Kā spēlēties ar mazuli, lai viņš iemācītos spēlēties patstāvīgi?

Kad jautāju vecākiem, ko viņi saprot ar kopīgu spēlēšanos ar bērnu, redzēju mammu nodurtas galvas, garas nopūtas un saņēmu tādas atbildes, kā “man būtu gan vairāk jāspēlējas” (pieņemu, ka pie šādas domas piezogas arī vainas apziņa). Man pašai skatoties uz spēli ar bērnu kā kopīgi paveiktu darbiņu, piezogas dusmas un “negribu”, jo pienākumu jau tā ir tik daudz.  
 

Šis raksts ir domāts tam, lai kopīgi noskaidrotu, kas tad ir spēlēšanās, ko var saukt par kopīgu spēlēšanos, un vai tiešām mums ir aktīvi jāmēģina realizēt kāds konkrēts uzdevums spēles laikā?

Kas ir spēlēšanās?

Spēlēšanās pēc savas būtības ir trenēšanās kaut kam neparedzamam, nezināmam, un lielākajai daļai spēļu nav konkrēta, skaidra mērķa, kurš ir jāsasniedz. Lasām vēlreiz. Spēlei nav konkrēta mērķa! Spēles būtība ir piedzīvot nezināmo. Konkrēts spēles iznākums, skaidri noteikumi ir tikai daļai spēļu, piemēram, galda spēlēm, sporta spēlēm, puzlēm, kuras tipiski bērniem ir saistošas sākot ar 4 - 5 gadu vecumu.  

Lai gan spēles ar noteikumiem un konkrētu mērķi māca bērnam sadarbības prasmes, māca ievērot noteikumus, māca stratēģijas kā sasniegt vēlamo rezultātu, taču tieši “bezmērķīgas” spēles ir tās, kuras palīdz attīstīt bērna fantāziju, spēju būt radošam, attīsta māca problēmu risināšanu. 

Ir ļoti svarīgi saprast,  ka bezmērķīgās, bez scenārija spēles patiesībā palīdz bērniem pielāgoties dažādām izmaiņām, māca tikt galā ar nezināmo.

Pateicoties ļoti straujai tehnoloģiju un mākslīgā intelekta attīstībai, mūsdienas var dēvēt par nebeidzamu pārmaiņu laikmetu. Tās profesijas, kuras būs nepieciešamas pēc 10-20 gadiem, šobrīd pat vēl neeksistē. Nākotnes pieaugušajam pavisam noteikti nāksies nomainīt gan darba vietu, gan profesiju, būs jāpielāgojas strauji mainīgai videi, būs jāmēģina domāt ārpus ierastā un pazīstamā. Būtībā mēs kā vecāki varam sagatavot savus bērnus šai strauji mainīgajai pasaulei, dodot iespēju trenēties nezināmajam jeb dodot iespēju spēlēties bezmērķīgi.

Šī arī ir labā ziņa vecākiem, kuriem nemaz ļoti negribas, vai nav laika spēlēties kopā ar bērnu. Vecāks uzdevums nav aktīvi spēlēties ar bērnu. 

Pētījumi liecina, ka salīdzinoši ar tēviem, mammas tipiski mazāk spēlējas ar bērniem, jo mammas daudz vairāk veic ar bērnu aprūpi saistītus darbus. (1) Vecāka lielais uzdevums uzsākot kādu spēli kopā ar bērnu ir būt ieinteresētam un klātesošam, taču pēc iespējas būt novērotāja pozīcijā, nevis aktīvam spēles dalībniekam, kurš domā scenāriju, sadala lomas, pabeidz puzli utt. 

Atvērta, bezmērķīga spēle ir tieši tāda, kurai ir daudz dažādu iespējamu iznākumu, noteikumi top spēles laikā, spēlei nav skaidra struktūra un tajā brīdī, kad bērns ir iegājis pilnīgā spēļu pasaulītē, vecāks atkāpjas un dod iespēju bērnam baudīt šo spēles plūdumu.

Vēl svarīgi atcerēties, ka spēlēšanās ir tāda aktivitāte, kura atkārtojas vairāk kā vienu reizi un bērns to brīvprātīgi ierosina, kad viņa pamatvajadzības pēc miega, ēdiena un miera, un drošības ir apmierinātas.

Tas nozīmē, ka mēs nemēģinām bērnu mudināt iesaistīties spēlē, kad viņš to nevēlas. Piemēram, aizbraucot uz bērnu ballīti, nevajadzētu bērnu mudināt jeb “stumt” spēlēties ar citiem bērniem (vajadzība pēc drošības ir pamatnosacījums, lai bērns gribētu spēlēties), tāpat nemēģinām novērst bērna uzmanību no viņa patiesajām vajadzībām ar spēlēšanos. 

Piemēram, kad bērns ir ilgi sēdējis iepirkuma ratiņos un viņš vēlas kustību, tad nemēģinām iedot kādu mantiņu. (2) 

Spēlēšanās ieguvumi

Kopumā spēlēšanās ieguvumi iedalāmi vairākās lielās kategorijās saistībā ar dažādu spēju attīstību (kognitīvā attīstība, sociāli emocionālā attīstība,  sīkās un lielās ķermeņa motorikas attīstība) un emocionālu vajadzību apmierināšanu (vajadzība pēc saiknes, vajadzība nomierināties un relaksēties, piedzīvot prieku).

• Kognitīvā attīstība

No psiholoģijas pētījumiem zināms, ka spēlēšanās palīdz attīstīt koncentrēšanos un uzmanības noturību un veicina vadības funkciju attīstību (spēju kontrolēt savas uzvedības un domāšanas procesus, kavēt jeb nedarīt kādas automātiskas darbības, piemēram, spēt sastingt,  “dienas un nakts” spēles laikā tā vietā, lai turpinātu kustēties), veicina elastību pārslēgties no vienas darbības uz citu. Spēlēšanās palīdz izprast apkārtējo vidi, attīsta fantāziju un radošumu.

• Sociāli emocionālā attīstība

Spēlēšanās kopā ar citiem bērniem un pieaugušajiem, veicina valodas attīstību, vairo vārdu krājumu. Vārdu krājumu īpaši attīsta dažādas lomu spēles, kur bērni spēlē veikalos, ārstos utt. Tāpat spēlēšanās kopā ar citiem veicina sadarbības prasmes - bērni iemācās gaidīt savu kārtu, dalīties, rast kompromisus. 
 

• Spēlēšanās kopā ar citiem bērniem vai pieaugušajiem, veicina labāku problēmu risināšanu

 Kādā pētījumā secināts, ka sākumskolas vecuma puiši, ar kuriem tēti regulāri spēlēja cīkstēšanos, dauzīšanos ar spēka paņēmieniem, daudz labāk un ātrāk mācēja rast dažādus risinājumus problēmsituācijām, jo pēc būtības šī spēle ir neparedzama un ir jāmācās ātri izdomāt risinājumus un vienlaikus pēc spēles arī jāmācās nomierināties. (3) 
 

• Spēle palīdz izprast un izreaģēt savas emocijas

Piemēram, ir bērni, kuriem nepieciešams lielāka sensora stimulācija kā citiem (tie, kuri vakaros “trako”, lēkā pa gultu utt). Ja šādiem bērniem piedāvā dažādas aktivitātes, kur ir jāizmanto savs ķermenis, piemēram, jāielec gultā cauri riņķim, kuru izmanto griešanai ap vidukli, jāpārlec pāri kādam striķim gultā, jākāpelē pa dažāda augstuma krēsliem, jāparīvē kājas un rokas gan dažādu faktūru lietām (līdzīgi kā baskāju takās), kur bērnu ķermenis tiek ietīts segā un maigi saspiests, vai bērns maigi tiek iespiests gultā ar spilvenu pa virsu, šie bērni vairāk nomierinās uz vakaru, jo viņu ķermenis saņem pietiekamu sensoru stimulāciju. 

Spēles arī māca emociju kontroli, piemēram, tas ir īsts treniņš “nesadot” otram pa pakausi, kad netīšām otrs ir sabrucinājis bērna uzbūvēto smilšu pili. 
 

• Spēlēšanās veicina arī sevis apzināšanos 

Kādas spēles bērnam patīk un kādas nē, kāda veida saskarsme ar citiem bērnam liek labi justies, un kas liek justies sliktāk. 
 

• Spēlēšanās arī māca bērnam autonomiju no vecākiem - es varu pats
• Sīkās un lielās motorikas attīstība

Spēlējoties bērns vingrina muskulatūru, mācās kontrolēt ķermeņa kustības. Puišiem nepieciešamas šīs cīņas ar tēti/vai mammu, jo šādā veidā attīsta gan ķermeni, gan arī spēju risināt problēmas, māca godīgas spēles noteikumus, attīsta pašpārliecinātību.

• Bērna emocionālo vajadzību apmierināšana 

Spēle palīdz apmierināt bērna vajadzību pēc saiknes, emociju noregulēšanas un relaksācijas. Spēlēšanās laikā bērnam ir iespēja izveidot saikni ar citiem, tā ir iespēja veidot tuvas un priekpilnas attiecības ar citiem. (Patiesībā arī pieaugušajiem ir nepieciešama spēle un kopīgi piedzīvojumi, lai izveidotos patiešām siltas un tuvas attiecības ar citiem.) Spēles laikā bērns atjauno savus resursus, relaksējās un nomierinās. (4) 
 

Te gan jāņem vērā, ka tad, ja bērns ir emocionāli saspringts, tad dažkārt ir vieglāk nomierināties spēlējot spēli, kurai ir skaidra struktūra, piemēram, liekot puzli, jo bezmērķīgā spēle prasa no bērna arī piepūli, kurai bērnam nemaz nav resursu. Ja mērķis ir emocionāli nomierināties, tad var palīdzēt tādas spēles, kur sākotnēji kopīgi spēlējas bērns ar pieaugušo. Spēles ar pieaugušajiem, kur pieaugušais aktīvi iesaistās, ir bērnam vieglākas spēles, jo pieaugušais palīdz noformulēt domu, sniedz idejas spēlei utt. Tāpat vienlaikus tiek veidota saikne, kas arī palīdz brīžos, kad ir emocionāli grūti.

Nomierināties arī labi palīdz nestrukturēta spēle vienatnē. Tas nozīmē, ka vecāks var ar bērnu iesākt spēli kopā, un tad bērns pats turpina spēli nestrukturētā veidā viens pats. 

Vēl kā variants var būt strukturēta, vieglāka spēle - piemēram, viegla puzle. Taču brīžos, kad emocijas sit augstu vilni, jāizvairās no spēlēm kopā ar citiem bērniem, jo šīs spēles ir saistītas ar augstāku stresu. Tas nozīmē, ka jābūt uzmanīgiem, vakaros pēc bērnu dārza atstāt brāļus un māsas, kuriem ir bijusi saspringta diena, vienus pašus spēlēties. Visticamāk kašķēšanās ir garantēta.

Kādas spēles ir katram bērna vecumposmam piemērotākās

• 0-3 mēneši

Līdz trīs mēnešu vecumam bērnu nekas cits tik ļoti neaizrauj, kā cilvēka seja. Zīdainis ilgstoši var pētīt sejas dažādās nianses – tumšās acis pret gaišo ādu, mutes līniju, sejas grimases. Jaundzimušie spēj fokusēt skatienu 10cm - 75cm attālumā, tas ir tieši tik tāļu kā, paņemot bērnu rokās vai pieliecoties pie bērna gultiņas.  Ap 2-3 mēnešu vecumu zīdainis var jau apzināti pasmaidīt pretī smaidošam cilvēkam (sociālais smaids). 
 

Vecāki šajā vecumā var veidot dažādas izteiksmīgas grimases (šis patiesībā sanāks visai dabiski, līdzīgi kā ieraugot mīlīgu sunīti mūsu sejas automātiski pārvēršas smaidā). Sarunājamies ar bērnu “bēbīšu valodā” - lēnām, vilkti, dziedoši, smaidoši. 

Runa ir ar pauzēm, mijiedarbīga (šis arī vairumam vecākiem un citiem pieaugušajiem sanāk dabiski). Svarīgi sev kā vecākam piefiksēt, ka vecāks nerunā monologā viens pats, bet gaida bērna atbildes reakciju. Ja vecāks kaut ko pasaka, tad pēc tam vecāks gaida, kad bērns pakustēsies, pateiks kaut ko pretī. Bērnam šājā laikā patīk izdot dažādas skaņas. Kad bērns ir vecākam atbildējis ar kustību, skaņu, tad varam atbildēt ar vārdiem un žestiem pretī.   

Šajā vecumā arī svarīgi ņemt vērā bērna robežas - ja bērns aizgriežas prom no vecāka sejas, tad bērnam stimulu ir pietiekami, un ir jāliek bērns mierā, līdz bērns atkal meklē kontaktu. Bērna vienīgā iespēja norobežoties no tā, kas ir par daudz ir pagriežot savu acu skatienu vai pagriežot savu galviņu. 

Šajā vecumā ar kustība pati par sevi ir spēle. Tas vien, ka bērns var pakustināt savu roku, kāju, pēdas ir aizraujošs piedzīvojums. Ar acīm skatīties uz savu roku jau ir spēle, jo bērns pēta savu jauno rotaļlietu, savu ķermeni, kā tas kustās. Kustību ziņā būs vērojamas spēles, kur bērns liks rokas mutē vai ap seju, bērns skatīsies uz savām rokām, un ap 3 mēnešu vecumu vai mazliet vēlāk, bērns jau mācīsies ar vienu roku satvert otru roku. 

Svarīgi, ka vecāks ļauj bērnam izzināt savas rokas, ļauj likt rokas mutē, pieskarties ar rokām bērna sejai, pieskarties mammas un tēta sejai. Tā ir vienīgā spēle, kuru bērns var spēlēt pats šajā vecumā. Tāpat jāņem vērā, ka zīdainim spēle ir interesanta tad, ja viņš tajā var iesaistīties - tātad nekādu tālumā esošu grabulīšu, kuri paši savā nodabā kustas bez apstājas.

• 6 - 12 mēneši

Šajā vecumposmā bērni sāk izpētīt un mijiedarboties ne vien ar savu ķermeni, bet bērni spēj satvert un mijiedarboties ar dažādiem priekšmetiem. 

Ap 3 - 4 mēnešu vecumu bērns iemācās satvert priekšmetus ar pilnu plaukstu un ceļš uz jaunām rotaļām ir atvērts. Kādas mantas tad bērnam piedāvāt rotaļām? 

Pirmajā dzīves gadā nav nepieciešamas nekādas īpašās rotaļlietas, jo visas rotaļlietas jau atrodas jūsu mājās. Pirmajā dzīves gadā bērnu aizrauj tādi priekšmeti kā karote, piena paka ar rokturi, pudele ar ūdeni, dažādas plastmasas un papīra krūzītes ar vāciņiem, putojamā slotiņa, dažāda izmēra bļodas, kurās var samest iekšā, pārbērt no viena trauka otrā un, protams izbērt ārā no trauka, piemēram, kastaņus. 

Kā reālas rotaļlietas, šajā vecumā var būt dažādas bumbas, koka klucīši. Svarīgi ir nepiedāvāt vienlaikus ļoti daudz mantu, bērnam pietiek, ja piedāvā dažas mantas, piemēram, divas mantas,  un tās ik pa laikam tiek mainītas. 

Svarīgi, lai mantas, kuras piedāvā ir no dažādiem materiāliem, lai sensori ir dažādība. Jāizvairās no skanošām mantām un tādām, kas spēlējas bērna vietā, piemēram, interaktīvās rotaļlietas, televizors, kur bērns vienkārši vēro kā spēlējās kāds cits. 

Mūsu kā vecāku uzdevums šajā vecumposmā ir, lai bērns aktīvi spēlējās, lai bērns pēta un izzina pasauli pats, tostarp jādod vieta bērna dabiskajai zinātkārei par lietu kārtību. 

Piemēram, bērniem patīk nemitīgi pārbaudīt, kas notiks, ja kaut ko nometīs no lielāka augstuma. Bērni ir kā mazi zinātnieki, viņi pārbauda atkal un atkal kā tieši darbojas pasaule. “Vai šoreiz dakša atkal skanēs tāpat kā pirms brīža, kad to nometu?” 
 

Kā šajā vecumā bērni spēlējās savā starpā? Šajā vecumā raksturīga paralēlā spēle, kas nozīmē, ka bērni var spēlēties vienā smilšu kastē, izmantot vienu un tos pašus smilšu kūku traukus, bet spēle nenotiek vienam ar otru, spēle notiek viens otram blakus.
 

Pirmajā dzīves gadā bērns spēj atdarināt pieaugušo kustības, piemēram, sist pa bungām, ripināt bumbu, sist plaukstas, līdz ar to šis ir laiks dažādiem skaitāmpantiņiem, plaukšķināšanas spēlēm, piemēram, “cepu, cepu kukulīti”, pirkstiņu spēlēm. 
 

Domājot par patstāvīgu spēli, šeit svarīgi zināt, ka aptuveni 7- 8 mēnešu vecumā zīdaiņi sāk saprast objektu nezūdamības principu, t.i., ja mamma iziet no istabas, viņa nav pēkšņi pārstājusi eksistēt. Bērni spēj izsekot, ka kaut kas tiek nolikts zem spilvena un mērķtiecīgi pacelt spilvenu, lai atrastu paslēpto.

Attiecīgi šīs arī ir laiks, kad ar bērnu kopā vecāki var spēlēt “ku-kū” spēles, paslēpes, mantu noslēpšanu, kur bērns daļēji redz vai seko līdzi noslēptajai lietai un atrod to tur, kur tā iepriekš nozuda no redzesloka. Vienlaikus šis laiks ir arī bērnam satraucošs, jo viņi iemācās aizrāpot prom, aiziet prom, taču vecāki ir drošais pamats, kuru siltajos apskāvienos atkal uzlādēt spēkus, atjaunot mieru. 

Attiecīgi svarīgi, ka vecāks izprot, ka šis vecumposms paredz, ka bērns spēj no mammas attālināties, aizrāpot, piemēram, aiziet un viņš arī ies un arī atgriezīsies, lai saņemtu mieru, un dotos atkal izpētīt pasauli. Nav iespējams mazuli izlutināt ar savu tuvību, apskāvieniem.

Patiesībā tieši pretēji - lai bērns varētu justies ērti un droši izzināt pasauli, viņam ir jājūt, ka nedrošības brīžos, viņam ir kur atgriezties, ka viņu mierinās un palīdzēs. 

Vecāku uzdevums attiecīgi ir būt bērnam redzamā/dzirdamā attālumā, taču vienlaikus vecāki dara paši savas lietas. Kad bērnam vajadzēs, tad viņš atkal pie jums pierāpos/atnāks un dos ziņu, ka pienācis laiks pabūt kopā.

Esmu ievērojusi, ka bērni tipiski sāk vēlēties saikni tajā brīdī, kad vecāks runā ar citu pieaugušo, vai runā pa telefonu, kas patiesībā ir tik saprotami, jo mammas prāts ir kaut kur citur un bērnam ir vajadzīgi šie apliecinājumi, ka mamma nepazudīs sarunā, ka bērns saņems savu nepieciešamo uzmanību. Šajā konkrētajā piemēra var pietupties bērna līmenī, pateikt, ka mamma šobrīd ir sarunā un lai gaida, kad mamma pabeidz sarunu. 

Bērns gan ilgi nevar pagaidīt, bet bērnam ir svarīgi redzēt šo attālināšanos un šo kontakta atjaunošanu. Ja bērnam ir ļoti grūti izturēt vecāka sarunāšanos ar citu, tad var bērnu paņemt klēpī, jo tad vismaz vecāks ir fiziski tuvu, kamēr emocionāls kontakts ir jāpagaida. Lielākiem bērniem (ap 3 gadu vecumu) var mācīt, ka viņi pieaugušo sarunas laikā pagaida, pieskaroties vecākam pie rokas. Pieskāriens pie rokas ir kā signāls, ka bērns grib kaut ko no vecāka, bet gaida savu kārtu.

• 1- 2 gadi 

Tuvāk divu gadu vecumam attīstās simbolu spēles, kas nozīmē, ka viens konkrēts priekšmets tiek iztēlots kā pavisam cits priekšmets, piemēram, TV pults kļūst par mobilo telefonu. Otrajā dzīves gadā bērns spēj salikt vienkāršas puzles, spēlēties ar lielajiem klučiem, iesaistīties vienkāršās iztēles spēlēs - tēlot kaķi vai pabarot lelli, piezvanīt mammai turot rokās spēļu klucīti. 
 

Līdz divu gadu vecumam tipiski bērni tikai vēro kā citi bērni spēlējās, bet vēl var neiesaistīties kopīgā spēlē. Bērni turpina arī spēlēties viens otram paralēli. Ja bērnam ir kāds vecāks brālis vai māsa, tad bērni sāk ātrāk spēlēties kopā un jau līdz 2 gadu vecumam varētu būt arī kādas kopīgas spēles, piemēram, skriešana un ķeršana, bumbas mešana viens otram.

• 3-5 gadi

Trīs gadu vecumā iztēles spēles kļūst aiz vien sarežģītākas - priekšmeti kļūst par simboliem, piemēram aizkari kļūst par māju. Tipiski ap 3 gadu vecumu sākās arī vienkāršas sadarbības spēles ar citiem bērniem, piemēram, var spēlēt skriešanos vienā virzienā.
 

Ceturtajā dzīves gadā spēles kļūst aktīvākas  - bumba tiek mesta, ķerta, sperta. Bērni šajā vecumposmā darbojas ar plastilīnu un sākās sarežģītākas sadarbošanās spēles, kurā notiek lielāka mijiedarbība vienam bērnam ar otru bērnu. 
 

Piektajā dzīves gadā parādās sarežģītākas lomu spēles - piemēram, tiek spēlētas princeses vai “mājās”

Ap skolas vecumu bērni jau ir spējīgi piedalīties spēlēs, kurās ir noteikumi - sporta spēlēs, galda spēlēs. Noteikumi ir ļoti svarīgi vecumposmā no 4 gadiem.

Kā vecākiem veicināt bērnu vēlmi spēlēties patstāvīgi?

Sāciet jau no pašas mazotnes neiejaukties bērna spēles laikā

Jau no pirmajiem dzīves mēnešiem, ja bērns pats spēlējas, pēta savas rociņas vai ļoti koncentrējas saķert kādu grabuli, netraucējiet viņu. Pat neveidojiet acu kontaktu. Atļaujiet bērnam pabūt vienam un saprast, uz ko viņš pats jau ir spējīgs. Atļaujiet spēlēšanās procesam notikt, atļaujiet bērnam koncentrēties uz to, ko viņš tajā brīdī dara. 
 

Lai varētu bērnu netraucēt, vecākiem nepieciešami ļoti skaidri un stingri noteikumi, ka tad, kad bērni spēlējās, tad visi “mājās staigā uz pirkstgaliem”, neviens ar bērniem nesāk runāt, līdz bērns ir beidzis spēli. Metaforiski šo procesu varētu salīdzināt ar situāciju, kurā jūs mēģināt uzrakstīt grāmatu, un kāds skatās pāri jūsu plecam un komentē: “vai cik Tev labi sanāca. Par ko rakstīsi nākamajā rindkopā?”

Ja bērns grib, prasa vecāku komentārus spēles laikā

Protams, ir situācijas un arī temperamenta iezīmes, kur bērni vairāk meklēs saikni ar vecāku, un gribēs vecāka aktīvu dalību. Ja bērns, piemēram, prasa “Mammu, vai man labi sanāca?” Tad vairāk dodam komentārus par pašu spēlēšanās procesu, nevis rezultātu, t.i., nesakām, “jā, tev labi, skaisti, pareizi sanāca”,  vai arī “jā, tu esi malacis, gudrinieks”, bet sakām “man izskatās, ka Tu pats esi ļoti apmierināts ar paveikto,” “izskatās, ka tev pašam patīk tas, ko esi izveidojis”, “redzu, ka tu zīmē kokus, laikam šobrīd Tevi interesē daba” vai “esmu ļoti priecīga redzot tavu apmierināto seju spēles laikā” vai arī varam pārvirzīt jautājumu uz pašu bērnu “es redzu, ka tev sagādā prieku tas, ko esi izveidojis. Kā tev pašam šķiet kā tev ir izdevies?”

Fokuss uz rezultātu (tev labi, skaisti sanāca), mazina paša bērna iekšējo motivāciju spēlēties, mazina spēlēšanās iekšējo nozīmi un veicina ārēju motivāciju   - jāspēlējas mammas dēļ, jeb mammas uzslavas dēļ. 

Dažkārt, kad pārāk esam nofokusējušies uz rezultātu un sakām, kā bērnam ir labi sanācis uzzīmēt konkrētu puķi, viņš sāk zīmēt tikai to vienu puķi, jo zina, ka tā viņam sanāks un tad varēs saņemt mammas uzmanību un uzslavu. 
 

Pētījumi arī rāda, ka tad, ja vecāks komentē procesu, nevis uzdod jautājumus brīvās spēles laikā, (es redzu, ka tu tagad zīmē daudz kokus) un biežāk apstiprina un gaida bērna reakcijas, jo augstāks ir bērna vadības funkciju rādītājs (5).

Lai veicinātu patstāvīgu spēli, ļaujiet bērnam darīt savā tempām, savā veidā.

Bieži vien vecākiem ir grūti atpazīt, ka viņiem ir konkrētas gaidas kā tieši bērnam būtu jāspēlējas, un ir grūti atteikties no savas vēlmes īstenot iecerēto scenāriju, piemēram, vecākam var būt gaidas, ka bērns ātri nošļūks pa slidkalniņu un ātri palaidīs nākamo bērnu, kaut patiesībā bērns nemaz negrib šļūkt pa slidkalniņu, bet vēlas vērot skatu no augšas ar mazo binoklīti, kurš uzstādīts slidkalniņa augšā.  Vēl vecākiem var būt vēlme jau agrīni bērnu virzīt uz attīstību, piedāvājot konkrētus pulciņus, apmācības vai pašiem mācīt un virzīt bērnu, pat, ja bērnam nav vēl attīstījusies interese par konkrēto jautājumu vai prasmi.

Pēc būtības mūsu uzdevums kā vecākiem ir nelikt bērniem noteikumus, tur, kur tie nav nepieciešami, piemēram, ja jautājums nav saistīts ar drošību.

 Ja mūsu bērns lēnā garā šļūc pa slidkalniņu un nākamajam bērnam jāpagaida 1 minūte pirms mūsu bērns nokāps no slidkalniņa, tad lai pagaida. Otrs bērns arī tajā brīdī mācās ļoti svarīgu prasmi - gaidīt savu kārtu. Turklāt, ļaujot bērnam piedzīvot spēli savā tempā, savā veidā, bērns piedzīvo prieku!

Pie šī pieder arī vecāku spēja ļaut savam bērnam piedzīvot neizdošanos, kļūdas un kritienus, piemēram, kad bērns mācās velties un viņam neizdodas noturēt līdzsvaru, un viņš krīt un sasit galviņu, pieļaujam to (protams, padomājot par drošību, ka tas nenotiek uz flīžu grīdas). Bērnam izjūtot mazas sekas, piemēram, sasišanos veļoties, ir iespēja trenēties sajust savu ķermeni labāk jau no mazām dienām, un jau pie lielākām prasmēm, kad bērns jau būs iemācījies skriet un lekt, viņš to darīs daudz piesardzīgāk un arī mums nebūs “jābizo” bērnam pakaļ, jo bērnam nav ne jausmas, ka viņš var sasisties un nokrist.

Patstāvīga spēle un spēļu vide

Domājot par spēļmantiņām, labāk, ja mājās ir vairāk tādas spēles, kurām nav viena pareizā risinājuma, piemēram, klucīši, lego, plastilīns, kinētiskās smiltis, taču vienlaikus jāņem vērā bērna vecums - ja rotaļlieta būs par sarežģītu, bērns prasīs jūsu palīdzību un viņš to prasīs bieži. Neliels izaicinājums gan ir labs. 
 

Domājot par mantu daudzumu, labāk, lai mantu iz mazāk, taču tās ir labas kvalitātes. Pārāk daudz mantu var bērnam novērst uzmanību no spēļu procesa. Ja mantu mājās ir maz vai bērnam ātri apnīk esošās mantas un šķiet, ka jāpērk kaut kas vietā, var iedibināt mantu rotāciju, t.i., daļu mantu nolikt neredzamā vietā, kuras ik pa laikam tiek iedotas un apmainītas ar apgrozībā esošajām spēlmantiņām. 
 

Lai bērns varētu spēlēties patstāvīgi, ir svarīgi, ka bērns tiek klāt visām tām spēlēm, kuras viņu interesē, citādi tiks lūgta jūsu iesaiste.  Turklāt, ja bērns netiek klāt spēlēm pats, viņš arī nevar trenēt spēju savākt aiz sevis. Bērnam ir svarīgi jau no maza vecuma mācīt, ka spēle beidzās tad, kad manta ir atlikta atpakaļ vietā. Protams, runa neiet par lielākiem bērna projektiem, piemēram, bērns uzbūvējis milzīgu dzelzceļa līniju un vēlēsies ar to spēlēties rīt, vai ir nepabeigta puzle, bet tāpat būtu labi vienlaikus ar patstāvīgu spēli pamazām trenēt spēju salikt lietas atpakaļ to vietās. 

Vēl par vidi runājot, nozīmīgas ir robežas. Bērniem ir nepieciešams gan spēlēties kopā vienam ar otru, taču vienlaikus kopīga spēle var būt pārāk satraucoša, sākās kašķi un tad ir jābūt iespējai bērnam pavisam norobežoties, kur otrs netiek klāt, netraucē, nejauc. 

Ja bērniem ir viena istaba, tad var uzbūvēt fortus no gultas un citām pieejamām lietām, lai tomēr dienas laikā tiek tas savs stūrītis, vai varbūt ir iespēja aiziet uz citu istabu, kur var aiztaisīt durvis, kamēr bērns spēlējās pats, vai varbūt bērns var spēlēties pie ēdamgalda, kur bēbītis netiek klāt.

Patstāvīga spēle ir turpinājums kopīgais spēlei

Individuāla, neatkarīga spēle sākas ar kopīgu spēli, jeb nedalītu klātbūtni bērnam. Pirms mēs vēlamies, ka bērni spēlēsies paši, sāciet ar 15 - 20 minūšu kopīgu spēli ar bērnu. 

Nolieciet savu telefonu un uzdāviniet bērnam savu pilnu uzmanību. Vienlaikus šis ieteikums nenozīmē aktīvu iesaisti spēlē, piemēram, nesāciet ģērbt lelles bērna vietā, pabeigt kopīgos zīmējumus, nesalieciet puzli bērna vietā, nesadaliet spēļu lomas. Pēc iespējas esat klātesoši un iesaistieties tikai tik, cik bērnam ir nepieciešams. 
 

Lai bērni varētu spēlēties paši, viņiem sākumā emocionāli jāuzpildās. Tāpat kā mums pieaugušajiem - lai mēs varētu uzsākt kādu jaunu uzdevumu, vispirms ir jāizelpo, jāpasēž dīvānā ar kādu labu žurnālu, jāpastaigā, un tad esam gatavi ķerties klāt nākamajam darbam. Bērniem individuālai spēlei ir emocionāli jāsagatavojas un šī emocionālā uzpildīšanās, sagatavošanās notiek esot kontaktā ar pieaugušo (līdzīgi kā elektroierīcēm nepieciešams būt kontaktā pie elektrības padeves).

Ja esam to mazo brīdi pilnīgi bērniem pieejami, skatāmies uz bērnu, nenovēršamies, smaidam un priecājamies par to, ko bērns dara un saka, tas bērnu uzlādē kā bateriju. Patiesībā šāda kopā būšana ir dziedinoša arī vecākam. Vecākam šāda nedalīta fokusēšanās uz bērnu, palīdz atslēgties no ikdienas skrējiena, no domu skrējiena un apstāties no ikdienas.

Atļaujiet vietu garlaicībai

Garlaicība ir iespēja bērnam attīstīt savu radošumu, iztēli un ieraudzīt jaunus spēļu veidus. (Tas attiecas arī uz pieaugušajiem  - ja izvēlamies ierobežot savu ekrānlaiku, un ļaujamies garlaicībai, parādās pilnīgi cita realitāte). Turklāt spēt garlaicību pārvērst par kaut ko interesantu ir būtiska dzīves prasme, kas veicina dzīves spēku (spēju tikt galā dažādos apstākļos), mērķtiecību un disciplīnu paveikt kaut, ko, ko negribās un veicina bērnā radošumu. 

Ļaujiet savam bērnam pieredzēt, ka jūs viņam uzticaties. Jūs varat, piemēram, teikt: “interesanti, ko tu šoreiz izdomāsi, kad ir garlaicīgi. Es zinu, ka tev izdosies izdomāt kaut ko interesantu”. 

Ja bērns čīkst, cenšamies to ignorēt un neteikt: “bērniem ir jāmāk pašiem izdomāt. Man savā laikā vispār…”. Tā vietā mēs varam piedāvāt dažas izvēles iespējas, ko spēlēties, piemēram, varbūt bērns gribētu paspēlēties ar kinētiskajām smiltīm, vai varbūt līmēt uzlīmes, vai griezt papīru? 

Spēlēšanos jāuztver kā dabisku bērnu vajadzību nevis kā pienākumu, vai kā sodu. Nesakām, piemēram: “es tagad nevaru ar tevi paspēlēties, un vispār ej un spēlējies pats.” 

Pavērojiet savu balss toni kā jūs sakāt bērnam par spēlēšanos, vai zem šī toņa neslēpjas doma “tev taču jāvar pašam” vai “tu pats neko nevari bez manis” vai “beidz mani visu laiku traucēt, neredzi, ka esmu aizņemts”. Mēģinām runāt par spēlēšanos, cik vien viegli, zinātkāri varam, piemēram: “beidzot tu vari paspēlēties. Cik forši, tas ir”. Tā, lai bērns redz, ka šajā spēlēšanās procesā ir prieks, ka spēle ir bērna izvēle, ko viņš pats var kontrolēt, un kur viņš paši var izvēlēties vai to darīt, vai nē.

Lai bērns pēc iespējas spēlētos patstāvīgi, ierobežojiet ekrānlaiku

Jo vairāk bērnam tiek piedāvāts ekrānlaiks, jo vairāk bērna vietā spēlējās TV ekrānā redzētie tēli. Pirmajos divos bērna dzīves gados ekrānlaiks nav ieteicams nemaz, jo nav zināms, kādā veidā tas ietekmē bērna attīstību, bet, ja ekrānlaiks tomēr ir bērna dzīvē, tad ieteikums ir būt kopā ar vecāku, lai var pārrunāt to, kas ekrānā notiek, var iepauzēt multfilmu un atbildēt uz bērna jautājumiem vai komentāriem. 

Pētījumi rāda, ka pasīva izklaide, kur bērns pats neiesaistās, bet tikai vēro notiekošo, negatīvi ietekmē bērna spēju koncentrēties, bieži arī pēc ilgāka TV skatīšanās laika ir spēcīga emociju izlāde un daudz grūtāk izturēt izklaides ziņā nepiesātinātus dzīves brīžus.

Kādam nolūkam vecākiem būtu labi spēlēties ar bērnu?

Spēle patiesībā ir bērna valoda - to bērns saprot un uztver vislabāk. Līdz ar to, vecāki var izmantot spēli kā instrumentu, lai bērns patiešām sadzirdētu vecāku un sadarbotos. Piemēram, ja gribam panākt, ka bērns no rīta saģērbjas, vai ļauj kopīgi tīrīt bērna zobiņus - ja šos procesus padara par spēli, piemēram, mamma ļauj tīrīt savus zobus, kamēr tīra bērna zobus, tad ir lielāka iespēja, ka cīņas vietā būs sadarbība. 
 

Spēli var izmantot, lai kaut ko iemācītos, tā dod vecākiem iespēju mācīt un attīstīt bērna prasmes, piemēram, spēles laikā var mācīt mazam bērnam pagaidīt savu kārtu. Bērnu gadījumā mācīšanās nav pašmērķis. Bērniem spēlēšanās ir absolūti brīvs, nepiespiests process, kā pamatā ir vēlme vienkārši priecāties un piedzīvot savu fantāziju, radošumu, taču vienlaikus šajā procesā var daudz ko jaunu apgūt.
 

Spēlēšanās veicina saikni ar vecāku, un jo ciešāka saikne, jo lielākas sadarbības iespējas. Citiem vārdiem – ieguldot spēlē, pēc tam varēsiet daudz vairāk bērns dara, tā kā vēlaties.
 

Spēlēšanās ir veids kā regulēt emocijas - ja jūs prioretizējat spēli bērna dzīvē un arī savējā, tad jūs vairojat prieku un palīdzat sev un bērnam mazināt stresu.

Ko iesākt, ja vecākam spēlēties negribas?

Jūs varat padomāt par to, vai jums kā vecākam ir reāli apmierinātas pamatvajadzības, vai pats vecāks nav stresā, pārstrādājies, nepaēdis, piekusis un tāpēc negrib spēlēties?

Jūs varat padomāt, par savu bērnības pieredzi - vai ar jums bērnībā pieaugušie spēlējās? Jo, ja nē, tad var būt sajūta, ka šis ir vairāk kā pienākums nevis patīkams process. Caur piedzīvošanu, darot, ir iespēja pieredzēt to, ka spēlēšanās patiesībā ir patīkama. 

Jūs varat padomāt, vai savā ikdienā darāt kaut ko, kas dod prieku tieši jums, jeb kas ir jūsu pašu ikdienas spēles? Tas var būt žurnāls, grāmata, sports, intimitāte ar partneri, videospēles, dejas pie patīkamas mūzikas. Būtu labi saprast, vai jūsu ikdienā nav pazudušas prieka aktivitātes, jo tad var būt grūti pieslēgties bērna prieka aktivitātēm. 
 

Mammas var izmantot tās spēles, kuras kopumā ir pieskaitāmas pie pienākumu izpildes - spēlēt spēles, kuram ir vislīdzenākā gulta, kurš salasīs visvairāk krikumus šaufelītē. 
Ja negribas spēlēties, var padomāt, kādas spēles vecāki labprātāk spēlētu, un kādas tomēr nē. Mēs drīkstam negribēt spēlēties to, ko bērns grib, bet varam meklēt kompromisu, kādu spēli vecāks būtu gatavs kopā paspēlēt. 
 

Un jāatceras, ka bieži vien spēle ir vienkārši mūsu klātbūtne. Piemēram, bērns grib spēlēties mašīnas un jums tas nepatīk - jūs varat pēc iespējas mazāk spēlēties, pakomentēt spēles gaitu, ja tas bērna ir vajadzīgs, būt klāt, bet aktīvi neiesaistīties. 

Atsauces: 

1. Paquette, 2004; Yeung et al., 2001
2. https://www.scientificamerican.com/article/the-serious-need-for-play/
3. https://www.psychologytoday.com/us/blog/singletons/202304/benefits-of-roughhousing-with-your-children
4. Attīstības psiholoģija, Sebre & Miltuze, 2022
5. Sebre & Miltuze, 2022