Mans bērns Latvijā nemācīsies!

Es biju studente, bet tagad esmu dekrētā. Mana pieredze par izglītību un tās līmeni ir visai interesanta gan no manas mammas puses, vīra un manis pašas.

Sākšu ar savējo, jo tā vairāk skar studentus  un jauniešus. Esmu pabeigusi Saldus 2.vidusskolu, komerc-tūrisma klasi. Jau šajā skolā sapratu, ka izglītības sistēma vienkārši nesakārtota un nav vienota, ideāls piemērs - katru gadu jaunie mācību standarti, tas ir, jaunas grāmatas, darba burtnīcas, jauni mācību kursi un līmeņi. Ja skolēns un viņa vecāku naudas maks ir "elastīgs", tad skolēnam vieglāk izsekot tam, kas tiek mācīts klasē. Nesūdzēšos, manā skolā skolotāji, centās darīt visu, lai nejauktu skolēniem galvas, savu darbu viņi paveica augstā līmenī, to sapratu tikai tad, kad iestājos koledžā.

Tā kā man visa mana dzīve saistīta ar tūrismu, loģiskā kārtā aizgāju studēt pa tūrisma līniju. Sākumā bija jauki, jā, vieglas mācības, viss tas pats praktiski, kas vidusskolā apgūts, bet tad atklāju, ka netiek vērtētas studentu zināšanas. Ja godīgi, tad vidusskolā guvu labākas zināšanas. Protams, ja vēlies tikai papīriņu par to, ka esi beidzis tādu un tādu skolu, lieliski, tas der. Bet es vēlos kvalitāti un zināšanas +  praktiskās iemaņas, šeit tas diemžēl iztrūkst.

Manai mammai ir divas augstākās izglītības, abas iegūtas pēc 2000.gada. Jau tad Latvijā viņa neatrada darbu un aizbrauca uz ārzemēm, bet tur viņas izglītāibas dokumenti atzīti kā nederīgi. 

Arī manai mammai ir bēdīga pieredze saistībā ar Latvijas izglītību. Viņai ir divas augstākās izglītības, abas iegūtas pēc 2000. gada. Jau tad Latvijā viņa neatrada darbu un aizbrauca uz ārzemēm, bet tur viņas izglītāibas dokumenti atzīti kā nederīgi. Nav tā, ka mēs vienkārši ieguvām papīrus, mana mamma jau no padsmit gadiem apmācīja jauniešus peldēt, grūtnieces vingrot, bērnus ar fiziskām un mentālām problēmām, prot 4 svešvalodas, kas apgūtas pašmācības ceļā, arī man ir tāda pati pieredze, tikai es runāju 6 valodās, esmu strādājusi kā tulks un privātskolotāja pieaugušiem cilvēkiem, kaut pati biju sākumskolas klasītēs. 

Septembrī pasaulē nāca mans dēliņš, arī viņš būs daudz valodīgs, jo mēs esam multikulturāla ģimene, bet viņš šeit nemācīsies, nevēlos, lai šī valsts "samaitā" manu bērnu, mēs dosimies uz Šveici, lai mazajam būtu labākā izglītība, kādu varam sniegt, jo tur es zinu un redzu, par ko es maksāju nodokļus. Šeit diemžēl nē. Iespējams, esmu smagi apvainojusies uz šo valsti, jo zinu daudzus talantīgus un izcili gudrus, tuvu ģeniālus cilvēkus, ko šī valsts sabojā un neattīsta. 

Piedodiet, bet, kā reiz atklājies, ir jānomaina pilnībā visa valdība un jāsāk viss no jauna, un tikai tad šeit, kas mainīsies. Atceros, ka vidusskolā bija aktuāla tēma, ka tie, kas izglītības ministrijā strādā, paši nespēj pavilkt pamatskolēnu mācību vielu, kur nu vidusskolu.

Arī vīrs, kas ir no ārzemēm, pateica, ka šeit nav mācīšanās, te ir muļļāšanās. Viņa valstī jaunieši mācās, un pamatīgi, nav laika muļķībām un dzerstiņiem, visi zina – ja vēlies kas dzīvē būt, tad par to ir smagi jāmācās. Bet tāpat kā citās valstīs, arī viņa valstī ir savi izņēmuma indivīdi.