Bērns grib spēlēties tikai ar vecākiem. Kā to mainīt?

Lai varētu bērnu netraucēt, vecākiem nepieciešami ļoti skaidri un stingri noteikumi, ka tad, kad bērni spēlējās, tad visi “mājās staigā uz pirkstgaliem”, neviens ar bērniem nesāk runāt, līdz bērns ir beidzis spēli. Metaforiski šo procesu varētu salīdzināt ar situāciju, kurā jūs mēģināt uzrakstīt grāmatu, un kāds skatās pāri jūsu plecam un komentē: “vai cik tev labi sanāca. Par ko rakstīsi nākamajā rindkopā?”

Ja bērns grib, prasa vecāku komentārus spēles laikā

Protams, ir situācijas un arī temperamenta iezīmes, kur bērni vairāk meklēs saikni ar vecāku, un gribēs vecāka aktīvu dalību. Ja bērns, piemēram, prasa “Mammu, vai man labi sanāca?” Tad vairāk dodam komentārus par pašu spēlēšanās procesu, nevis rezultātu, t.i., nesakām, “jā, tev labi, skaisti, pareizi sanāca”,  vai arī “jā, tu esi malacis, gudrinieks”, bet sakām “man izskatās, ka tu pats esi ļoti apmierināts ar paveikto,” “izskatās, ka tev pašam patīk tas, ko esi izveidojis”, “redzu, ka tu zīmē kokus, laikam šobrīd tevi interesē daba” vai “esmu ļoti priecīga redzot tavu apmierināto seju spēles laikā” vai arī varam pārvirzīt jautājumu uz pašu bērnu “es redzu, ka tev sagādā prieku tas, ko esi izveidojis. 

Kā tev pašam šķiet kā tev ir izdevies?”

Fokuss uz rezultātu (tev labi, skaisti sanāca), mazina paša bērna iekšējo motivāciju spēlēties, mazina spēlēšanās iekšējo nozīmi un veicina ārēju motivāciju   - jāspēlējas mammas dēļ, jeb mammas uzslavas dēļ.

Dažkārt, kad pārāk esam nofokusējušies uz rezultātu un sakām, kā bērnam ir labi sanācis uzzīmēt konkrētu puķi, viņš sāk zīmēt tikai to vienu puķi, jo zina, ka tā viņam sanāks un tad varēs saņemt mammas uzmanību un uzslavu. 
 

Pētījumi arī rāda, ka tad, ja vecāks komentē procesu, nevis uzdod jautājumus brīvās spēles laikā, (es redzu, ka tu tagad zīmē daudz kokus) un biežāk apstiprina un gaida bērna reakcijas, jo augstāks ir bērna vadības funkciju rādītājs (1).

Lai veicinātu patstāvīgu spēli, ļaujiet bērnam darīt savā tempām, savā veidā.

Bieži vien vecākiem ir grūti atpazīt, ka viņiem ir konkrētas gaidas kā tieši bērnam būtu jāspēlējas, un ir grūti atteikties no savas vēlmes īstenot iecerēto scenāriju, piemēram, vecākam var būt gaidas, ka bērns ātri nošļūks pa slidkalniņu un ātri palaidīs nākamo bērnu, kaut patiesībā bērns nemaz negrib šļūkt pa slidkalniņu, bet vēlas vērot skatu no augšas ar mazo binoklīti, kurš uzstādīts slidkalniņa augšā.  

Vēl vecākiem var būt vēlme jau agrīni bērnu virzīt uz attīstību, piedāvājot konkrētus pulciņus, apmācības vai pašiem mācīt un virzīt bērnu, pat, ja bērnam nav vēl attīstījusies interese par konkrēto jautājumu vai prasmi.

Pēc būtības mūsu uzdevums kā vecākiem ir nelikt bērniem noteikumus, tur, kur tie nav nepieciešami, piemēram, ja jautājums nav saistīts ar drošību.

Ja mūsu bērns lēnā garā šļūc pa slidkalniņu un nākamajam bērnam jāpagaida 1 minūte pirms mūsu bērns nokāps no slidkalniņa, tad lai pagaida. Otrs bērns arī tajā brīdī mācās ļoti svarīgu prasmi - gaidīt savu kārtu. Turklāt, ļaujot bērnam piedzīvot spēli savā tempā, savā veidā, bērns piedzīvo prieku!

Pie šī pieder arī vecāku spēja ļaut savam bērnam piedzīvot neizdošanos, kļūdas un kritienus,

piemēram, kad bērns mācās velties un viņam neizdodas noturēt līdzsvaru, un viņš krīt un sasit galviņu, pieļaujam to (protams, padomājot par drošību, ka tas nenotiek uz flīžu grīdas).

Bērnam izjūtot mazas sekas, piemēram, sasišanos veļoties, ir iespēja trenēties sajust savu ķermeni labāk jau no mazām dienām, un jau pie lielākām prasmēm, kad bērns jau būs iemācījies skriet un lekt, viņš to darīs daudz piesardzīgāk un arī mums nebūs “jābizo” bērnam pakaļ, jo bērnam nav ne jausmas, ka viņš var sasisties un nokrist.

Visu rakstu lasi ŠEIT!