sēdēja pie baltām linu kodeļām, ratiņi dūca, un dūca dziesmiņas, kuras pašas kāpa no krūtīm kā silts tvaiks. Sārti atspīdumi stai­gāja pa tumšām sienām, apstājās uz meiču baltām se­jām un maldījās pa dziesmiņu sasildīto gaisu. Un, ja jaunās sirdīs notika kāds brīnums un uzziedēja kāda ziemas puķe, tad viņas pateica to viena otrai krēslai­nos kaktos, kur kavējās maigās blāzmas. Mātes ņēma ciemos līdz bērnus,, un tie pārnāca ar baltas maizes kukulīti padusē.

Meitas sēdēja pie baltām linu kodeļām, ratiņi dūca, un dūca dziesmiņas, kuras pašas kāpa no krūtīm kā silts tvaiks.

Arī mazai pameitai gri­bējās kaut kur aizskriet, sasildīt rokas pie kādas la­bas sirds un dabūt dāvaniņu. Un, kad saules riets pār nosnigušiem nokaļņiem izlēja dzeltenu atspīdumu, viņa, krizdama pār kupenām, skrēja uz veco meža ābeli ganu ceļa malā, kuras tumšos, pinkainos zaros vēl drebēja dažas sarkanas lapas un reti sasaluši ābol­tiņi. Viņai likās, ka šis koks ir viņas, jo neviens ne­meklēja sev prieka zem viņa asiem, mežonīgiem za­riem un negribēja viņa rūgto augļu. Viņa pastāvēja kādu bridi zem sērā koka, kamēr viņai pie kājām sniegā dzisa dzeltens saules riets un aiz meža aizde­gās vakarzvaigzne. Tad viņa norāva dažus aukstus dzeltenus āboltiņus un gāja uz māju.
Saimnieks skaitīja savus maisus un savus šķiņķus un lūgšanas par mājas būšanu. Un tad vēl viņam at­lika diezgan daudz laika, ko rēķināt un pārdomāt. Tā viņš atrada, ka pa ziemu viena mute mājā ir lieka. Bet viņš negribēja atlaist gani bez algas. Viņš noskai­tīja viņai simtu pupu un atlaida to. Meitiņa sabēra pupas priekšautā, atsacīja ardievu saimniekam un saimniecei un paturēja savā rokā kādu brīdi ganu suņa balto ķepu, kurš viņai sirsnīgi paska­tījās acīs un aplaizījās aiz draudzības. Viņa aizgāja pie meža ābeles, kura tāpat stāvēja kupenām pievērsta ganu ceļa malā ar nesukātu galvu, drupināja ar pirk­stiem viņas sarepējušo mizu un domāja, kur iet. Vi­ņai gribējās pie māmas. Bet tētis teica, ka māma esot aizgājusi uz debesīm. Un debesis bij tik tālu aiz no­snigušiem nokaļņiem, pār kuriem sēri gūlās vakara krēsla. Tā ar sirdi viņa gāja pie māmas, bet ar kājām veco ceļu uz tēva māju.

Pupas grauds, ko viņa vēl nebij apēdusi, tai izkrita no sastingušās rokas. Un tavu brīnumu — tur zars aiz zara sāka stiepties uz augšu savāds koks.

Viņa nonāca tur krēslā. Suns piecēlās tumšā priekš­namā un glaudās viņai pie kājām. Brīdi tā palika stā­vot ar aizturētu elpu, un sirds viņai gāja: tuk, tuk, tuk. Istabā tēvs runāja ar pamāti. Pamāte runāja cieti un asi, tēvs klusām, kā labinādamies. Tad pamāte bārda­mās nāca uz durvju pusi. Suns apsitās meitiņai ap kā­jām, domādams, ka viņu grib dzīt ārā, meitiņai aiz bailēm paspruka priekšauta stūris, un visa vasaras peļņa izbira paslieksnē. Tik viens mazs pupu grauds palika starp pirkstiem. Viņa pārlēca pār slieksni un devās prom, domādama, ka iet pie māmas. Sacēlās vējš un sniegputenis. Debesis ar zemi grie­zās, un nevarēja izšķirt, kur kalns, kur leja. Tad mā­koņi izjuka un mēness pilnā spožumā apgaismoja sniega deju. Te balti jātnieki cits pakaļ citam laidās pār kupenām, te gane ar aitām, ietinusies vējā un sniegā, slīdēja meitiņai garām. Gaiss bij pilns mir­dzošu ledus puteklīšu, un nebij ne zemes, ne debesu, tik starojošs gaismas dārzs, kurš griezās, sajauk­dams rītus un vakarus. Meitiņa vairs nemanīja savu kāju un bez elpas pa­krita sniegā. Pupas grauds, ko viņa vēl nebij apēdusi, tai izkrita no sastingušās rokas. Un tavu brīnumu — tur zars aiz zara sāka stiepties uz augšu savāds koks: slaiks un mirdzoši zarots kā pupa ziedos. Sniegs iz­kusa tai vietā, zeme atsila, zāle zaļoja un puķes at­vēra savas aizmigušās acis. Bet pupa auga, un viņas galotne sniedzās debesīs. Apkārt pa lauku auļoja balti jātnieki, un gane, ietinusies vējā, dzenāja savas sniega aitiņas, bet garā pupa stāvēja slaiki un klusi kā aiz­dedzināta svece, un neviens zars viņai nepakustējās, it kā viņa skaitītu lūgšanu. Un brīnišķīgs vieglums šū­poja meitenes rokas un kājas. Viņa tvērās pie mirdzo­šiem zariem, un tie cēla viņu uz augšu pašās debe­sīs.

viņa tur satika māti. Tā sa­sildīja viņas nosalušās rokas savās siltās, baltās rokās un iespieda viņai saujā brūnu sēkliņu no Aizsaules dārza.

Ko viņa tur augšā redzēja, kas to mums pasacīs? Tik mēs zinām kā tai vecu ļaužu dziesmiņā: Redzēj' dievu spēlējot, Eņģelīšus dancojot.
Un vēl mēs zinām, ka viņa tur satika māti. Tā sa­sildīja viņas nosalušās rokas savās siltās, baltās rokās un iespieda viņai saujā brūnu sēkliņu no Aizsaules dārza. «Iesēj to zemē, tur tev izaugs zelta ābele.» Tad viņa vēl noglaudīja meitiņai galvu un pavadīja viņas kājiņas, kuras nedroši staigāja pa debesu te­kam, līdz pupas zariem. Viņa ķērās pie tiem un kāpa lejā, turēdama saujā Aizsaules sēkliņu. Un viņai bij tik viegli un saldi, it kā viņa pati būtu sēkliņa, kura laižas no debesīm ar divām vieglām plivām — savām rokām.
Kad viņa bija nokāpusi, garā pupa saņēma savus zarus un pacēlās gaisā. Tai vietā pameita iemeta Aizsaules sēkliņu, un pa nakti tur izauga zelta ābele. Zari bij nolīkuši un turēja mirdzošu ābolu virknes. Sas krēja ļaudis: tavu brīnumu! Aiz kupenām zaļo zeme, un noplīsis bāra bērns sēd zem zelta ābeles. Nu, zi­nāms, visi gribēja viņu pašu un viņas nevīstošo dārzu. Pats ķēniņš zelta karietē atbrauca viņai pakaļ un aizveda to uz savu pili. Un ābele nāca viņai līdz, starodama pār tukšiem sniega laukiem.

Materiāls tapis sadarbībā ar portālu pasakas.net