Cik bieži un no kāda vecuma pusaudzi laist uz nakts ballītēm?

Mammas satraukums balstījās uz šādām bailēm – kad viņa pati bijusi pusaudze, vecāki nekur neesot laiduši. Viņa negribot to nodarīt arī saviem bērniem. Taču baidās iekrist otrā grāvī – ka tiek laisti pilnīgi visur. Kuros brīžos laist un kuros ne? - mammuksnetiek gudrs.

Publicēšu vēl kādas mammas jautājumu, kas tika uzdots portālāmammamuntetiem.lv:

“Manai meitai nupat apritēja 16 gadi, un elle iet vaļā! Es esmu liela, liec tu man mieru – no viņas sajūtu šādu attieksmi. Ik pa laikam esam viņai atļāvuši palikt pa nakti pie draudzenēm pilsētā – dzīvojam dažus kilometrus no pilsētas, viensētā. Mazpamazām meita man sāka izprasīt atļaujas uz nakts pasākumiem – te vienam draugam dzimšanas diena pirtī, te otram, un nu jau citā pilsētā. Lai gan vīrs bija nikns kā pūķis, tomēr meitu palaidām. Un – re! - iedod tik velnam mazo pirkstiņu, paņems visu roku! Nu jau meita prasās uz divu dienu ballīti Jūrmalā, kas no mūsu mājām ir 100 km attālumā! Ar vīru nav vērts šo pārspriest, viņš nekur viņu negrasās laist. Es arī īsti negribu, bet argumentu, kāpēc nē, man īsti nav... Meita māju jau uzposusi un skatās uz mani suņa žēlām acīm. Es īsti netieku gudra – kā man tikt ar sevi skaidrībā, kad meitu uz ballītēm laist, un pēc kādiem kritērijiem izvērtēt – ka noteikti nedrīkst laist?”

Iedod tik velnam mazo pirkstiņu, paņems visu roku! Nu jau meita prasās uz divu dienu ballīti Jūrmalā, kas no mūsu mājām ir 100 km attālumā!

Atbildēt – šoreiz bērnu kur laist vai nē – neviens, izņemot pašus vecākus, nevarēs. Jo katra situācija, attiecības ir citādas. Tas, ko es darīju - uzrunāju mammu sajūtas – kādas tās ir, ja bērns ir pats aizgājis izklaidēties? Ja sliktas – tad kāpēc? Ja ir kādas bailes – par ko tieši? Un kādas ir sajūtas, ja meitai ir uzlikts ballītes aizliegums? No atbildēm par savām sajūtām var izrietēt atbildes par iekšējo nemieru, kā arī – vai bērnu uz konkrēto pasākumu laist vai tomēr nē. Piemēram, viena mamma man atbildēja – man šobrīd ir dusmas. Visu nedēļu meita spītīgi nepalīdzēja mājas uzkopšanas darbos, bet tagad, kad gaidāmstusiņš, visu māju sakārtojusi. Ģimenes noteikumu pārkāpšana, iespējams, ir pamats atteikumam.

Lai izprastu pusaudža uzvedībai raksturīgo, iztaujāju psihoterapeiti Daci Blaževiču. “Nezaudēt bērna uzticību un vienlaikus nesākt iet bērna pavadā – tas nudien nav viegli,” teic psihoterapeite. Viņa atzīmēja vairākas pusaudžu audzināšanā vērtīgas pieturzīmes.

Pusaudža vecumam raksturīgā uzvedība, vēlmes

Pusaudzim ir īpaša vajadzība piederēt, iederēties un iekļauties, būt iecienītam savā barā.

Pusaudzim ir vēlme:

• attālināties no vecākiem (“kuri neko nesaprot un nejēdz no manām jūtām”);

• iekļauties savā barā (t.s. pusaudžu subkultūrā);

• izjust piederību, fanojot par populāriem varoņiem, ievērojot pusaudžiem iecienītu ģērbšanās stilu, lietojot vienotu leksiku.

Esot ar vienu kāju bērnībā, bet ar otru jau pieaugušo pasaulē, pusaudzis izmanto šos paņēmienus, lai pārbaudītu sevi, savas robežas. Viņš meklē un stiprina savu identitāti un Es izjūtu. Vajadzība pārbaudīt robežas (izjūtot sava veida brīvību) arī piederas šī vecumposma specifikai.

Vecākiem ir jācenšas pieņemt visas bērna vecumposma nianses, nezaudēt viņa uzticību un tai pat laikā nesākot iet bērna pavadā. Un tas nudien nav viegli.

Vecāki nedrīkst iet bērna pavadā

Vecākiem ir jācenšas pieņemt visas bērna vecumposma nianses, nezaudēt viņa uzticību un tai pat laikā nesākot iet bērna pavadā. Un tas nudien nav viegli. Nereti pusaudži izmanto manipulēšanu ar vecākiem, salīdzinot savu situāciju ar citu bērnu situācijām, piemēram, vecākiem sakot: „Jā, tikai man ir tik nesaprotoši vecāki. Pēteri un Kiku gan visur laiž un dod vēl izklaidēm naudu!” Šādos gadījumos vecākiem ir jāspēj adekvāti reaģēt uz bērna manipulācijām, neapvainoties, bet mierīgi paskaidrot, kādas ir iespējas un kādi ir nosacījumi, un arī - kādēļ tie ir tādi.

Izturies pret pusaudzi līdzvērtīgi

Ja pret pusaudzi spēj izturēties kā pret līdzvērtīgu, bērns uzticas un varbūt ir iespējams uzzināt slēptākus iemeslus bērna pastiprinātai vēlmei būt prom - iemīlēšanās, vajadzība apliecināties, neatpalikt no citiem utt. Psihoterapeite Dace Blaževiča aicina censties palūkoties dziļāk, jo, lai arī pusaudžu vecumā bērniem ir līdzīgas iezīmes, katrs gadījums ir individuāls un iemesli vēlmei tikt prom no ģimenes var būt ļoti atšķirīgi un individuāli.

Psihoterapeite norāda, ka radikāla pusaudža ierobežošana un savas varas izrādīšana no vecāku puses dos pretēju efektu, mudinās bērnu norobežoties un izveidos pieņēmumu, ka mani patiešām nesaprot. Ar pusaudzi ir jāspēj runāt kā ar līdzvērtīgu, akceptējot šī vecumposma vajadzības un intereses. Ja vecākiem izdodas sabalansēt spēju uzticēties bērnam, vienlaikus saglabājot robežas, kas jāievēro, tas palīdzēs pusaudzim pieaugt, veicinās spēju vienoties un sadarboties, kā arī nostiprinās atbildības izjūtu.

Autore: Inga Akmentiņa-Smildziņa, mammamuntetiem.lv vadītāja speciāli portālam e-klase.lv