Ance Krauze lasa pasaku "Dievs un velns"

Dievam bijuse aka, kur savus lopus dzirdījis. Velns gribējis Dievu ķircināt un tādēļ izlikdamies nogājis pie viņa sūdzēties par cilvēku ļaunprātību; lūdzis arī, lai taču raugot savaldīt savus apakšniekus. Atpakaļ iedams, Velns izdzēris Dievam aku tukšu. Dievs neko. Viņš pielējis aku pilnu ar miestiņu, un lopus dzirdījis citur. Otrā reizē Velns ar tām pašām tenkām klāt un, atpakaļ iedams, atkal izdzēris aku tukšu. Tomēr Velnam tagad piekrāpies: izdzēris gan, bet nolicies arī turpat akas malā, kā bluķis. Piedzērušo Velnu Dievs saistījis stiprām saitēm un saturējis trīs gadus cieti. Pirmo gadu Velns lūdzies, lai palaižot vaļā, - Dievs neatlaidis; otru gadu Velns lūdzies, lai palaižot, - Dievs nepalaidis; trešo gadu tas teicis tā uz Dievu: "Nu, kad jau nu nelaidi, nelaidi vaļā, bet saki man mazākais tos pāris vārdiņus pakaļ, ko es zinu!" Dievs neteicis pakaļ; viņš atmetis ar roku un labāk aizgājis pie taviem lopiem. Tagad Velns atspēries dzīvojis, kamēr tad pēc ilga laika taču pārmocījis saites pušu un aizsviedis. Saites aizsprāgušas simts jūdžu tāļumā un Velns tūlīt savēcinājis rokas ar Dievu cīkstoties. Dievs sagrābis Velnu, aizspēris divi simts jūdžu tāļumā un dzinies pakaļ, lai vēl pa otru lāgu sagrābtu. Diezin, kā tagad Velnam būtu gājis. Bet Velns bija manīgs: tas pārvērtās kaut cik Dieva izskatā, atnāca ar līkumu atpakaļ un pieskubināja cilvēkus, lai sāktu miestiņu darināt. Cilvēki iztecināja gan miestiņu, bet rauga tiem nebija. Ko nu darīt? Te Velns klāt ar padomu. Viņš sakaitina kuili un trenkā nabadziņu šurpu turpu, kamēr baltas šūnas mutē papilnam. Šīs šūnas tas iedod cilvēkiem par raugu.

    Dievs meklē Velnu trīs gadus. Trešajā gadā tas iegriežas nabadzīgā būdiņā pie kādas sievas. Sieva to tūlīt pazīst; tā prasa: "Saki jel, vai tu neesi Dievs?"

   "Esmu gan!"

   "Nu, kas tad tas par Dievu, kas tagad trīs gadus visus cilvēkus uz ģeķībām vien mulsina?"

  "Tas nav Dievs, tas būs Velns." Dievs iesaucies un tā tūlīt uz mājām Velnam virsū;  bet Velns aizbēdzis pār jūŗu un paslēpies kādā alā.

  Dievs izsūtījis lāci, lai Velnu uzmeklē, bet pats palicis mājā cilvēkus atgriezt. Bijis gan naga darbs, kamēr atkal uz ceļu uzdabūjis, Lācis gājis ar lielu līkumu jūŗai apkārt un lielām mokām uzodis šo tur alā. Lācis to pastāstījis Dievam. Tagad Dievs pamācījis lāci uz gudrību un aizsūtījis atpakaļ. Lācis ielīdis alā pie Velna un teicis tā: "Muļķi, ko tik ilgi no Dieva slapstīties, noviji labu saiti ar cilpu, uzsviedi tam kaklā un savelci cilpu." Tāds padoms Velnam paticis. Kad saite bijusi gatava, tad lācis teicis: "Vadzi, dod man paraudzīt, vai diezgan stipra!" Velns pasniedzis saiti, bet lācis to saraustījis. Nu vijis stiprāku. Kad tā bijuse gatava, tad lācis atkal teicis: "Dod nu paraudzīt, redzēs, kas ar to!" Bet lācis saraustījis ir to. Nu vijis neapzināmi stipru. Kamēr šis tur vijis, tamēr lācis projām pie Dieva, lai nu nākot. Dievs atnācis un palicis ārpus alas; lācis ielīdis iekšā.

   "Nu, kas ir, vai saite reiz gatava?

   "Ir gan!" Velns atbildējis.

   "Nu, tad dod raudzīt, vai arī cietīs." Lācis rāvis, rāvis - nevarējis pārraut. "Vadzi, liekas, pate saite būs laba; bet, kā ar cilpu, tas tev jāpamēģina! Apmeti gar kaklu, lai varam paraudzīt."
   Līdz ko nu Velns apmetis cilpu ap kaklu, tā lācis izsviedis saites galu pa alas caurumu. Dievs sarāvis cilpu un saistījis otrreiz Velnu.

   Pirmo gadu Velns lūdzies, lai atlaižot, Dievs neatlaidis; otru gadu Velns lūdzies un prasījis, kad tad domājot īsti viņu atlaist. Dievs atbildējis: "Tad, kad eglei skujas nobirs!" Un, kad nu vēl trešo gadu vaļā neticis, tad Velns klusu sadabūjis sev septiņus palīgus, kas ar laiku sadeldējuši saiti. Velns aizgājis uz citu pusi un nerādījies vairs Dievam.

Materiāls tapis sadarbībā ar portālu pasakas.net