Mans tīnis vispār nemācās... Ko darīt?

Labi, ka nomainījām skolu — šeit ir stingras prasības, lai tikai dresē un pēc iespējas vairāk uzdod, stingrāk prasa, beidzot būs kārtība... bet viņu vienalga neinteresē nekas... Diezgan raksturīgs situācijas apraksts.

Lai runātu par problēmas risinājumu, gribu pastāstīt par terminu „iekļaujošā izglītība”, kas pēdējos gados tiek pieminēts arvien biežāk, runājot par bērnu un jauniešu izglītību. Kas ir iekļaujošā izglītība? Tā ir šā laikmeta aktualitāte, kas pieprasa jaunu pieeju mācībām, proti, mācīšanās ir ne tikai paša bērna atbildība, bet šajā procesā iekļaujas arī vecāki un pedagogi.
Lai sekmīgi iekļautos mācību procesā skolā, pieaugušo uzdevums ir radīt vidi un apstākļus mācīšanās procesa sekmīgai norisei. Kā jau minēju, iekļaujošā izglītība nenozīmē tikai citādo skolēnu iespējas mācīties vispārizglītojošās skolās, bet arī visu dalībnieku iesaistīšanos procesā — skolotāji, vecāki, sociālie darbinieki, ja vajadzīgs, arī mediķi un psihologi un, protams, paši skolēni ir aktīvi tā dalībnieki. Šādi organizētas mācīšanās rezultāts ir paša skolēna progress, salīdzinot ar iepriekšējiem sasniegumiem.
 

Sākot jaunas vielas izskaidrošanu, skolotājam jābūt pārliecinātam, ka skolēns ir ieinteresēts šajā darbā

Visi bērni var mācīties sekmīgi
Ikviens pusaudzis, kurš ir attīstības posmam atbilstoši attīstīts un vesels, ir spējīgs sekmīgi mācīties... Tātad iemesli meklējami citur. Šeit vietā padomāt, kas gan noticis ar mācīšanās motivāciju. Motivācija un pašmotivācija ir atšķirīgas lietas — ārējie motīvi, tādi kā vecāku un skolotāju draudi, kontrole, piespiešana, ir efektīvi tikai īslaicīgi, ja arī mēs norādām: „Tu mācies sev” — tas neko neatrisina. Viens no faktoriem, kas izraisa skolēnu pašmotivāciju, ir izziņas intereses vai, citiem vārdiem, zinātkāres radīšana. Mēs zinām, cik labprāt bērni strādā pie projektiem, kuru tēmas izvēle ir pašu rokās, tātad interese meklēt materiālus un kaut ko jaunu uzzināt, individuāli vai kopīgi grupā strādāt un prezentēt rezultātus ir ļoti augsta, tāpēc arī rezultāti ir augsti vērtējami.

Ģimenes paraugs
Svarīgs ir arī paraugs ģimenē, kur vecāki lasa, pārrunā kopā ar pusaudzi visiem interesantas, aktuālas lietas un notikumus. Kopīgi tās izvērtē un analizē.
Gandrīz pašsaprotami, ka tam seko jau paša pusaudža sekmes, kas nodrošina pašapziņu un ticību saviem spēkiem, darbojas kā motīvs sasniegumiem.
Pusaudža motivāciju mācīties kavējoši faktori ir neveiksmes, zināšanu trūkums, pretreakcija uz pieaugušo spiedienu un vāja griba. Vecākiem jāzina, ka uzmundrinājums un pozitīva kritika stimulē labot kļūdas, savukārt peļoša kritika un uzbraucieni pazemina pašvērtējumu un liek izmantot izvairīšanās taktiku, nevis meklēt problēmas risinājumu.

Svarīga loma skolotājam
Jauno zināšanu uztvere ir sekmīga, ja skolēns aktīvi iesaistījies zināšanu uztverē, visus savus spēkus sakopojis šim darbam un lielā aizrautībā it kā izstaigā kopā ar skolotāju pētnieka ceļu, meklēdams jaunu atziņu, tās pamatojumu un pierādījumu... Šāds skolēna prāta darbības stāvoklis nerodas pats no sevis. Skolotājam tas jārada. Sākot jaunas vielas izskaidrošanu, skolotājam jābūt pārliecinātam, ka skolēns ir ieinteresēts šajā darbā. Šī vēsturiskā atziņa apstiprina mūsdienīgās iekļaujošās izglītības vērtību, kur visi pieaugušie iesaistās un palīdz pusaudzim mācīties un sasniegt labus rezultātus.

 

Vecākiem jāzina, ka uzmundrinājums un pozitīva kritika stimulē labot kļūdas, savukārt peļoša kritika un uzbraucieni pazemina pašvērtējumu

Ja patiesi vēlaties izprast situāciju un uzlabot to, tad…

•    Atliciniet laiku biežākām sarunām ar pusaudzi par viņa nākotnes plāniem, uztveriet nopietni viņa teikto. Pārrunājiet kopīgi, kas būtu jādara, lai to sasniegtu, un kopīgi sāciet darboties.
•    Ja jūsu bērns atsakās par to runāt, tas nozīmē, ka viņš jums neuzticas, bet, lai uzlabotu situāciju, uzticēšanās ir jāatgūst, varbūt kopā ar speciālistu.
•    Ja pusaudzis atsakās mācīties un censties, viņš seko nepareizai loģikai, kas radusies, jo trūkusi pozitīva sadarbība ar pieaugušajiem.
•    Pusaudzis demonstrē tādu uzvedību, kādu pieaugušie no viņa sagaida — ja pieaugušie uzskata, ka bērns ir „muļķis” vai „āksts klasē”, viņš tieši tā arī izturas. Ja viņu novērtēs kā atbildīgu un spējīgu, viņš centīsies tāds būt.
•    Pozitīvs pastiprinājums mainīs pusaudža rīcību. Piemēram, ja jūs biežāk uzslavēsiet pusaudzi par viņa sasniegumiem tuvāko ģimenes locekļu vai radinieku kopīgos pasākumos, viņš jutīsies novērtēts un motivēts.
•    Ja pusaudzis ir nesekmīgs, tā nav viņa vaina. Kaut ko mēs, pieaugušie, esam palaiduši pašplūsmā, neesam pamanījuši brīdi, kad vajadzīga palīdzība un atbalsts, taču situāciju vienmēr var labot.
•    Vecāki, esiet pieejami jebkurā brīdī, kad bērnam vajadzīgs padoms, vecāki ir labākie pusaudžu draugi un atbalstītāji.
•    Pusaudžu pasaules uztverē dominē emocionālā vai mītiskā apziņa (J. Gebser), kas nozīmē labu mācīšanos un motivāciju tad, ja pusaudzim patīk skolotājs, mācību priekšmets, tā saturs, klasesbiedri... Tātad mūsu — vecāku un skolotāju — uzdevums ir padarīt šo procesu interesantu, patīkamu un saistošu ikvienam, kas mācās. Lai mums kopā veicas!

Autore: Ineta Tunne, Dr.psych.


Materiāla tapšanā izmantotā literatūra:
1. Dr. Picka N. Paidagoģiskā psicholoģija, Selgas apgāds, 1990.
2. Rozenfelds P. Daži trūkumi stundu norisē, Skolotāju Avīze, 4. nr., 1948.