Bērns slikti mācās, jo... Izplatītākie mācīšanās traucējumi

Mācīšanās traucējumi var iespaidot bērna sekmes ikvienā mācību priekšmetā. Tie saglabājas ilgstoši un ir novērojami arī pieaugušiem, tāpēc ir ļoti būtiski tos diagnosticēt un novērst pēc iespējas agrāk.. Visbiežāk mācīšanās grūtības saistās ar tiem traucējumiem, kas ietekmē vizuālo uztveri, valodas izpratni un lietošanu, sīko kustību iemaņas un spēju koncentrēt uzmanību. Mājās vecāku acij trūkumi šajās jomās var palikt nepamanīti un visbiežāk atklājas, bērnam sākot skolas gaitas. Sākot mācības, lielākā daļa bērnu ir pozitīvi noskaņoti — viņi vēlas iet uz skolu, apgūt zināšanas, taču var gadīties, ka jau pirmajā klasē atklājam — bērnam ir par grūtu apgūt vienu konkrētu vai vairākus mācību priekšmetus.

Mājās vecāku acij trūkumi šajās jomās var palikt nepamanīti un visbiežāk atklājas, bērnam sākot skolas gaitas.

Lielākoties bērni, kuriem ir mācīšanās traucējumi, ja vien viņiem nav medicīnisku problēmu, kas ierobežo vai kavē fizisko attīstību, fiziskajā ziņā attīstās tāpat kā viņu vienaudži. Mācīšanās traucējumu noteikšanā ir svarīgi izmantot dažādus informācijas avotus, jo faktori, kas ietekmē mācīšanas traucējumu rašanos, ir ļoti daudzveidīgi. Mācīšanās traucējumi tiek diagnosticēti gadījumā, ja ir liela atšķirība starp bērna spējām kopumā un spējām kādā konkrētā jomā. Parasti sasniegumus novērtē ar standartizētiem inteliģences testiem un specifiskiem testiem, kas uzrāda atšķirības.
 

Valodas un lasīšanas traucējumi

Lasīšanas jeb valodas traucējumi ir visizplatītākie mācīšanās traucējumi. Ilgu laiku visus valodas un lasīšanas traucējumus apzīmēja ar vārdu „disleksija”, tomēr disleksija ir tikai viens no valodas un lasīšanas traucējumiem. Valodas traucējumu cēloņus parasti saista ar smadzeņu kreisās puslodes darbības traucējumiem. Agrīnās pazīmes, kas liecina par iespējamām problēmām, ir aizkavēta valodas un skaņu apzināšanās, kā arī vispārīga kognitīvo spēju aizture. Bērnam, kuram ir lasīšanas traucējumi, būs vismaz viduvēji inteliģences testa rādītāji, tomēr viņš slikti lasīs un/vai rakstīs.
 

Disleksija

Grūtības ar lasīšanu var rasties specifisku traucējumu dēļ, piemēram, vizuāli telpiskās problēmas, kuru dēļ bērns jauc burtus un kuras saistāmas ar disleksiju. Disleksija izpaužas kā grūtības tekoši pazīt vārdus, nosaukt tos pa burtiem un saprast lasītā jēgu, kā arī problēmas ar pareizrakstību. Disleksijas pazīmes ir grūtības iemācīties runāt, apgūt alfabētu un burtu skaņas, atcerēties skaitļus, datumus, faktus, lasīt, rakstīt un apgūt svešvalodas un veikt aritmētiskas darbības. Dislektiķim var būt problēmas ar telpisko uztveri, tāpēc viņš burtus uztver apgriezti vai jauc burtus vienā un tajā pašā vārdā. Kļūdainā lasīšana traucē izprast lasītā jēgu.

Disleksija izpaužas kā grūtības tekoši pazīt vārdus, nosaukt tos pa burtiem un saprast lasītā jēgu, kā arī problēmas ar pareizrakstību.

Pasaulē disleksija tiek pētīta vairāk nekā 100 gadu, it īpaši pēdējos gadu desmitus, pievēršot uzmanību pieaugošajam bērnu skaitam, kuriem tiek diagnosticēta disleksija, un norādot, ka šādiem bērniem vajadzīgas speciālas programmas. Latvijā bieži vien nepārzina pārējos mācīšanās traucējumu terminus un par jebkuru valodas traucējumu, kas saistīts ar lasītprasmes vai rakstītprasmes apguvi, apgalvo, ka bērnam ir disleksija.
 

Dispraksija

Dispraksija ir traucējums, kas ietekmē runas plānošanu un izteikumu veidošanu. Šis traucējums ietekmē spēju veikt kustības ar žokli, lūpām un mēli, kas vajadzīgs, lai veidotu skaņas. Šāds bērns labprātāk klausās, ko viņam saka, nekā pats kaut ko izsaka; agrā bērnībā viņam ir ļoti ierobežots skaņu daudzums, kā arī ierobežots līdzskaņu krājums un kļūdas patskaņu veidošanā; bērns pārmērīgi izmanto žestus, runu imitē tieši, mazāk improvizē un rada vārdus.
 

Stostīšanās

Stostīšanās cēloņi vēl nav īsti izpētīti. Saskaņā ar dažām neirofizioloģiskām teorijām tai ir saistība ar smadzeņu aktivitāti, saskaņā ar citām — ar traucētu atgriezenisko saiti starp smadzenēm un ausi. Ir teorijas, kas stostīšanos skaidro ar psiholoģiskiem cēloņiem — personības iezīmēm, īpaši nervozitāti (piemēram, nepacietīgu un pārāk stingru vecāku dēļ). Ne ar vienu no šīm teorijām nevar izskaidrot visus stostīšanās gadījumus.

Ja skolotājs vai vecāki izrāda dusmas vai neapmierinātību ar bērna stostīšanos, bērns kļūst nervozāks un sāk stostīties aizvien vairāk.

Bērniem, kas stostās, parasti tiek mācīts kontrolēt elpošanu, runāt lēnāk, kā arī izmantot dažādus spriedzes mazināšanas un relaksācijas paņēmienus. Ja skolotājs vai vecāki izrāda dusmas vai neapmierinātību ar bērna stostīšanos, bērns kļūst nervozāks un sāk stostīties aizvien vairāk. Ja bērna emocionālais stāvoklis uzlabojas, stostīšanās bieži pāriet pati no sevis. Tikai dažiem cilvēkiem stostīšanās saglabājas visu mūžu, piemēram, ja tā saistīta ar smadzeņu aktivitāti. Līdzko bērns sāk stostīties, nekavējoties jāmeklē psihologa vai mediķa palīdzība. Ja vecāki stostīšanos uztver kā lielu nelaimi un bērnam to pārmet, stostīšanās var pastiprināties vēl vairāk.
 

Rakstīšanas grūtības

Nereti bērniem ar mācīšanās traucējumiem ir grūtības kaut ko uzrakstīt, turklāt vēl skaidrā rokrakstā. Savukārt bērni ar atmiņas traucējumiem bieži neatceras, ko viņi raksta. Rakstīšanas grūtības iespējams diagnosticēt, salīdzinot dažādu bērnu darbus. Disgrāfija ir daļēja spēja vai pilnīga nespēja atcerēties, kā rokrakstā jāveido noteikti alfabēta vai aritmētiskie simboli. Disgrāfija bieži saistīta ar disleksiju, jo bērns burtus veido apgriezti vai ačgārnā secībā.
Ir dažādas iespējas, kā var palīdzēt bērnam uzlabot rakstīšanas iemaņas. Ir neatlaidīgi jāprasa, lai bērns raksta. Jāparāda, kā veidot burtu, un bērnam tas jāvēro. Tad bērnam jāļauj pašam izmēģināt rakstīt burtus, lai viņš izjūt, kā tas ir, un mēģina patstāvīgi. Tā kā disgrāfija ir daļējs specifisks rakstīšanas traucējums, kas izpaužas kā nenoturīgi burta optiskā tēla traucējumi, burtu izlaidumi vai jaukšana, vārda skaņu un zilbju sastāva, teikuma struktūras kropļojumi, tad skolēnam, kuram ir disgrāfija, papildus nodarbībām skolā ieteicams apmeklēt sensomotorās korekcijas programmu deviņu mēnešu garumā (regulāras nodarbības divas reizes nedēļā kopā ar pedagogu, pārējās dienas patstāvīgais darbs mājās vecāku uzraudzībā. Nodarbības ilgums ir četrdesmit piecas minūtes līdz vienai stundai).
 

Matemātikas apguves traucējumi

Matemātiskās apguves traucējumus sauc par diskalkuliju, un tos var noteikt, ja ir lielas atšķirības starp bērna vispārējo sekmju līmeni un sekmēm matemātikā. Diskalkulija ir mācīšanās traucējumu veids, kas ietekmē personas spēju saprast un/vai manipulēt ar cipariem (īpašas grūtības ar matemātiku, laiku, mērvienībām). Šādā gadījumā var palīdzēt, izmantojot modelēšanas paņēmienu un parādot bērnam, kā var attīstīt pašmācības prasmes. Skolotājs var arī mācīt bērnam, kā viņš pats var attīstīt šīs spējas. Piemēram, bērns skaļi paskaidro, kā viņš risinātu kādu matemātikas uzdevumu, pirms viņš to patiešām dara.

Vizuālās uztveres traucējumi

Tie piemīt bērniem, kuriem grūti saprast, ko viņi saredz. Traucējumi nesaistās ar redzes uztveri, bet gan ar veidu, kā smadzenes apstrādā redzes informāciju. Bērniem ar vizuālās uztveres traucējumiem ir grūti pazīt, izkārtot, atcerēties vizuālos tēlus, tāpēc viņiem grūti saprast visu to spektru, ko veido rakstiskie simboli un attēli — ne vien burtus un vārdus, bet arī skaitļus un matemātiskos simbolus, diagrammas, kartes, tabulas un grafikus. Bērniem ar nepilnīgu vizuālo uztveri bieži vien ir traucēta vizuālā atmiņa, telpisko attiecību problēmas.

Latvijā bērni ar vizuālās uztveres traucējumiem parasti netiek tālāk par pirmo klasi, jo nespēj iemācīties ne lasīt, ne rakstīt. ASV un Kanādā šādi izglītojamie var mācīties vispārizglītojošā skolā pēc parastās programmas, mācībās izmantojot datoru. Parasti bērniem ar vizuālās uztveres traucējumiem nav grūtību tajos mācību priekšmetos, kur viņi var iegūt informāciju, izmantojot dzirdi. Tur parasti ir stabilas sekmes, jo stiprās puses kompensē vizuālās uztveres trūkumu.