Vai ļaut meitas - pusaudzes draugam nakšņot viņas istabā?

Kad pie manas tolaik 17 gadu vecās meitas pirmoreiz nakšņoja viņas draugs, es puisim ierādīju atsevišķu guļamistabu... Meita stāvēja, saķērusi galvu, taču es biju nelokāma — zem mana jumta jūs kopā negulēsiet. Vīrs uzskata, ka esmu vecmodīga un vēlos mākslīgi uzturēt mītu, ka meita gluži tāpat kā Pīters Pens nekad nekļūs pieaugusi. Jā, viņa jau sen nespēlējas ar lellēm, nerāpjas kokos un neskrien pie manis papūst nobrāztu celīti. Viņa šogad beigs skolu, iestāsies universitātē un jau pavisam drīz sāks patstāvīgu dzīvi. Es apzinos, ka man būs jāsamierinās ar faktu, ka galu galā viņa vairs nedzīvos kopā ar mums un pati atbildēs par savu rīcību. Ar prātu es to ļoti labi saprotu, bet mana sirds to vēl nespēj pieņemt — manās mājās viņa joprojām ir mans bērns.

Negulēt kopā līdz kāzām
Meitas istabā joprojām stāv vecais noplukušais rotaļu lācis, ko uzdāvināju, kad viņa slimoja ar masaliņām. Pie sienas ir fotogrāfijas no viņas bērnības, bet plauktā stāv ģimenes relikvija — bērnišķīga porcelāna figūriņa apdauzītiem stūriem, kas saglabājusies vēl no manām bērnu dienām. Visas šīs lietas glabā tik daudz atmiņu par viņas bērnību, ka meitas istaba man asociējas ar drošu patvērumu, kurā viņai nav jābūt pieaugušai un stiprai. Tā ir svēta. Es negribu, lai šī istaba viņai kļūst par kārtējo telpu, kurā vienkārši nosviest mugursomu un pārgulēt ar draugu.

Es dzīvoju tāpat, kā dzīvoja mani vecāki, proti, tu vari darīt, ko gribi, kad neesi mājās, taču mājās valda savi likumi, kas jāievēro. Un man tas nozīmē negulēt kopā ar vīrieti vecāku mājās līdz pat kāzām.
 

Meitas draugs mūsu mājās ir gaidīts viesis. Viņš ir patiešām jauks puisis, taču es nespēju būt tik liberāla, lai mierīgu sirdi pavadītu abus jauniešus uz kopīgu guļamistabu un pievērtu acis uz vecāku pienākumiem. Tās ir manas mājas, un te valda mani noteikumi. Man ir draudzenes, kas ļauj meitām gulēt kopā ar puišiem jau no 16 gadu vecuma. Viena no viņām pat pasniedz jauniešiem brokastis gultā. Man tas šķiet ļoti dīvaini. Es dzīvoju tāpat, kā dzīvoja mani vecāki, proti, tu vari darīt, ko gribi, kad neesi mājās, taču mājās valda savi likumi, kas jāievēro. Un man tas nozīmē negulēt kopā ar vīrieti vecāku mājās līdz pat kāzām.

Nevainība ir ilūzija
Es uzticos meitai un ticu, ka viņa spēs uzņemties atbildību par savu rīcību, taču mājās man gribas saglabāt kaut mazumiņu ilūzijas, ka viņa vēl ir nevainīga. Gribu, lai ģimenes māja ir vieta, kurā viņa var patverties un justies droši, gluži kā bērnībā. Turklāt blakus istabā dzīvo jaunākā māsa. Kādu piemēru mēs rādītu viņai? Kādu piemēru es rādītu savām meitenēm, ja ļautu vest mājās katru diskotēkā satiktu puisi? Es nedomāju, ka šādi pārkāpju meitu tiesības uz privāto dzīvi vai ko tamlīdzīgu. Un citu vecāku arguments, ka labāk, lai bērni ved draudzenes vai draugus uz mājām, nevis mīlējas ar viņiem kaut kādās šaubīgās vietās, mani nepārliecina.
Pārsteidzošā kārtā mūsu ģimenē daudz liberālāks izrādījies vīrs, tāpēc viņu pat mazliet kaitina, ka meita ar savām problēmām vēršas pie manis, nevis viņa. Savukārt es esmu pārliecināta, ka vīra liberālā attieksme ir mēģinājums meitai parādīt, ka viņš ir saprotošs, foršs un stilīgs tētis. Vīrs apgalvo, ka viņam nav iebildumu pret to, ka meitai ir sekss uzticamās attiecībās. Viss noteikti būtu citādi, ja mēs viņas draugu nepazītu, vai viņai būtu tikai sekss bez nopietnām attiecībām. Vīrs mēdz mani kaitināt, sakot, ka meitas draugs tik un tā visu nakti neguļ viesu istabā. Kad jautāju, kā viņš to zina, viņš smejoties atteic — es taču esmu vīrietis. Vīrs uzskata, ka mums pret jauniešiem jāizturas kā pieaugušiem, nevis bērniem. Mana disciplīna viņu smīdina, jo jaunieši taču nedarot neko aizliegtu. Viņš ir nobažījies, ka, pārāk stingri pievelkot grožus, es varētu aizbiedēt meitu no mājām, un tad viņa būs spiesta nodarboties ar seksu, kur pagadās.

Psiholoģe: par seksu vajag runāt
„Šajā ģimenē meita pieņem vecāku noteikumus, un tas ir labi, jo ģimenē nerodas konflikts,” komentē psiholoģe Gunita Kleinberga. „Vecākiem ir tiesības savās mājās uzstādīt savus noteikumus, un vēlme pasargāt bērnu no sliktas pieredzes ir dabiska un saprotama. Taču jārēķinās: ja puisim vispār aizliedz nākt uz meitenes mājām un palikt tur pa nakti, meita tik un tā meklēs veidus, kā būt kopā ar viņu kopā, un seksuālo pieredzi gūs citur. Un te jāpiekrīt, ka pašu mājas, iespējams, ir labāka un drošāka vide, kur gūt seksuālo pieredzi, jo īpaši pirmo. Svarīgi, lai ģimenē vecāki un bērni varētu brīvi runāt par tēmām, kas skar seksu. Ja vecāki ar bērniem būs mierīgi pārrunājuši, ko nozīmē seksuālās attiecības, kādu risku tās ietver (grūtniecība, seksuāli transmisīvās slimības u. c.) un kādas var būt sekas, pastāv lielāka iespēja, ka atvasei veidosies savs viedoklis, vai un kad sekss ir nepieciešams. Jebkurš aizliegtais auglis rada pastiprinātu vēlmi to nogaršot. Ja sekss ģimenē būs tabu, pastāv lielāks risks, ka bērns to izmēģina, nebūdams pārliecināts par savu izvēli.”

Pieredzē dalījās divu meitu mamma.
Konsultēja Gunita Kleinberga, psiholoģe