Aurēlija Anužīte-Lauciņa lasa pasaku "Lēnām, Laurīt!"

Reiz dzīvoja ļoti nikns un negants saimnieks. Pie šā saimnieka saderēja par kalpu kāds lēnas dabas puisis. Saimnieks jaunajam kalpam deva tik daudz darba, ka vienam tas nemaz nebija padarāms. Rudeni viņš cēla kalpu jau pusnaktī augšā, lai ejot kult. Palīga nedeva, bet piesacīja, lai viss būtu tīri izkults, izvētīts un nolikts vietā.

   Kalps aiziet uz riju un sāk dzīt serupiedarbā, klusībā bēdādamies, kā varēs viens izkult un iztīrīt tādu metienu labības. Te rijā ienāk mazs, sirms vecītis un vaicā, par ko kalps tāds nobēdājies. Šis nu izstāsta savas raizes. Vecītis noklausās un saka:

   "Nebēdājies vis, es atnācu tev palīgā."

   Uguns, lēni degot, gāja pāri visam metienam, un tūliņ salmi nošķīrās pa sevi, graudi un pelavas pa sevi. Nu vecītis iedeva šķiltaviņas kalpam, pateica, laiuz priekšu arī tāpat darot, kad viņu dzenot vienu kult, un aizgāja.

   Saimnieks no rīta brīnījās, kā kalps varējis visu tik ātri izkult un izvētīt. Otru nakti viņš atkal dzina kalpu vienu kult, bet pats slepeni aizgāja uz riju un noskatījās pa durvju spraugu, kā kalps strādāja. Kalps izdzina visu seru piedarbā, pielaida metienam pie viena stūra uguni un pats staigāja apkārt, runādams:

   "Lēnām, Laurīt! Lēnām, Laurīt!"

   Tūliņ salmi, graudi un pelavas nošķīrās savrup. Saimnieks savām acīm negribēja ticēt un dzina kalpu vēl trešo un ceturto reizi kult, bet pats skatījās padurvju spraugu. Taču kalps visu darīja uz mata tāpat kā pirmo reizi. Tagad saimnieks nodomāja:

 "Ja tā var kult, tad man kalpa nevajag!"

Nākamajā dienā viņš padzina kalpu. Algas nedeva ne plika graša un vēl piedraudēja piedzīt samaksu par to, ka šis par velti saimnieka maizi ēdis. Nabaga kalps bija priecīgs, ka ar veselu ādu ticis pa durvīm laukā. Bet saimnieks otrā rītā iet svilpodams riju kult. Izdzen seru piedarbā, izvelk no kabatas šķiltavas, uzšķiļ uguni, pielaiž metienam pie viena stūra un nu staigās apkārt, saukdams:

   "Lēnām, Laurīt! Lēnām, Laurīt!"

   Kas tev dos lēnam! Acumirklī viss piedarbs stāvēja liesmās. Nodega rija, nodega citas ēkas, un tik vien palika skopulim pāri kā kaila dzīvība.

Materiāls tapis sadarbībā ar portālu pasakas.net