Ar bērnu negribas spēlēties. Kāpēc?

Spēles un rotaļas nav tikai izklaide – tas ir veids, kā bērni attīstās. Tas ir arī laiks, ko vecāki var nedalīti veltīt savai atvasei, veidojot kontaktu un stiprināt emocionālo saiti.

Vecākiem, kam nepatīk rotaļāties ar bērnu, visbiežāk tas varētu būt vienkārši slinkuma, nemācēšanas vai savu neērtību dēļ. Varētu būt arī tā, ka pieaugušajiem pašiem trūkst šādas pieredzes, jo viņu bērnībā vecāki nav ar viņiem spēlējušies. Tāpat vecākiem var būt nevēlēšanās rotaļāties ar bērnu, ja pēc rotaļas beigām bērns protestē, grib rotaļāties vēl un vēl, bet pieaugušajiem ir grūti izturēt šo spriedzi, tāpēc viņi izvēlas nerotaļāties ar bērnu vispār. Iemeslu varētu būt daudz un dažādi, un katrs gadījums ir individuāls. 

Tomēr Iveta Aunīte norāda, ka rotaļām ir milzīga nozīme bērna attīstībā un bērnu un vecāku emocionālās saites veidošanā. Rotaļas ir veids, kā bērns ne tikai attīstās, bet arī sajūtas svarīgs un mīlēts: “Es vēlos iedrošināt vecākus regulāri rotaļāties ar saviem bērniem, atrast veidu, kā gūt prieku no kopā pavadītā laika. Ja pieaugušie regulāri spēlējas ar mazo un tam nododas ar visu atdevi, vecākiem nevajadzētu baidīties pateikt, ka rotaļa ir beigusies. Ir ļoti svarīgi šādā gadījumā izturēt atvases reakciju – saprast, ka bērns sev pieņemamā veidā atbilstoši savam vecumposmam pauž savu attieksmi. Apsolījums, ka rotaļāšanās notiks atkal, jau var būt nomierinošs moments bērnam. Tāpēc ir svarīgi rotaļāties katru dienu – ja tas notiks kampaņveidīgi, bērns nezinās, kad būs nākamā reize, un šādās retajās rotaļāšanās reizēs gribēs no vecāka izspiest maksimumu.” 

Būt kontaktā ar savu iekšējo bērnu

Kā norāda Iveta Aunīte, katram pieaugušajam ir savs iekšējais, apslēptais bērns. Ir pozitīvi, ja cilvēks ir kontaktā ar savu emocionālo pusi, ar vieglumu, ar bērnišķīgumu. Spēja būt emocionāli atvērtam ir ieguvums ne tikai attiecībās ar bērniem, bet ieguvums jebkuram cilvēkam, kas ir kontaktā ar šo pieaugušo. Elastība uzvedībā un spēja emocionāli pārslēgties ir psiholoģiski nobrieduša cilvēka rādītājs. “Tas, ka cilvēks pēc garas darba dienas atbildīgā amatā spēj nomesties zemē blakus bērnam un paspēlēties ar mašīnītēm, pašūpot mazo rokās vai salikt torni no klucīšiem, ir brieduma un emocionālās veselības rādītājs, jo cilvēks spēj radoši pārslēgties. Pilnīgi skaidrs, ka nobriedis cilvēks ar mazuli komunicēs vienā veidā, bet darbā ar kolēģiem pavisam citā. Man ļoti patīk lietot jēdzienu – pacelties, nevis nolaisties līdz bērna līmenim. Tas būtu vairāk atbilstoši,” uz rotaļām ar bērniem iedvesmo speciāliste.

Tieši iekšējais bērns, kurš grib aktīvi darboties, kurš pārdzīvo, kuram ir emocijas un aizrautība, ir vecāku lielākais resurss. Spēja rotaļāties, sazināties ar bērnu viņam atbilstošā manierē padara pieaugušo interesantu un emocionāli inteliģentu. Cilvēks, kas neprot spēlēties, mēdz būt garlaicīgs. Reizēm, lai atraisītu vēlmi rotaļāties, var palīdzēt ikdienišķo darbību, kas tiek veiktas bērna aprūpē, pavērošana un kādu spēļu elementu integrēšana tajās – piemēram, pirms ģērbšanās, autiņbiksīšu maiņas.

Atrast savu pieeju

Vecākiem nevajadzētu pārdzīvot, ka viņus neinteresē visas iespējamās rotaļas, ko var spēlēt ar mazuli un kas ir svarīgas viņa attīstībai. Būs vecāki, kas labprāt lasīs grāmatas, būvēs torņus, spēlēsies ar lellēm vai auto, skaitīs dzejolīšus, bet būs tādi, kas komfortabli jutīsies, vienkārši dauzoties vai spēlējot paslēpes. Tāpēc ir labi izvēlēties tās rotaļas un spēles, kurās vecāks jūtas drošāks un par sevi pārliecinātāks. “Noteikti nevajag sevi lauzt un darīt to, kas nesagādā prieku. Ja mammai nepatīk spēlēties ar lellēm, bet patīk likt puzli, nav obligāti jāspēlējas lellēm. Galvenais, lai spēlēšanās sagādātu vecākiem prieku – tā ir nodarbe, kas prasa simtprocentīgu atdevi no pieaugušā.

Tas, ka cilvēks pēc garas darba dienas atbildīgā amatā spēj nomesties zemē blakus bērnam un paspēlēties ar mašīnītēm, pašūpot mazo rokās vai salikt torni no klucīšiem, ir brieduma un emocionālās veselības rādītājs.

Rotaļāšanās tikai tad būs vērtīga, ja vecāks to darīs ar aizrautību. Atrast savu pieeju, kā spēlēties ar bērnu, ir ļoti svarīgi,” norāda psiholoģe. Tāpat nav jāuztraucas, ja vecākiem šķiet, ka viņi piedāvā bērnam vienveidīgas rotaļas, – mazulim augot, dabīgi mainīsies nodarbes, kas būs aktuālas. 

Ņem vērā! 

• Rotaļas ir bērna attīstības stūrakmens.
• Ar bērnu vajadzētu rotaļāties regulāri – ik dienu.
• Rotaļājies ar aizrautību – ja vecāks spēlējas bez entuziasma, tam nebūs vēlamā efekta.
• Atrodi rotaļām savu pieeju – arī dauzīšanās, vannošanās vai grāmatas lasīšana var būt kā rotaļa. Nav obligāti jāspēlējas ar visām attīstošajām mantām vai jāveic visas piedāvātās nodarbes.
• Ja nespēj atrast savu veidu un rotaļāšanās ar bērnu nesniedz gandarījumu, vērsies pēc palīdzības! Labāk atrisināt šo jautājumu laikus.

Arī dauzīšanās un vannošanās var būt rotaļa

Reizēm vecākus no rotaļām attur nezināšana, kā īsti ar zīdaini var spēlēties. Kā stāsta speciāliste, viņas praksē novērots, ka īpaši tētiem vieglāk rotaļāties ar bērniem, kas ir sasnieguši jau četru gadu vecumu. Tomēr arī zīdaiņa posmā ir veidi, kā vecāki var rotaļāties ar bērnu, un tieši pēdējo gadu laikā ir tendence vīriešiem vairāk iesaistīties laika pavadīšanā ar atvasēm. Iveta Aunīte ir novērojusi, ka tēvi ir aktīvāki tādās rotaļās ar bērnu, kas ietver vairāk dauzīšanos un vannošanos. Kad mazulis ir paaudzies un jau sēž, rotaļas ar ūdeni ir lieliskas – vannošanos var apvienot ar rotaļāšanos un piedāvāt bērnam peldošās rotaļlietas, liet ūdeni dažādos trauciņos, pašļakstīties. Arī tāda var būt vecāka iesaiste bērna rotaļās. “Šie ir lieliski veidi, kā veidot kontaktu un veicināt emocionālo saiti ar bērnu. Jāatzīmē, ka arī šīs ir nodarbes, kas bērnu attīsta, tāpat kā ripināšanās pa gultu, viegla kutināšana, pēdu masāža un ūdens šļakstīšana. Tētis, visticamāk, rotaļāsies citādi nekā mamma, bet tas nenozīmē, ka viņš to dara slikti,” stāsta Iveta Aunīte.

Lūgums vecākiem: Nekritizēt vienam otru par to, kā viņi spēlējas ar bērnu. Tas var samazināt entuziasmu darboties ar bērnu un radīt noraidošu attieksmi.

Ja tomēr milzīga pretestība pret rotaļām

Ideālā gadījumā ir, ja ar bērnu rotaļājas abi vecāki, bet tāpat brīnišķīgi būs, ka spēlēsies vismaz viens. Ja kādu no vecākiem rotaļas nesaista, tad labāk, lai ar bērnu spēlējas tas vecāks, kuram šī nodarbe patīk. Ja tomēr gadās, ka abiem vecākiem ir milzīga pretestība pret rotaļāšanos ar bērnu un nav piemeklējams neviens veids, kā rast prieku kopīgās spēlēs, labāk ir atrast kādu personu, kas prot un labprāt rotaļājas ar bērnu. Tā var būt vecmāmiņa, auklīte, krustvecāki. Tad vecāki var nodrošināt bērna aprūpi, bet rotaļāšanās pieredzi mazais gūs ar citu cilvēku. Tomēr šajā gadījumā vecākiem ir jāuzņemas atbildība par sekām – ka šim rotaļu biedram bērns var pieķerties vairāk nekā viņiem. 

Risinājums varētu būt arī situācijas apzināšanās un risinājuma meklēšana. “Gadījumā, ja vecākam ir pilnīga pretestība pret jebkāda veida rotaļāšanos ar bērnu, ir vērts meklēt palīdzību pie speciālista un izrunāt šos jautājumus. Tas ir pilnīgi pieņemami – atzīt sev un speciālistam, ka es neprotu rotaļāties ar bērnu, lūdzu, iemāciet! Meklēt palīdzību un saprast, kas būtu vajadzīgs, lai vecāks justos komfortabli, ir ļoti svarīgi,” vecākus nebaidīties no šādām izjūtām un meklēt palīdzību iedrošina psiholoģe Iveta Aunīte. 

Svarīgi:

• Vecākiem nevajadzētu pārdzīvot, ka viņus neinteresē visas iespējamās rotaļas, ko var spēlēt ar mazuli un kas ir svarīgas viņa attīstībai.
• Nav jāuztraucas, ja vecākiem šķiet, ka viņi piedāvā bērnam vienveidīgas rotaļas, – mazulim augot, dabīgi mainīsies nodarbes, kas būs aktuālas.
• Tas ir pilnīgi pieņemami – atzīt sev un speciālistam, ka es neprotu rotaļāties ar bērnu, lūdzu, iemāciet!

Raksts no žurnāla "Mammām un Tētiem. Zīdainis" vasaras numura! Elektroniski lasi to sadaļā MŪSU IZDEVUMI