Kādā vecumā – sešos vai septiņos gados – labāk laist bērnu 1. klasē?

Kas mazajam būtu jāmāk, dodoties uz skolu?

Strikti noteiktu un vienotu prasību pirmsskolas sagatavošanai nav, tāpēc katra pirmsskolas izglītības iestāde bērniņu sagatavo, tiecoties uz vienu mērķi, bet ar diezgan atšķirīgiem gala rezultātiem.

Mazajam ir daudz vieglāk skolā tad, ja prasmju sarakstā ietilpst:

• pazīst drukātos burtus, lasa vārdiņus pa zilbēm (vismaz) un saprot izlasīto;
• raksta drukātiem burtiem diktētus vārdus;
• skaita līdz desmit;
• praktiski darbojoties, izprot darbības ar skaitīšanu un atņemšanu;
• risina vienkāršus teksta uzdevumus, praktiski darbojoties;
• atpazīst un prot nosaukt ģeometriskas figūras, saskata tās apkārtējā vidē;
• pareizi tur pirkstos dažādus rakstāmpiederumus;
• pareizi tur šķēres un griež;
• attaisa un aiztaisa rāvējslēdžus, pogas, sasien un atsien lentas, auklas;
• plēš papīru, mīca mīklu, prot locīt.

Šīs prasmes vairāk ir atskaites punkts pirmsskolas skolotājam, jo tās mazajam ļaus ātrāk adaptēties un koncentrēties tam, kas apgūstams skolā. Faktiski, ja izlemts, ka mazais ies uz skolu, vairs pat nav svarīgi, ko viņš zina, ko vēl nezina, jo skolotāja orientēsies uz klases vairākuma prasmēm. Līdz ar to ir svarīgi, kāda klase "savācas” — labi vai švaki lasītāji, spēcīgi rēķinātāji...

Uzņemot bērnu 1. klasei, skola nekādā veidā bērnu nepārbauda un nemaz nedrīkst pārbaudīt.

Ļoti būtiska ir psiholoģiskā sagatavotība!

Aizupes ekoskolas direktore Inga Jansone teic: “Vecāki, manuprāt, dažkārt ļoti kļūdās, aprobežojoties ar vērtējumu – ja lasa, rēķina, gandrīz zina reizrēķinu, tātad pilnībā gatavs skolai. Palaišanai skolā šobrīd vienīgie noteicēji un lēmuma pieņēmēji ir vecāki, arī bērnudārza audzinātāja var tikai ieteikt, laist vai nelaist bērnu uz skolu. Beidzot pirmsskolu jeb sagatavošanas klasi, skolēnam ir jāapgūst neskaitāmas prasmes, un pāri visām tām, ko mēs parasti akcentējam – lasīšana, rēķināšana, valoda, utt. – galvenās ir psiholoģiskās prasmes – sadarboties vienam ar otru, 40 minūtēs savākt sevi darbam, prasme atrast sevi barā, nosaukt vārdu, dzīvesvietu, prasme aizdot lietas, loģiski izprast kārtību un secību. Uzņemot bērnu 1. klasei, skola nekādā veidā viņu nepārbauda un nemaz nedrīkst pārbaudīt. Labāk gan būtu, ja skola varētu bērniņus iepriekš novērtēt, un ne jau tāpēc, lai sadalītu vai atlasītu – šis ir labais vai šis sliktais, bet lai saprastu, cik gatavs mazais ir skolai, ko īsti prot un ko ne. Līdzās visam iepazīšanās procesam skolotājam rudenī krietns laiks paiet, kamēr viņš visu klasi ”iztausta" – ko kurš zina, ko kurš prot, kāds ir kopējais līmenis.”
 

Ja vecākiem šķiet, ka mazais ir gana gudrs un labāk doties uz skolu nekā kavēties bērnudārzā, pavērojiet:

• vai nav tā, ka neizgulēts diendusas laiks nosaka bērna attieksmi pret darbiem un sevi?
• vai bērns labprāt izrāda interesi veidot aplikācijas, vērt krellītes, darboties ar šķērēm, adatu?
• vai bērns pats pēc savas iniciatīvas mēģina kaut ko nozīmēt no grāmatas attēliem?
• vai bērnam ir skaidra dikcija un runa, varbūt vajadzīga logopēda palīdzība?
• vai bērns var koncentrēties un nepārtrauc iesākto jau pēc 10 minūtēm tāpēc, ka nevar nosēdēt?
• ja mazais ir apjucis, vai viņš meklē risinājumu un jautā pēc palīdzības jebšu kreņķējas un raud?

"Viens gads bērna dzīvē – it sevišķi vecumā no 6 līdz 7 gadiem – ir milzīgi daudz. Tāpēc aicinu vecākus izvērtēt, cik būtiska mazajam vēl ir diendusa, spēles, skriešana, vai viņš var noturēt uzmanību, neapjukt, neraudāt par katru neveiksmi? Nav jau tik būtiski bērnu pakļaut lielās dzīves grafikam, drīzāk svarīgi, lai bērns iemācās visu darīt ar prieku. Bet prieku taču gūst darot to, ko tu dari atbilstoši savām prasmēm. Protams, adaptācija gan sagatavošanas klasē skolā, gan pirmajā klasē 99,99 % atkarīga no pedagoga,” teic skolotāja Inga Jansone.