Kāršu spēles: Melnais Pēteris, Enflē un Orākuls

Melnais Pēteris
No rotaļu kāršu spēlēm visizplatītākā ir Melnais Pēteris. Pirms spēles sākuma no kāršu spēles izņem sirds, kārava un krusta kalpus, paliek tikai pīķa kalps, tā saucamais Melnais Pēteris.
Vispirms izlozē pirmo kāršu devēju. Pēdējais pēc kāršu sajaukšanas dod kāršu paciņu pārcelt spēlētājam pa labi un izdala katram spēles dalībniekam aizklātā veidā vienādu skaitu kāršu.
Pēc tam spēlētāji pārbauda savas kārtis, vai tajās atrodas divas vienādas kārtis, piem., divi kungi. Vienādās kārtis jānoliek galda vidū, pie tam no trim vienādām kārtīm tiek noliktas tikai divas, bet četras vienādas kārtis tiek noliktas visas, jo tiek skaitītas kā divreiz divas vienādas kārtis.
Kad visi spēlētāji savas vienādās kārtis nolikuši uz galda, kāršu devējs dod pirmajam spēlētājam pa kreisi izvilkt no savām kārtīm aizklātā veidā vienu kārti. Pēc kārts izvilkšanas spēlētājs pārbauda, vai tādējādi kārtīs nav radušās divas vienādas kārtis, kuras tiek novietotas uz galda, un tad tas savukārt piedāvā nākošajam spēlētājam izvilkt vienu kārti.
Spēle turpinās, līdz visas kārtis, izņemot pīķa kalpu, ir novietotas uz galda. Kuram spēles dalībniekam paliek rokā pīķa kalps, tas ir Melnais Pēteris, to parasti atzīmē, ar sodrējiem nosmērētu korķi uzvelkot uz sejas vienu vai vairākas svītras.
Ir otrs, vēl interesantāks šīs spēles veids. Pēc kāršu paciņas pārcelšanas, kurā atrodas visas kārtis, arī knipi, kāršu devējs izvelk no tām aizklātā veidā vienu kārti un noliek to savrup. Spēles beigās spēlētājs, kuram paliek rokā liekā kārts, ir Melnais Pēteris. Šis spēles veids ir interesantāks tāpēc, ka neviens spēlētājs iepriekš nezina, kura kārts Melnajam Pēterim paliks rokā.

Orākuls
Šai spēlei ir vajadzīgas divas kāršu spēles ar vienādu kāršu skaitu, pie tam vēlams, lai katra kāršu spēle būtu citā krāsā, lai kārtis nesajauktos.
Vienu kāršu spēli kāršu devējs izdala spēles dalībniekiem vienādā daudzumā, bet otru aizklāti plaši izkaisītā veidā novieto uz galda. Spēlētājs pa kreisi no kāršu devēja pirmais atklāj spēli ar kādu jautājumu, pa lielākai daļai viegla rakstura, kas attiecas uz nākotni vai tamlīdzīgi. Piem., var jautāt: «Kurš pirmais vinnēs loterijā?» Vai arī: «Kurš pirmais no klātesošajiem apprecēsies?» Vai arī: «Kurš mīl paslepus iemest no pudelītes?»
Pēc jautājuma uzdošanas jautātājs izvelk vienu kārti no uz galda gulošajām un to atklāj. Pie kura spēles dalībnieka atrodas tāda pati kārts, uz to attiecas uzstādītais jautājums, pēc tam savukārt viņš uzdod citu jautājumu. Jautājumus nedrīkst atkārtot. Beidzamā kārts netiek izlietota.
Kad visas kārtis ir izlietotas, nākošais spēlētājs no jauna sajauc un izdala nākošajai spēlei.

Enflē
Šo ļoti patīkamo spēli parasti spēlē sešas personas. Pēc tam, kad kārtis labi sajauktas un pārceltas, kāršu devējs katram spēles dalībniekam izdala astoņas kārtis. Spēli iesāk spēlētājs pa kreisi no kāršu dalītāja un izspēlē vienu savu kārti. Pārējiem spēlētājiem pēc kārtas ir jāpiemet pa vienai kārtij no izspēlētā masta. Ja visiem spēlētājiem ir kārtis no pieprasītā masta, tad stiķi paņem tas spēlētājs, kuram ir augstākā kārts, pie tam kārtis skaitās sekojošā kārtībā: dūzis, kungs, dāma, kalps, desmitnieks, 9, 8, 7, 6, 5, 4, 3 un 2. Tam pašam spēlētājam pieder arī nākošā izspēle.
Ja kādam spēlētājam nav nevienas kārts no izspēlētā masta, tad tas ir spiests pievienot izspēlētā stiķa kārtis savām. Tādā kārtā vienam spēlētājam var sakrāties lielāks skaits kāršu, lai gan pēdējā stāvokli atvieglo tas, ka izspēle pieder tam spēlētājam, kurš paņem izspēlētās kārtis, un tas savukārt izspēlēs to mastu, no kura tam rokā ir visvairāk kāršu. Kurš spēlētājs pirmais atbrīvojas no savām kārtīm, tas ir vinnējis.

Avots: Kāršu spēles. R.: SIA Atbalss, 1991.