Kurš vainīgs, ja bērnam ir sliktas sekmes?

Tas noticis vēl padomju laikā, un toreiz nez kāpēc bija ļoti svarīgi skolēnus sarindot secībā. Nosauc pirmos piecus labākos klases skolēnus, un kolēģe šokēta – viņas dēla starp pirmajiem nav, vēl jo trakāk – izrādās, ka viņas gudrais un talantīgais dēls ir starp pieciem sliktākajiem klases skolēniem!

Patiesībā tas pat nav kuriozs, bet tipisks raksturojums tam, cik maz mēs reizēm zinām par saviem bērniem, it īpaši tad, kad viņi uzsāk skolas gaitas.

 

Ja bērnam skolā ir sliktas sekmes vai arī viņš kavē stundas, tam vienmēr ir kāds iemesls, un visbiežāk tas saistīts nevis ar bērna nespēju mācīties vai skolotāja nespēju viņam kaut ko iemācīt, bet gan ar vecāku uzmanības trūkumu. 

Mūsu portālā Mammam.lv/tetiem.lv ļoti uzskatāmi var redzēt, ka grūtnieces un mazu bērnu māmiņas ļoti aktīvi lasa rakstus par bērnu attīstību un audzināšanu, iesaistās diskusijās, vaicā padomus speciālistiem, taču, bērnam pieaugot, ar katru gadu aktivitāte samazinās. Rakstiem par bērnu attīstību pirmajos trijos gados ir daudzreiz lielāks skatījums nekā rakstiem par bērnu 7, 8 vai, piemēram, 12 gadu vecumā. Un zināt, kāda ir teju vienīgā tēma, par kuru speciālistiem uzdod jautājumus skolnieku mammas? „Manam bērnam ir sliktas sekmes skolā, bērns basto stundas, ko man darīt?”

Ja bērnam skolā ir sliktas sekmes vai arī viņš kavē stundas, tam vienmēr ir kāds iemesls, un visbiežāk tas saistīts nevis ar bērna nespēju mācīties vai skolotāja nespēju viņam kaut ko iemācīt, bet gan ar vecāku uzmanības trūkumu. Lai cik bravūrīgs būtu tīnis, aiz ārējās čaulas slēpjas trausla un nedroša personība, kurai ļoti svarīgi, lai vecāki par viņu interesējas, seko līdzi, vai bērns ir paēdis, ko paēdis – tikai frī kartupeļus vai arī kādu kotleti –, un parunājas, kā viņam gājis skolā.

Mans dēls mācās 5. klasē, un šo piecu gadu laikā mums vairākkārt bijušas situācijas, kad dēla sekmes pasliktinās, lai gan viņam ir gudra galva un mācības nesagādā īpašas pūles. Katra no šīm situācijām bijusi citāda, bet, lai kā mums ar vīru to negribētos atzīt, gandrīz vienmēr iemesls dēla motivācijas trūkumam ir bijis saistīts ar ģimeni.

Piecu gadu laikā mūsu ģimenē ienākuši vēl trīs bērni: lai kā dēls būtu gaidījis un priecājies par māsām un brāļiem, saprotams, ka katrs no viņiem radījis jaunu stresu, nepieciešamību pielāgoties jaunai situācijai, turklāt mēs vienmēr esam gaidījuši, lai dēls jaunajā situācijā ir labais, lielais brālis, kurš rāda piemēru un palīdz. Un viņš arī no sirds centies vienmēr būt labs, taču ir arī robežas, cik daudz no viena bērna var prasīt. Turklāt mūsu laika un uzmanības objektīvu iemeslu dēļ kļuvis arvien mazāk, jo nu tā jādala uz četriem. Vienu reizi mēnesī nebiju parakstījusi bērna dienasgrāmatu. Saprotams, ka viņš ar savām sliktajām atzīmēm burtiski brēca: “Mammu, tēti, pievērsiet man uzmanību!”

Vienu reizi mēnesī nebiju parakstījusi Dāvja dienasgrāmatu. Saprotams, ka viņš ar savām sliktajām atzīmēm burtiski brēca: “Mammu, tēti, pievērsiet man uzmanību!”

Psihologi saka, ka mācīties ar normālām un labām sekmēm spēj ikviens bērns, ja vien mācīšanās traucējumiem nav kāda pamatota iemesla, ko parasti var pamanīt jau pirmajās klasēs. Taču skolēnu nevienā vecumā nedrīkst atstāt pašplūsmā, viņa attīstībai nepārtraukti ir jāseko līdzi, jādarbojas ar viņu un, ja kaut kas īsti nepadodas, tad pie tā ir papildus jāpiestrādā, jāmeklē neizdošanās cēloņi.

Bet ko darīt tad, ja sliktās atzīmes jau dienasgrāmatā ir? Atkal jau no personiskās pieredzes varu teikt – nekādā gadījumā nevajag par to dusmoties, ja nu vienīgi pašiem uz sevi. Pacentieties saprast iemeslu! Varbūt bērnam vienkārši šī viela nepadodas, un jūs varat viņam palīdzēt to apgūt? Galu galā ikviens no mums taču arī ir bijis skolēns. Pamēģiniet patīt filmu atpakaļ un atcerēties: „Kā es dzīvoju, mācījos un kā jutos, kad man pašam bija tik gadu, cik tagad ir manam bērnam? Kādas bija manas attiecības ar vecākiem? Vai man vienmēr patika tas, ko darīja, ko teica un kā pret mani izturējās mamma un tētis? Kā es būtu gribējis, lai viņi pret mani izturas?”

Dēla klases audzinātāja šogad vecāku sapulcē teica ļoti viedus vārdus: “Mīļie vecāki, lūdzu, katru nedēļu sekojiet līdzi sava bērna sekmēm un vairāk runājiet ar viņiem. Jūs nevarat iedomāties, cik daudz bērnu nāk parunāties ar skolotāju, jo viņiem vienkārši vajag ar kādu parunāties.”

Autore: Sindija