Aurēlija Anužīte-Lauciņa lasa pasaku "Gudrais puika"

 Reiz kungs staigādams pieiet cūkganam klāt.

   — Puika, ko tavs tēvs dara?

   — Mans tēvs taisa divus ceļus par vienu!

   — Divus ceļus? Kā tas izdarāms?

   — Tad ta muļķa kungs! Nezina ne to, kā divus ceļus par vienu taisa: viņš taču ar!

   — Ā ,ar! Bet ko tad tava māte dara?

   — Mana māte tagadiņ atdeva apēsto maizi!

   — Apēsto maizi? Kā tas var nolikt?

   — Tad ta muļķa kungs! Ne to nezina: ko vakar aizņēmās, to šodien atdeva.

   — Ā, atdeva! Bet ko tad tava precētā māsa dara?

   — Māsai pērn bija prieki, šogad bēdas!

   — Šogad bēdas? Kādēļ?

  — Tad ta muļķa kungs! Ne to nezina: nu, pērn viņai taču piedzima dvīņi, —
vai tie nebija prieki? Un, re, šogad nav maizes, ko ēst, — vai tās nav bēdas?

   — Ā, tu esi gan mutīgs puika! Bet klausies, tādēļ, ka mani par muļķi lamāji, tev jānāk līdz muižā — dabūsi pērienu!

  Labi. Puika iet svilpodams. Aiziet muižā — kungs pavisam pārskaities: kā varot svilpot viņam pie deguna? Lai sulainis aizrīdot bezkauņu ar suņiem. Sulainis palaiž gan suņus, bet puika arvien nēsāja mazu zaķīti padusē īsa laika pēc, un, kā nu suņi saklups virsū, puika palaiž zaķīti. Ak tu žēlīgais tētiņ! Aiziet suņi zaķim kā traki pakaļ, bet puika nosvilpjas vien. Kungs vēl vairāk saskaišas. Lai iemetot bezkauņu pagrabā, kamēr labas rīkstes saraudzīšot. Sulainis iegrūž nabadziņu pagrabā un aizskrien birzē rīkstēm pakaļ. Bet puika tamēr svilpodams atrauj lielai vīna mucai tapu — vīns šļākdams iztek pa zemi. Pārskrien sulainis, ierauga nelaimi, tūliņ uzspiež pirkstu tapas vietai un sauc:

   — Padod tapu! Padod tapu!

   Bet puika tamēr uzmet gaļas plecu mugurā, pārsviež svārķeļus, ka nevar pazīt, un prom. Kungs, pa logu puikam tādu kupri redzēdams, nosmejas gardi:

   — E! Ka nu labu pērienu dabūji —visa mugura līka!

Materiāls tapis sadarbībā ar portālu pasakas.net