Uzdevumi īstiem stipriniekiem. Drīkst mēģināt arī pieaugušie!

Dzīvās šūpoles

Divi spēles dalībnieki nostājas viens otram pretī, kājas cieči kopā, un sadodas rokās. Viņi atliecas atpakaļ, lai rokas būtu izstieptas. Tagad viens dalībnieks pietupstas un otrs viņu velk atkal augšā, tad pietupstas otrs un pirmais viņu velk augšā. Ļoti iespējams, ka sākumā šūposies palēninātā tempā, tad pakāpeniski to paātrinās. Un drīz varēs manīt, ka te nepieciešams daudz spēka un izturības.

Siāmas dvīnīši

Divi spēles dalībnieki stāv ar mugurām kopā. Viņi saāķē rokas. Un tagad viņiem reizē jāpietupstas: muguras cieši kopā, kājas atbalstam jāpavirza mazliet uz priekšu. Kad abi apsēdušies, viņiem atkal kopā jāpieceļas. Šo procedūru atkārto tik ilgi un tik ātri, kamēr abi divi no noguruma vairs nevar piecelties...

Kāpurķēde

Arī šeit komandā ietilpst divi spēles dalībnieki. Viens nogulstas zemē uz muguras un paceļ gaisā izstieptas kājas. Otrs nostājas pie guļošā galvas un satver viņu aiz potītēm. Savukārt guļošais satver stāvošo aiz potītēm. Tagad "kāpurķēde" lēnām sāk kustēties: stāvošais krīt virzienā uz priekšu un izpilda kūleni, vilkdams uz augšu otru spēles dalībnieku, kurš pēc tam pats arī izpilda kūleni. Abi drīzumā manīs, ka viņi vislabāk un visātrāk var virzīties uz priekšu, ja kājas nedaudz saliektas ceļgalos.

Ķildīgie suņi

Divi spēlētāji nometas četrrāpus. Viņi novietojas viens otram pretī un pēc tam tiek sasieti kopā ar kādu jostu vai platu lenti: josta vai lente veido cilpu, kas aptver abu dalībnieku skaustus un ir tik gara, lai pretinieku deguni atrastos apmēram 20 cm attēlumā viens no otra. Pēc starta signāla abi mēģina rāpot atmuguriski un pavilkt pretinieku sev līdzi. Spēles dalībnieki nedrīkst cīņā izmantot rokas: viņiem jāvelk pretinieks tikai ar skausta muskuļiem. Kurš aizvilcis pretinieku no starta vietas vismaz 50 cm attālumā, ir uzvarējis. Lai uzvarētāju varētu konstatēt nepārprotami, starp "ķildīgajiem suņiem" novelk viduslīniju.

Avots: E. Glonegers, V. Dims. Lielā spēļu grāmata. R.: Zvaigzne, 1982.