Attiecības starp bērnu un skolotāju: Nesaki bērnam "Skolotājs ir stulbs!"
Domājot par vecāku un skolotāju attiecībām, nereti šķiet, ka nekā trakāka dzīvē būt nevar. Abas puses – katra savos ierakumos un nedomā pat tuvoties. Bet vai tiešām tā ir? Kā veidot attiecības ar skolotājiem, lai ieguvējs būtu tavs bērns? Stāsta ģimenes psihoterapeiti Ilona un Gatis Buši.
Mēs pieprasām ideālu
Kāpēc skolā rodas situācija, ka vienā pusē apvainojušies
skolotāji, kas uzskata, ka vecāki viņus par daudz izmanto, un otrā
pusē atrodas vecāki, kas vēlas it kā tikai vienu – lai bērns skolā
labi justos un mācītos?
Gatis: Nelaime ir tajā, ka viena puse par otru it
kā visu zina. Arī to, kā otram jādara. Kurš gan nezina, kas ir
skolotājs? Kurš gan nevar pamācīt skolotāju, kā pareizāk viņam
rīkoties? Jebkurš! Tāpat no skolotāju puses. Kurš nezina, kas ir
vecāki un kas viņiem ir jādara? Kolīdz notiek akmeņu velšana otra
lauciņā, tā arī šis bezgalīgais stāsts sākas. Ir nebeidzami
savstarpēji pārmetumi, bet nav sarunas. Tikai viens otru māca. Ja
nemāca, tad klusībā piktojas, kāpēc otrs dara tā un nevis citādi.
Pats trakākais, ka bērnam šī situācija ir izdevīga. Kad lielie
cīnās, mazie ir pa vidu, un viņiem ir vislabāk. Tieši bērni bieži
vien šīs abas puses – skolotājus un vecākus – „salaiž ragos”. Ja
bērns mammai vai tētim stāsta: „Jā, skolotājs man iesita! Uzbļāva.
Vai! Vai! Un visas klases priekšā!”, tad viņš izstāsta tikai šo
faktu, bet neizstāsta, ka parādīja skolotājam mēli. Dzirdot tikai
pusi no patiesības, vecāki jūtas sašutuši. Ārprāts! Kā tā var?! Un
aiziet villošanās! Bērns tam izslīd cauri, viņam viss ir
kārtībā.
Ikvienam vajadzētu saprast, ka savu skolotāju būtu nepieciešams cienīt, ja ne mīlēt. Bet tas nenotiek automātiski.
Ilona: Mūsu priekšstats par skolotājiem parasti
saistās ar savu skolas gadu atmiņām. Nereti šie gadi prātā palikuši
ideālistiski un bērnības saules apmirdzēti. Sliktais, bargais
skolotājs cilvēka dzīves laikā kļuvis par cienījamu un ĪSTU
skolotāju, TĀDU, kādam jābūt skolotājam, jo savas sajūtas jau
piemirsušās. Svarīgs izrādījies tikai iznākums. Tāpēc vecāki no
skolotājiem sagaida ko ļoti ideālistisku – viņi būs stingri un
vienlaikus iejūtīgi pret katra bērna personību. Viņi labi mācīs
savu priekšmetu, katrs varēs to apgūt un stāties augstskolā, bet
viņi arī izpratīs, kas notiek katra bērna sirsniņā. No vecākiem
būtībā arī prasa to pašu – neiespējamo. Lai veic savus vecāku
darbus, ir kārtīgs pilsonis un strādā, lai stingri audzina bērnu,
bet izprotot bērna dvēseli! Taču to ne vienmēr izdodas savienot.
Kas notiek, kad vecāki un skolotāji satiekas un abiem ir šīs
ideālistiskās gaidas? Viņi sāk viens otru apsūdzēt, jo
saprot, ka neviens no viņiem nevar izpildīt to, ko otra puse
sagaida. Tā vietā, lai abas puses – gan skolotāji, gan vecāki –
izvirzītu bērnam stingras, skaidras robežas, viņi saprot, ka otrs
ir „jādzen kokā”, proti, ir jāprasa no otra. Tas beidzas ar
savstarpēju apsūdzību: „Jūs neizdarījāt to, bet jūs neizdarījāt to!
Es gaidīju, kad jūs ar bērnu aprunāsieties, bet jūs neesat
iejūtīgs.”
Kopā ar labo varoni
Kas īsti ir vecāku atbildība un kas – skolotāja?
Ilona: Vecākiem jāsaprot, ka bērns skolā pavada
visvairāk savas dzīves laika un cilvēki, kas ir ar viņu kopā, ir
visnozīmīgākie. Viņi visvairāk ietekmē vai var ietekmēt bērna
personību. Ikvienam vajadzētu saprast, ka savu skolotāju būtu
nepieciešams cienīt, ja ne mīlēt. Bet tas nenotiek automātiski.
Tagad par atbildību. Skolotājs ir atbildīgs par mācību procesu un
atbildīgs redzēt, kā bērnam klājas kolektīvā. Protams, ja viņš
redz, ka bērnu kaut kas nomāc, viņam par to jāziņo vecākiem,
bet viņam nav jāuzņemas atbildību par bērna psiholoģiskajiem
pārdzīvojumiem. Savukārt vecāku atbildība ir jau pirms skolas
bērnam ierādīt robežas, kā viņš drīkst un nedrīkst uzvesties
sabiedrībā (klase arī ir sabiedrība), tāpat kā atbalstīt bērna
spēju koncentrēties, kas nosaka bērna gatavību mācībām un to, cik
sekmīgs ir mācību process.
Precizēsim – skolotājs ir kas īpašs vai arī tā ir tikai
pieaugušo idealizācija, atceroties savus skolas
laikus?
Ilona: Skolotājs joprojām ir īpašs. Labais
varonis. Tikai labie varoņi sarežģī paši sev dzīvi, jo viņi
nepastāsta, ko gaida no vecākiem un ko ir gatavi darīt paši savā
labā.
Gatis: Kad abas puses – vecāki un skolotāji –
satiekas un tikai prasa viena otrai: „Bet kāpēc nav tas? Kāpēc ir
tā? Kur ir tas?”, viņi viens otru vājina.
Ilona: Pats sliktākais, ka vecāki, pazeminot
skolotāja autoritāti, netieši pazemina arī savējo un apdraud sava
bērna attīstību.
Gatis: Ja bērns pateicis: „Man skolotājs iesita!”
(kaut es viņam parādīju mēli) un vecāki pasaka: „Uh, iešu, sadošu
viņam pa purnu!” (vai arī nerunāšu, nezvanīšu, viņš ir nelietis,
viņš ir jāizmet no skolas), bērns priecājas un faktiski saprot, ka
vecāki ir apmuļķoti.
Īpaši smagi gadījumi veidojas tad, kad vecākiem ir tik lielas ambīcijas, ka viņi ķeras pie galējiem līdzekļiem, proti, apiet skolotāju un iet kārtot lietas pie direktora. Šādu soli skolotāji neaizmirst, un tas atkal ir izšķirīgi bērna attīstībai.
Stulbais tētis vai stulbā mamma!
Ilona: Ar to vēl viss neapstājas. Skolotājs jau
arī nav muļķis. Viņš saprot, ka tie divi – vecāki un bērni – tagad
ir pret viņu, un viņš vairs neziņo vecākiem to, kas viņiem būtu par
bērnu jāzina. Viss paliek arvien sarežģītāk, arvien sliktāk. Tāpēc
vecāku un skolotāju sadarbība ir nozīmīga bērna attīstībai.
Gatis: Paradokss ir šāds: abas puses – skolotāji
un vecāki – vēlas vienu un to pašu, bet notiek kā sliktā ģimenē.
Gan māte, gan tēvs grib audzināt labu bērnu, bet abi „kasās”, un
nekas nenotiek. Bērns paliek arvien vājāks. Viņš jūk prātā no šiem
strīdiem. Arī skolotāju un vecāku konflikti visus vājina. Pārmetot
otram vai otru pazeminot, tas pirmais zāģē zaru, uz kura pats sēž.
Ja viņš saka – skolotājs ir stulbs, tas ir cirtiens viņa zarā, jo
viņš ar to ir bērnam pateicis – neņem galvā! Tā automātiski es
skolas dzīvi bērnam padaru sliktāku. Pasliktinu viņa iespēju
mācīties. Bet bērns jau skolā ir tāpēc, lai mācītos, nevis, lai
risinātu konfliktus. Diemžēl vecāki bieži apstājas pie „stulbā
skolotāja”.
Ilona: Īpaši smagi gadījumi veidojas tad, kad
vecākiem ir tik lielas ambīcijas, ka viņi ķeras pie galējiem
līdzekļiem, proti, apiet skolotāju un iet kārtot lietas pie
direktora. Šādu soli skolotāji neaizmirst, un tas atkal ir
izšķirīgi bērna attīstībai. Protams, uz slikto pusi, jo ir viens
cilvēks, kas nebūs lojāls, domājot par bērna attīstību.
Kā uzticēties skolotājam?
Nav taču dūmu bez uguns! Nevar būt, ka neviens bērns skolā nezina
robežas, tāpēc skolotāji ir tik agresīvi, un viņu vienīgais mērķis
ir panākt, lai klasē būtu disciplīna?
Gatis: Tad es ar pretjautājumu. Bērnam ir jāēd
skolas pusdienas vai nav jāēd? Skolotājs drīkst spiest skolēniem
tās ēst vai nedrīkst? Ja skolotājs teicis, ka ir jāēd zupa, un es
pasaku – ziniet, viņš zupas neēd, tad ko skolotājs vispār
drīkst darīt? Neko, jo vecāki viņam nedod tiesības. Tad: „Tu tikai
stāsti matemātiku, citu neko! Rokas nost no mana bērna!” „Ak,
iejūtību tomēr vajag, ja?” Kā?
Ilona: Nav iespējams kā mērkaķim izlocīties
vairākos līkumos, tāpēc skolotāji arī iestājas pozā, ka viņi māca
tikai savu priekšmetu. Viņi saprot, ja mēģinās rādīt bērniem
robežas tā, kā viņi to saprot, tad sāksies jampadracis. Tad viņus
apsūdzēs vardarbībā pret bērniem vai neētiskā rīcībā. Jo robežas,
it īpaši tagad audzinot bērnus, ir ļoti izplūdušas, un skolotājiem,
jo sevišķi – vecākas paaudzes, tās ir stingrākas un korektākas.
Atnākot uz skolu ar neskaidru priekšstatu par robežām, bērnam
tiešām var rasties šoks, kāpēc man tā dara pāri? Kāpēc mani
nepieņem? Nemīl? Kāpēc tagad liek darīt to, ko nekad neesmu
darījis? Kāpēc nevaru izvēlēties, vai gribu ēst skolas ēdnīcā, vai
negribu? Savukārt vecāki sapulcē atceras: „Mēs maksājam, bet bērns
nav paēdis!” Tad skolotājam jādod pilnvaras. Ja skolotājam tās ir,
tad viņš neiziet klases priekšā viens, viņam pārnestā nozīmē aiz
muguras ir vecāki, un bērni saprot – pieaugušie zina, kā dzīve
jādzīvo.
Ieteikums skolotājiem - vecāku sapulces nepārvērst par monologu, kad skolotājs nostājas vecāku priekšā, vecāki, noliekušies pār blociņiem, visu pieraksta. Nav domu apmaiņas, nav kontakta, nav dialoga, kas apliecinātu – mēs darām vienu darbu.
Tāpēc man ir viens ieteikums skolotājiem vecāku sapulces
nepārvērst par monologu, kad skolotājs nostājas vecāku priekšā,
vecāki, noliekušies pār blociņiem, visu pieraksta. Nav domu
apmaiņas, nav kontakta, nav dialoga, kas apliecinātu – mēs darām
vienu darbu, mēs esam kopā! Vecāku sapulces vajadzētu organizēt tā,
lai pārsvarā runātu visi. Protams, ir vecāki, kas nekad
neizteiksies, kas saprot, ka skolā labāk ir sēdēt klusu.
Gatis: Problēma, kāpēc notiek tā, kā notiek, ir
tā, ka visiem pēkšņi ir bail no bērna. Vecākiem ir bail no bērna,
un skolotājiem ir bail no bērna vecākiem. Tāpēc ne viena, ne otra
puse neko nevar izdarīt. Skolotājs pasaka „sausu” tekstu, „sausu”
tekstu saņem atpakaļ no vecākiem, un nekāda kontakta! Abiem ir
bail.
Ilona: Bērns skolā mācās arī būt dialogā, jo tikai
no svarīga cilvēka saņemta informācija tiek pieņemta, šķiet
saprotama un vajadzīga. Tāpēc būtiska ir skolotāja personība.
Skolotājam jāzina, ko viņš grib iemācīt bērnam. Ja viņš to zina,
tad tālāko var uzaudzēt.
Gatis: Skolotāja ir ļoti stingra, ļoti „piekasīga”
tāpēc, ka ir vecmeita. BET! Tā bērnam arī ir skola, kurā viņš
iemācās, kā dzīvot kopā ar citādiem cilvēkiem. Ne visi būs pēc
viena šablona izgriezti.
Ilona: Ļoti daudz iegūst vecāki, kas uzdrošinās
skolotājiem brīvi uzdot savus jautājumus. Arī – vai varu jums
piezvanīt, ja mani kas satrauc? Vecākiem no savas puses arī
jāstāsta, ar ko skolotājs var rēķināties.
Kā būtu jārunā ar skolotāju?
Ilona: Ar cieņu.
Gatis: Bijība ir slikta, bijība ir bailes.
Ilona: Bīstas tie vecāki, kas vecāku sapulcē sēž
nokārtām galvām. Viņiem par bijību – desmitnieks, bet diemžēl
bērniem vajag, lai vecāki būtu mazāk bijīgi, bet spētu uzdot
jautājumus par to, kas viņus interesē. Kad cilvēki runā, tad var
noskaidrot, atrisināt un tad arī paliek skaidrs – jā, mēs strādājam
kopā! Mums ir viens mērķis – jūsu bērni!
Skolotāju mīlulīši
Vai ir pieņemami, ka skolotāji slimo ar favorītismu, viņiem ir savi
mīluļi un nemīluļi?
Gatis: Nevar sagaidīt, ka skolā pretim būs dators,
kas automātiski „izdos” pilnīgi vienādas reakcijas. Nebūs tā.
Bērniem arī jāiemācās, kā var kļūt par mīluli un kā var kļūt par
nemīluli. Viņi paši kļūst par nemīluļiem vai mīluļiem. Tas
daudzējādā ziņā atkarīgs gan no bērna, gan arī no vecākiem, no tā,
kā viņi šajā situācijā uztver bērnu un kā – skolotāju. Ja skolotāji
redz, ka vecāki viņam ļauj darīt, dod pilnvaras, un, ja abiem ir
labs kontakts, tad bērns būs pietiekami mīļš un labs. Ja vecāki
ignorēs šo sadarbību un paši būs naidīgi, tad kāpēc lai būtu
citādi? Tas vienkārši nav iespējams, lai kāds profesionālis
būtu skolotājs.
Ilona: Skolotāji maldās tad, kad viņi apstājas
savā attīstībā. Arī sociālo iemaņu veidošanā. Ja kāds skolotājs
vienkārši pasaka – es ar šo bērnu nevaru kontaktēties, man viņš
riebjas, tas diemžēl nozīmē, ka skolotājs savā attīstībā
apstājies. Viņš nav tādā vietā, kur var atļauties to paziņot.
Skolotājam jāmācās saprasties ar dažādiem bērniem, nevis nostāties
pozā. Reizēm skolotājiem tiešām ir gudras galvas, bet netiek
attīstītas iemaņas kontaktēties ar dažādām sociālajām grupām vai ar
cilvēkiem, kas viņiem ir nesaprotami.
Un, ja pretim gadās tieši tāds skolotājs, kam pašam ir
problēmas ar komunikāciju?
Ilona: Tad par to atklāti jārunā. Uzsveru vēlreiz
– skolotājs nav tajā vietā, kur var noņemt no sevis atbildību,
nevēloties komunicēt. Kontakts ir veids, kā bērns mācās. Ja ir
kontakts, bērns mācās.
Gatis: Kā var skolotājiem būt labi? Ja skolotājs
arī saņem atpakaļ. Ja viņš dabū tikai kulakus, tad viņš, protams,
kļūst par raupju un aukstu veidojumu. Tāpēc skolā viss ir cieši
savstarpēji saistīts, un mēs neviens nevaram tagad pateikt – tas ir
slikts! Es arī esmu zināmā mērā bijis piederīgs tam, ka viņš,
skolotājs, tāds kļuvis.
Ilona: Skolotāji ir viena no apdraudētākajām
profesijām, domājot tieši par izdegšanu darbā. Viņi saprot:
sabiedrība gaida, viņiem ir jādod, un tad, sākot ar 1. septembri,
iet vaļā svētku gatavošana, scenāriju rakstīšana, vecāku sapulču
organizēšana, galdu klāšana, dāvaniņu gatavošana, ekskursiju
vadīšana... Ja no vecāku puses ir pati par sevi saprotama ņemšana,
tad ir skaidrs, ka skolotājs vairs nevēlas būt aita, kuru visu
laiku cērp. Visam jānotiek savstarpēji.
Gatis: Bet ir jārunā arī par skolotājiem un
valsti! Ko valsts izdarīja ar skolotājiem? Viņiem noņēma 50% no
ienākumiem, visiem citiem – 25%... Ko tas saka par skolotāju
vērtību sabiedrības acīs? Vai tā ir skolotāju lomas
stiprināšana?
Bet daudzos vecākos bija sajūta, ka arī ar lielajām algām
un daudzajām piemaksām skolotāji nekļuva ne labāki, ne
atdevīgāki!
Gatis: Kas ar sirdi strādā, tas strādā ar sirdi.
Kā ikvienā profesijā. Protams, ir cilvēki, kas nav šim darbam
piemēroti, bet kā lai tagad dabū tos jaunos skolotājus, kas gribētu
ar sirdi strādāt? Pašlaik tas ir ne tikai vecāku un skolotāju
jautājums, šis jautājums jau ir daudz globālāks.
Ilona: Bet tieši tagad ļoti izšķirošs ir vecāku
atbalsts skolai. Skola, kurai ir vecāku atbalsts, nenogrims. Bez
vecāku atbalsta skolas ir apdraudētas.
Gatis: Vecākiem ir svarīgi arī pašiem būt
aktīviem, sniegt savas idejas, ko darīt, ko labot, ko viņi no savas
puses varētu darīt. Nevis, kas kādam būtu jādara, bet ko es varu
darīt.
Ilona: Reizēm ir grūti, kad ieej klasē un saproti,
ka ne šī telpa atbilst taviem priekšstatiem par skolu, ne vēl daudz
kas cits. Tad jautājums, kā tu vari savu neapmierinātību pieturēt
un būt konstruktīvs? Reizēm arī vecāku sapulcēs notiek tā, ka kāds
no vecākiem ir ar ko neapmierināts un par to izsakās, un skolotājs
tad „laiž” pretī, ar ko viņš ir neapmierināts, un sapulce ar to
beidzas. Ko tālāk?
Gatis: Piemēram, klasē tumšs, jo slikta gaisma.
„Kāpēc tik slikta gaisma?” „Spuldzes ir noputējušas, tās jānotīra.
Skolotāja to nevar izdarīt.” „Tad lai nāk kāds vecis tīrīt!” „Veču
nav.” Kāpēc vecāki to nevar izdarīt? Tas nav milzīgs darbs, tur
daudz naudas nevajag. Uzkāp augšā, noņem lampas, nomazgā, pieliec
atpakaļ, un atkal ir gaisma!
Ilona: Arī skolas direktora pozīcija ļoti
mainās, kad viņš saprot – šis skolotājs ir kopā ar vecākiem. Kad
skolotāju atbalsta, viņa arī uzstājīgi iet un runā, viņa zina, ka
viņai pienākas, jo aiz viņas ir vecāki. Viņa tad ir kā ģenerālis.
Domājot par vecāku padomēm skolā. Piemēram, situācija:
skolotājs sit bērniem pa galvu. Ja pirms tam vecāki nodūra galvas
un nesaprata, kā ar šo jautājumu vispār apieties, tad tagad vecāku
padome kopā var pateikt – tā nedrīkst, tas nav pieļaujams.
Skolotājs saprot, ka ar to jārēķinās, jo vecāki ir ieinteresēti
skolā notiekošajā.
Skolotājs nedrīkst palikt viens
Ko iesākt vecākiem, ja klasē ir reāli kāds bērns-kauslis un tu
saproti – skolotājs neko nevar izdarīt?
Ilona: Tas atkal ir mīts, ko vecāki gaida no
skolotājiem, ka viņi būs psihologi. Ka viņi zinās, ko darīt
sarežģītās konfliktsituācijās. Te vajadzīgas praktiskas iemaņas
veidot kontaktu un risināt konfliktus. Ir svarīgi, lai skolotājs
nebaidītos to darīt, viņš sasauc to bērnu, to bērnu, to māti, to
tēvu, sēž un risina. Tad var arī atrisināt. Taču ir skolotāji, kas
atkal iestājas pozā, jo iestrēgst paši savās morāles normās un
aprobežojas ar secinājumu – tas bērns ir izlaists, viņš ir vainīgs.
Tāpēc nav risinājuma, jo situācijai jāattīstās tālāk. Ja skolotājs
nezina, ko darīt, viņam ir jāpiedāvā iespējas.
Gatis: Ja kāds manu bērnu sit uz ielas, es iešu
pie sitēja un kaut ko darīšu. Es taču nesaukšu – kur policists?
Tagad nāciet un pasakiet, ka tā nevar! Uz ielas tas ir absurds, bet
skolā ir tieši tā. Arī es varu ko darīt, kāpēc tikai skolotājam
jārunā ar vecākiem? Kāpēc es nevaru runāt ar tā bērna vecākiem? Ja
to darīšu, 70% gadījumu situācija uzlabosies. Viennozīmīgi! Ja
bērni savā starpā nekontaktējas, tad vecākiem ir jāsāk kontaktēties
savā starpā. Un nevis ar skolotāju starpniecību. Nē! Tad nekas
nenotiks. Jo skolotājs viens to nevar izdarīt. Skolotājs var
organizēt telpu – nāciet, visi kopa runāsim! Bet tad jānāk visiem
un jārunā.
Ilona: Ja vecāki savā starpā runājas un ir
atbalstoši, tad bērniem arī jāsaprot, ka ir tēmas, kas viņiem
nepatīk, bet ar kurām jātiek galā. Kad runāju ar vecākiem, kura
bērns iesitis manam bērnam, tas viņiem liek ļoti domāt. Sist var
katrs. Jo vairāk agresijas, jo tā ir nekontrolējamāka. Jo mierīgāki
piedāvājumi, jo otra puse paliek konstruktīvāka. Aicinājums
runāties var šķist noplicināts, bet tas ir vienīgais ceļš.
Vienlaikus varu aicināt un aicināt, vecāki tāpat izdomās, kāpēc
viņiem nav jārunā, un problēmas skolā tikai pieaugs.
Gatis: Nav korekti visus šos jautājumus atstāt
tikai uz skolas pleciem. Tas ir mans bērns, un man pašam arī kaut
kas lietas labā jādara. Jo galu galā es skolai dodu tikai nodokļu
maksājumus. Citādi tikai ņemu. Par to, ko es maksāju savos
nodokļos, es gaidu, ka viss būs ārkārtīgi labi, bet nebūs
tā!
Avots: www.kasjauns.lv