Rīcības plāns vecākiem, ja bērns paziņo: „Man nepatīk audzinātāja!”

Nesen piedzīvoju situāciju, kurā pirmklasnieks apgalvoja, ka viņam ļoti nepatīk klases audzinātāja. "Es priecātos, ja viņa saslimtu, un stundas pie viņas vairs nenotiktu," teica mazais. Kasīju pakausi un domāju, kā vecākiem šādā situācijā būtu jārīkojas? Vai nav tā, ka vecāki Latvijā baidās dzirdēt šādus savu bērnu paziņojumus, jo raizējas, ka situācija ir neatrisināma? Lai vecākiem izveidotu rīcības plānu, uz sarunu aicināju psiholoģi Gunitu Kleinbergu.

Ar ko sākt? Ar - mieru, tikai mieru. Noteikti atcerieties, ka:

a) Nevajadzētu rīkoties emociju iespaidā.

Uzzinot, ka bērnam ar pedagogu ir ilgstošs konflikts vai cita problēmsituācija, rodas vēlme pasargāt savu bērnu, un pirmā impulsīvā rīcība var būt zvans vai nikns e-pasts skolotājam. Pirms to darīt ir vērts apdomāt – ko es ar savu rīcību vēlos panākt? Vadmotīvam jābūt bērna attīstībai.

b) Neignorēt bērna teikto.

Ja nepatika ir reāla un netiek risināta, skolēnam 4.- 5. klasē var būt nopietnas mācīšanās problēmas. Jāpiebilst, ka galvenā atbildība par bērna izglītību (likumā noteikta) ir vecākiem. Pedagogs ir profesionāls palīgs mācību vielas apgūšanā.

Rīcības plāns

1. Ieklausīties bērna teiktajā. Atrodiet laiku, kad situāciju varat mierīgi un netraucēti pārrunāt. Sarunas laikā vēlams skatīties bērnam acīs, tāpēc to nevajadzētu sākt, piemēram, braucot automašīnā, kad bērns ir aizmugurē vai sēž blakus. Ja ģimenē ir tēvs, kurš ir labs piemērs bērnam, tad labāk, ka jau no pirmās klases šādas sarunas ar zēnu veiktu tieši viņš.

Sarunājoties ļaujiet bērnam izteikties, uzdodot jautājumus, neiekļaujiet tajos atbilžu variantus. Piemēram, nevajadzētu teikt: "Tā skolotāja uz jums visiem kliedz, ja?"

Produktīvas sarunas piemērs:

Bērns saka: “Slikta skolotāja! Man viņa nepatīk.”

Vecāks: “Es dzirdu, ka tu dusmojies un tev nepatīk skolotāja.”

Pēc tam, kad šādi esat atspoguļojis bērna teikto, gaidiet viņa reakciju.

Vajadzētu noskaidrot, vai bērns ir apvainojies par vienu sliktu vērtējumu vai aizrādījumu, vai arī aiz nepatikas slēpjas kas vairāk, piemēram, skolotājas kliegšana. Kuram no mums patīk, ja darbā priekšnieks paceļ balsi, rāda dusmīgu seju vai ignorē? Pieaugušam cilvēkam kā darba ņēmējam ir iespēja no darba aiziet. Bērnam šādas iespējas nav, viņa intereses aizstāv vecāki. “Ja vecākiem tiešām interesē, kā bērns skolā jūtas un, kā viņam tur klājas, jārēķinās, ka būs problēmsituācijas. Vecākiem ir tiesības un pienākums zināt par sava bērna skolas gaitām,” stāsta psiholoģe.

2. Neiekrist, piesaucot savu skolas pieredzi: "Redzi, arī man tā bija, bet esmu izaudzis par labu cilvēku! Skola mani ir norūdījusi!" reizēm saka vecāki. Taču tā nav jābūt! "Skola ir vieta, kur iemācīties mācīties, iegūt kvalitatīvas zināšanas un sociālās prasmes. Ja bērns ir sasprindzis bailēs no audzinātājas dusmām un kliegšanas, viņš nevar pilnvērtīgi apgūt mācību vielu," norāda psiholoģe G. Kleinberga. "Lai veiksmīgi mācītos, skolēnam ir jābūt labā garastāvoklī. Tad smadzenēs izstrādājas dopamīns – viela, kas palīdz iegaumēt jauno informāciju."

Psiholoģe teic, ka pirmklasniekiem ir īpaši svarīgi, lai skolā būtu noteikti rīta rituāli – tas rada drošības sajūtu. Bērnudārzos bieži vien ir rīta aplis, kura laikā audzinātāja ar katru sasveicinās, nodibina acu kontaktu, velta smaidu. Rīta aplis tiek veidots, lai bērns sajustu prieku un jautrību. Pēc tā bērns smaida, jūtas pieņemts un ir gatavs mācībām.

Kādi ir rīti skolās? Vai un kā skolotājs sagaida bērnus? Silta sagaidīšana un emocionālais kontakts ar katru (!) bērnu – tas aizņem tikai dažas minūtes, taču garantē klases emocionālo labsajūtu un gatavību mācību procesam. "Skolā svarīgākais ir tas, lai bērns klasē jūtas tik labi, lai varētu pilnvērtīgi mācīties, pastāvēt par sevi un justies droši," skaidro G. Kleinberga. No skolotāja tas prasa tikai „Labrīt!”, acu kontaktu un smaidu. Un bērns jutīsies pamanīts! Savukārt skolotājs šajā brīdī uzzina, kā bērns jūtas. Ja skolotājs redz, ka bērns jūtas slikti, tad dienas gaitā šim bērnam jāvelta vairāk uzmanības.

3. Vērot bērnu ilgtermiņā. Ja bērns mācās sākumskolas klasēs, pavērojiet, vai viņš uz skolu iet ar patiku. Ko viņš stāsta, pārnākot mājās – par draugiem, par interesanto mācību tēmu vai par slikto skolotāju?

Vērojiet, vai neparādās kādas somatiskas problēmas (nervu sistēmas problēmas). Pirmās somatiskās problēmas parasti ir vēdersāpes, aizcietējumi, galvassāpes.

4. Izvērtēt ģimenes problēmas. Izvērtējiet, kāda šobrīd ir atmosfēra jūsu ģimenē? Bērna nedienas skolā var izraisīt arī ģimenes problēmas, piemēram, vecāku šķiršanās, viens vai abi vecāki sākuši strādāt ārzemēs, ģimenē tiek gaidīts pieaugums, vecāku pārslodze darbā un tās radītais uzmanības trūkums bērnam. Vienīgais veids, kā tikt pie uzmanības – žēloties par skolu.

Esiet uzmanīgi!

Ja vecākiem darbā un/vai ģimenē ir nesaskaņas, viņi uz bērna sūdzībām par skolu var reaģēt ļoti emocionāli, visas iekrātās dusmas vēršot pret skolu. Šāda rīcība nebūs produktīva. “Dažkārt vecāki atzīst, ka bērnu atstājuši novārtā un uzņemas visu vainu uz sevi. Taču bērna sūdzībās par skolu tomēr ir vērts ieklausīties,” piekodina G. Kleinberga. Svarīgi ir arī izvērtēt, vai bērns nav pārāk noslogots, apmeklējot daudzus pulciņus un, vai viņam ikdienā pietiek laika izgulēties.

Ja bērnam taisnība

„Tad ir cauri!” – tas ir pirmais, kas man nāk prātā. Vecāki pārsvarā baidās no šādām situācijām, baidās, ka tās nav atrisināmas un viņu uzdrošināšanās celt gaismā negatīvo, atspēlēsies uz bērnu, baidās, ka pedagogs to uztvers kā pazemojumu un  profesionalitātes apšaubīšanu.

Situāciju nevajadzētu atstāt bez ievērības, pedagogs jāaicina uz sarunu. “Par plānu runāt ar audzinātāju, informējiet savu bērnu. Iedrošiniet viņu, sakiet, ka tas nav bīstami, tas ir nepieciešams, lai izprastu situāciju,” iesaka psiholoģe G. Kleinberga.

Atgādiniet sev, ka pie skolotāja nedrīkst vērsties uzbrūkoši un ar pārmetumiem. Pareizi ir izteikt bažas par bērna attīstību.

Kā gatavoties sarunai ar skolotāju?

Rēķinieties, ka situācijas risināšana var būt ļoti neērta.

Problēmas apraksts. Pierakstiet, ko konkrēti ir teicis jūsu bērns.

Ko sarunā vēlies panākt? Apdomājiet iespējamos risinājumus un sarunā ar pedagogu rosiniet izstrādāt kopīgu rīcības plānu.

Pieaiciniet sarunā skolas sociālo pedagogu vai psihologu. Šādas sarunas ir grūtas, viegli reaģēt pārlieku emocionāli, tāpēc ir vērts pieaicināt trešo personu, kas uzrauga, lai emocijas neņemtu virsroku. Sarunu vajadzētu protokolēt, to var darīt trešā persona, vecāki vai skolotājs.

Citi vērtīgi ieteikumi

Bērnam uzsākot skolas gaitas, vecāki cer un ilgojas, ka viss ies kā pa diedziņu. Taču dzīve ir dzīve, tāpēc jau pirmajās klases sapulcēs, būtu lietderīgi ar klases audzinātāju un skolas direktoru pārrunāt vecāku un skolas sadarbību. Piemēram, vecāki var noskaidrot, kā skolā pieņemts risināt dažādas grūtības – bērnu apsaukāšanu, sarežģījumus kādā mācību priekšmetā, nepatiku pret audzinātāju u.c. problēmsituācijas. Vai vecākiem ir iespēja savam pirmklasniekam izvēlēties klases audzinātāju, balstoties uz skolotāja pieredzes aprakstu? Vērts arī pajautāt, kādas problemātiskas situācijas skolā bijušas iepriekšējos gados, kā tās tika risinātas? Jāpārrunā, ko pedagogs sagaida no vecākiem un ko vecāki no pedagoga? Vai skolotājam ir pieejams atbalsts? Cik bieži un kādā veidā vecākiem būs pieejama atgriezeniskā saite par bērna dzīvi skolā (te nav runa par prasmju un sekmju izrakstu)?

“Pedagogam un vecākiem ir jāveido attiecības. Ja attiecību nav un rodas problēmas, tad, kā gan divi pēc būtības sveši cilvēki var tās atrisināt? Sarakste internetā vai telefonsarunas nav pilnvērtīgu attiecību veidošana. Vecākiem vismaz reizi mēnesī jābūt iespējai un vēlmei kvalitatīvai sarunai ar pedagogu par bērna attīstību,” uzskata psiholoģe G. Kleinberga.

Vecāki var labi justies tikai tad, ja ir pārliecināti, ka bērns skolā jūtas komfortabli. Vai arī Tu esi saskāries ar līdzīgu situāciju? Pastāsti par savu pieredzi komentāros, priecāšos dzirdēt situācijas aprakstu un atrisinājumu! 

Autore: Inga Akmentiņa-Smildizņa, mammamuntetiem.lv vadītāja speciāli portālam E-klase.lv