Aina Poiša lasa pasaku "Vēzis, žurka un vabole"

Kādam ķēniņam bijuse neiesmīdināma princese. Viņš izlaidis tādu ziņu: "Kas manu meitu iesmīdina, tas viņu dabu par sievu." šī ziņa bij dažam labam pa prātam - pils jau otrā dienā stāvgrūdu pilna gan augstmaņiem, gan šādiem, tādiem, tomēr viss velti, dari, ko gribēdams - princeses lūpas ne vīpsnāt nepavīpsnā. Šī vēsts izpaužās tāļu, beidzot viņa arī nonāk nabadzīgā būdiņā, kur nabags sirmgalvis ar savu vienīgo dēlu dzīvo. Sirmgalvis saka: "Dēliņ mīļais! Tev arvienu Laimas māmuliņa smaidijuse, eji raugi uz savu laimi princesi smīdināt, kas zin, vaj neizdodas.""Tēt, kad tu saki, tad tūlīt."

   Jauneklis paņem savu ādas tarbiņu un aiziet. Ceļā tas satiek vēzi. Vēzis lūdzas: "Puisi mīļais, nemin virsū, iemeti mani labāk savā tarbiņā varbūt, ka bēdu dienā tev izlīdzu!" Jauneklis tā dara un seko tāļāk. Pēc brīža tas satiek žurku. Žurka lūdzās: "Puisīt mīļais, nesit mani, iemeti labāk savā tarbiņā, varbūt, ka bēdu dienu tev izlīdzu." Jauneklis tā dara. Pēc brīža tas vēl satiek vaboli. Vabole lūdzās: "Puisīt, mīļais, nemin virsū, iemeti mani labāk tarbiņā, varbūt, ka bēdu dienā tev izlīdzu!" Jauneklis tā dara.

   Otrā dienā, uz pašām vakariņām, viņš nonāk ar saviem trim biedriem ķēniņa pilī un sakās, ka nācis princesi smīdināt. Ķēniņš saka: "Labi, labi, bet papriekšu nolieci savu tarbiņu un nāci vakariņas iekost."

   "Ēst, to varu gan, bet no tarbiņas tamdēļ vien nešķiros!" jauneklis atbild un tad nosēžās pie galda, princesei blakam. Vakariņās ir izvāriti zirņi. Visi ēd itin klusu. Te uz reiz žurka tarbiņā saodīs arī zirņu smaršu un sāk tik laizīties: tjip! tjip! tjip! Vēzis, to dzirdot, arī paliek nemierīgs, tas piesit ar savu ļipu pie sakaltušās tarbiņas: ļip, ļip, ļip! Un vabole, ko tā gaidīs? Tā tik iet: bim, bam, bim, bam!

   Princese prasa: "Kas tur apakš galda tā ērmojās?"

   "Kas nu ērmojās! Zirņi vēderā nevar satikt - sāk kauties."

  Ak, tu manu dieniņu, tas bij trāpīts - princese itin gārdi pasmejas. Ķēniņš tūlīt pieceļas un saka: "Tev pieder viņa - tu esi mans znots!"

   Bet otrpus galda sēdēja svešs ķēniņa dēls -tas arī bij nācis princesi smīdināt. Ķēniņa dēlam ļoti skauž, ka nabaga zēns princesi dabūjis.

   Pēc vakariņam ķēniņš iedod savam znotam goda drēbes, tās no rīta jāvelk mugurā. Bet svešais ķēniņa dēls apsola ķēniņa sulainim daudz naudas, lai tas nakti nozagtu goda drēbes. Viņš tad klusu apvilktu drēbes un izliktos par ķēniņa znotu.
   Pirmā nomidzī sulainis lien drēbes zagt. Bet līdz ko durvis mazu liet paverās, tā vabole bim! sulainim acīs iekšā. Šis sāpēs saķer aci, atstāj durvis nepievērtas un aiziet tantariski atpakaļ. Pie otrām durvīm sulainis vēl domā apķerties, te vabole bam! otrā acī iekšā. Sulainis atstāj savās sāpēs ir tās durvis vaļā un tad pazūd. Tagad žurkai un vēzim laiks - blēdīgais ķēniņa dēls piemidzis, abas durvis vaļā - nu jāatmaksā. Žurka nu ņemas blēža drēbes lupatās grauzt un vēzis lupatas laukā vilkt. Tā tie strādā līdz gaismiņai, kamēr ķēniņa dēlam tikko vēl krekls vesels palicis.

   No rīta bij īsi pātari - ķēniņa dēls, tik ļoti apkaunots, aizgāja kā tauriņš un nabaga zēns palika par ķēniņa znotu. Viņš ataicina ir savu veco tēvu uz pili un dzīvo ar savu sieviņu laimīgi.

Materiāls tapis sadarbībā ar portālu pasakas.net