Dzejniece Ieva Samauska iesaka, kā sacerēt savu pasaciņu
Visticamāk, nav tādas īpašas, vienīgās pareizās pasaku stāstīšanas metodes, ja neskaita tautas daiļradi jeb tautas pasakas, no kuras varam pamācīties un iedvesmoties. Tāpēc, ja ir vēlēšanās, pasakas var stāstīt par itin visu, labi - gandrīz par visu. Par visu, kas bērnam ir svarīgs, par visu, kas ir dzīvs un nedzīvs, liels un mazs, ticams un neticams.
Tas nozīmē, galvenais varonis jeb personāžs var būt gan augstdzimis karalis un princese, gan arī, piemēram, viena maza nūdelīte no nūdeļu pakas, saslaucīta trauku lupatiņa vai pēc vakariņām uz gada palikusi maizes drupačiņa. Ja personāži ir vairāki, interesanti, ja tie atšķiras ne tikai ar vārdu, bet arī raksturu. Piemēram, var būt varonis, par kuru vienmēr jāsmejas vai kurš nonāk smieklīgās / neveiklās u.tml./ situācijās.
Pasaku personāžus var piedāvāt, radīt stāstītājs, piemēram,
mamma vai tētis. Bet tikpat labi viņu var izvēlēties pats
bērns (“Pastāsti man par lejkannas sietiņu! Nē, labāk par
milzi, kurš gribēja būt cilvēks!”). Nereti paši bērni arī vēlas
piedalīties šajos pasaku notikumos - būt vieni no varoņiem, ļausim
viņiem to prieku! Nereti tās var būt arī jau zināmas pasakas, kurām
bērni labprāt gaida vecāku radītus turpinājumus vai citādākas
beigas.
Bērniem patīk un viņi gaida, ka ar šiem personāžiem notiks
kādi notikumi. Viņus ne pārāk interesē garlaicīgi,
vienmuļi vai ļoti ikdienišķi notikumi. Vislabāk, ja tie ir
interesanti, aizraujoši, noslēpumaini vai varbūt baisi - tādi, kas
saista iztēli, kurus var iztēloties, kuriem var dzīvot un just
līdzi - kurus var līdzpārdzīvot.
Viens no veidiem - izstāstīt pasaku, kura sākas un beidzas.
Otrs - stāstīt šo pasaku turpinājumos. Vislabāk, ja tie
beidzas kādā intriģējošā vietā (“…bet aiz loga kāds glūnēja”…),
liekot klausītājam ar nepacietību gaidīt nākamo stāstīšanas reizi.
Ir jau arī trešais variants - stāstīt pasaku kopā ar pašu bērnu.
Piemēram, mamma vai tētis izstāsta vienu vai divus teikumus, bērns
- nākamos. Tas var būt visai saistoši… “Reiz dzīvoja žirafe, kurai
nebija neviena paša plankumiņa un kurai ļoti garšoja pankūkas.
Diemžēl viņa nemācēja tās izcept…”
Visticamāk, pēc gadiem bērns neatcerēsies, cik lielveikalos viņš iepircies brīvdienās, bet tas, kā mamma, tētis reiz vakaros viņam stāstījuši pasaku - par karali un princesi, par nūdelīti un trauklupatu, kura samērcēja kājas ketčupā, viņa atmiņā paliks ilgi.
Visgrūtākais un atbildīgākais - veidot, risināt pasakas
sižetu. Jā, varonis ir radīts, kaut vai tā pati
žirafe, pankūku fane, bet - kas ar viņu notiek tālāk? Būtībā tas ir
jautājums par to, kāpēc mēs šo pasaku stāstam, ko gribam ar to
pateikt? Varianti var būt vairāki.
1. Vai vispār ko gribam, vai tikai ceram novilkt
laiku, cerībā, ka mazais klausītājs ātrāk iemigs?
2. Varbūt mums ir kādas atziņas, kuras vēlamies
caur šo stāstījumu pavēstīt bērnam? Piemēram, par dalīšanos ar
otru, par skopumu, par zobu tīrīšanu, par kārtības uzturēšanu, par
draudzēšanos… Iespēju miljons, no katra vecāka paša atkarīgs, cik
uzbāzīgi vai neuzbāzīgi, pat nemanāmi savas atziņas vai padomus
ietērpt pasakā.
3. Vai arī jūtamies tik radoši, līksmi un
priecīgi, ka tieši prieks un spontanitāte būs tie “vaļi”, uz kā
pasaka būvēta? Tas nozīmē, pasakā netiek vilktas kādas īpašas
atziņu, ētikas robežas, vismaz ne apzināti, bet pasaku varoņi dara
visu, kas tiem patīk, sižets ir drīzāk neticams, kā ticams,
iespējamais mijas ar neiespējamo, jo - tā taču ir
pasaka! Katra pasaka ir vienreizēja un unikāla.
Ja gadījumā ir liels sasprindzinājums, uztraukums par to, ko
stāstīt un kā tas izklausīsies, stāstījumu var iepriekš pārdomāt.
Bet brīnišķīgs veids ir ļauties jau minētajai spontanitātei un
radīšanas brīnumam un neparedzamībai.
Laiks, kurā pasaka tiek stāstīta, ir īpašs gan pasaku klausītājam,
gan stāstītajam. Visticamāk, pēc gadiem bērns neatcerēsies, cik
lielveikalos viņš iepircies brīvdienās, bet tas, kā mamma, tētis
reiz vakaros viņam stāstījuši pasaku - par karali un princesi, par
nūdelīti un trauklupatu, kura samērcēja kājas ketčupā, viņa atmiņā
paliks ilgi. Jo pasakas ir kā neredzams zīmogs, kura nospiedums var
būt ļoti īpašs un nenovērtējams. Ja vien vēlēsimies to atstāt.
Autore: Ieva Samauska, speciāli mammamuntetiem.lv
PASAKU PRIEKŠĀ LASĪŠANAS KAMPAŅA UN PASAKU FESTIVĀLS
Lai mudinātu vecākus bērniem lasīt priekšā biežāk un skaidrotu pasaku priekšā lasīšanas nozīmi bērna attīstībā un turpmākajā izglītībā, ģimeņu organizācija „Mammamuntetiem.lv” un „Pasakas.net” organizē Pasaku priekšā lasīšanas kampaņu. Par godu šai iniciatīvai no 25. līdz 29. martam „Spicē” organizācija „Mammamuntetiem.lv” rīko Pasaku festivālu, kur ikviens mazais un lielais pasaku cienītājs varēs iesaistīties radošajās darbnīcās, veidojot savas pasaku grāmatas, pasaku varoņus un pat pārtopot par kādu pasaku tēlu.
PASAKU FESTIVĀLS
Norises laiks
27.martā plkst. 18.00-21.00
28. un 29. martā plkst. 12.00-15.00
Vieta: t/c Spice pie informācijas centra
Radošo darbnīcu programma:
- Pasaku rakstīšana
- Grāmatu taisīšana
- Pasaku tēlu veidošana
- Burvju apmetņu darināšana
- Masku un burvju nūjiņu gatavošana
- Seju apgleznošana
- Un citas aizraujošas nodarbes bērniem!
UN VĒL! 28. un 29. martā no plkst. 15.00-17.00
t/c Spice LIDO Rotaļzemē muzikāli priekšnesumi un rotaļas!
Organizē:
Atbalsta: