Ance Krauze lasa pasaku "Ķēniņa meita un Zilzobe"

Kādam ķēniņam bijusi ļoti nesmuka meita. Ķēniņš gan izsolījis daudz naudas tam, kas meitu ņemtu, bet nav gadījies neviens.

Reiz gājuši gar ķēniņa meitas logu trīs nabagi. Viņa atvērusi logu un domājusi: "Naudas man diezgan, bet tā jau neko nelīdz, labāk nometīšu katram nabagam pa saujai."
Nabagi pateikušies par naudu un novēlējuši meitai laimes. Pirmais vēlējis, lai viņa paliktu ļoti daiļa, otrs, lai būtu nenomaitājama, trešais, lai birtu pa muti rozes ārā, kad tā smietos, un lai pērles no acīm kristu, kad tā raudātu.

Otrā rītā sulainis nesis ķēniņa meitai ēst, jo tēvs licis tai īpašā istabā dzīvot, tāpēc ka viņam neticies meitas nejauko vaigu redzēt. Līdz ko sulainis ienācis, tas ieraudzījis meitas vaigu tik daiļu, tik daiļu. Tas tūlīt skrējis pie ķēniņa iekšā, sacīdams: "Dod, ķēniņ, apsolīto naudu, tad tavu meitu precēšu - esmu apdomājies."

Bet ķēniņš izbrīnījies par tik ātru apdomāšanos: vakar sulainis negribējis no tam ne dzirdēt un šodien piepeši apdomājies.

"Pag, pag!"tas atteicis, "iešu ar savu meitu aprunāties."Iegājis - meita izrādījusies tik daiļa kā saule.

"Ak tā, gudrinieks!" ķēniņš iesaucies. "Tagad manu meitu vairs nedabūs vis sulaiņi."

Un no tā brīža tēvs pieņēmis meitu savās istabās un sācis to lepni turēt.

Pēc kāda laika kāds cits ķēniņš atbraucis daiļo ķēniņa meitu precēt. Šī gājusi ar. Noturējuši varenas kāzas. Bet pēc kāzām jaunā ķēniņiene lūgusies savam vīram, lai vēl atstājot vienu nedēļu pie vecākiem. Gan jau pēc nedēļas laika būšot aizbraukt. Labi.

Otrā nedēļā jaunā ķēniņiene taisījusies ceļā. Bet viņai bijusi rokas meita, gandrīz tikpat daiļa kā pate. Tik zobi rokas meitai bijuši zili un tāpēc tā iesaukta par Zilzobi. Šo Zilzobi ķēniņiene uz ceļa ņēmusi līdz.

Abas iesēdušās laivā un braukušas pār jūru. Bet uz jūras Zilzobei uznākušas ļaunas domas. Viņa gribējusi ķēniņieni noslīcināt, lai aizbrauktu viena pate pie ķēniņa un izliktos par viņa jauno sievu. Viss nodoms ātri būtu bijis izdarāms, ja tik izgudrotu, kā smejoties lai rozes no mutes birtu un raudot pērles no acīm kristu. Beidzot tomēr ir to Zilzobe izgudrojusi. Viņa sākusi plosīties ar diviem baltiem sunīšiem, kuri laivā bijuši paņemti līdz par ceļa biedriem. Ķēniņiene sākusi par sunīšu lēcieniem smieties un tūlīt izbiris pulka rožu no mutes.

Nu Zilzobe sākusi sunīšus ķerstīt, kamēr iemetusi vienu pakaļ otram ūdenī. Ķēniņienei bijis sunīšu ļoti žēl, viņa sākusi raudāt un visas asaras sabirušas laivā par pērlītēm. Beidzot Zilzobe izdūrusi ķēniņienei acis un iegrūdusi to jūrā. Bet ķēniņiene peldējusi ar sunīšiem un nenogrimusi. Uz reizi tā jutusi apakš kājām ko cietu - tas bijis klints gabals jūrā. Tur nu nabadzīte sēdējusi ar saviem sunīšiem, kamēr izdzirdējusi vienu zvejnieku plunčojamies. Zvejnieks apžēlojies par slīcējiem un ieņēmis visus trīs savā laivā.

Pa to laiku Zilzobe, salasīdama visas izbirušās rozes, visas pērlītes, aizbraukusi pie ķēniņa un teikusies viņa sieva esam. Ķēniņš nav arī vīlies: rozes ir, pērles ir, - ko tur zināt - pieņēmis. Bet drīzi viltniecei rožu un pērļu pietrūcis. To manot, tā izturējusies gudri: ne smējusies, ne raudājusi.

Ķēniņienei visu to laiku pie zvejnieka arī itin labi gājis, ja tik par nelaimi acu gaišuma nebūtu trūcis, un zvejniekam atkal ķēniņienes labad vareni sviedies: ik ko uz viņas laimi tīklus metis, ik zivju lēvenis. Bet kādu nakti ķēniņiene sapņojusi, ka tai un tai dienā, pašā pusdienas laikā, jāejot uz jūrmalu - tur atradīšot ūdeņu malā vienu zirga pēdu. Un, ja ar to ūdeni, kas zirga pēdā sakrājies, trīsreiz apmazgāšot izdurtās acis, tad palikšot redzīga. Zvejnieks aizvedis neredzīgo pie pēdas un apmazgājis trīs reiz acis, kā mācīts. No tam acumirklī gadījies acu gaišums.

Nu ķēniņiene aizbraukusi pie sava vīra un izteikusi visu. Iesākumā ķēniņš nezinājis kam ticēt: Zilzobei jeb tai, kura briesmu lietas stāstījusi. Bet ķēniņiene itin īsi pierādījusi, kurai taisnība;viņa teikusi: "Pavēli mums abām smieties! Kurai no mutes izbirs rožu ziedi - tā būs īstā."

Tas ķēniņam paticis. Viņš tūlīt pavēlējis smieties un nu izrādījies: ķēniņienei izbiruši rožu ziedi, Zilzobei tik atspīdējuši zilie zobi. To redzēdams, ķēniņš dusmās licis Zilzobi nomaitāt, bet ķēniņieni ieaicinājis pie sevis. Abi dzīvojuši laimīgi.
Bet savā laimē ķēniņiene nepiemirsusi ir savus divus sunīšus un labo zvejnieku: tos vienus tā labi turējusi un to otru bagātīgi apdāvinājusi.

 Materiāls tapis sadarbībā ar portālu pasakas.net