Skolotāja kaunina pirmklasnieku klasesbiedru priekšā - emocionālās pazemošanas veids

Situācijas apraksts:

Starp diviem pirmklasniekiem izcēlās kašķis – sākumā vārdu pārmaiņa, pēc kā viens otru iedunkājuši. Viens no zēniem pasūdzējās klases audzinātājai, kas strīda notikuma vietā nebija klāt. Audzinātāja izsauca abus bērnus klases priekšā, lai viņi publiski katrs izstāsta savu versiju par notikušo. Skolotāja pēc saviem ieskatiem noteica un klasei paziņoja, kurš ir vainīgais, palūdza atnest dienasgrāmatu un ierakstīja piezīmi.
 

Mammas emocijas:

“Protams, mans bērns saka, ka, jā, viņš bija tas, kurš pirmais iesita. Un iesita tāpēc, ka otrs puika viņu vārdiski aizvainoja. Lai vai kā ir noticis, es nebiju klāt un nevienu nevaru nedz atzīt par vainīgu, nedz par nevainīgu. Es domāju, ka arī skolotājai, kas nebija notikuma vietā, nav jāpasludina kādu par vainīgo. Bet visvairāk mani sāpina, ka skolotāja audzinošos darbus ved visas klases priekšā. Pazemot manu bērnu par mācību citiem..?”

Situāciju komentē Bērnu tiesību aizsardzības departamenta direktore Inga Millere.

Bērna kaunināšana vai sodīšana klases priekšā nav pieļaujama nevienā situācijā. Tā ir klasificējama kā nepedagoģiska rīcība. Iespējams pat, ka tā ir emocionāla vardarbība – starp nepedagoģisku rīcību un emocionālu vardarbību ir ļoti trausla robeža.

Pedagoģiski pareizi ir bērnam iemācīt robežas – kāda rīcība ir pareiza un kāda nē. Bērnam jau no mazotnes ir jāmāca, ka par savu rīcību ir jāuzņemas atbildība. Ikvienai pedagoga – un arī vecāku – rīcībai ir jāzina, kāds ir mērķis? Lai bērns saprot, ko ir izdarījis un kāpēc tas nav labi. Ja audzinošo darbu veic publiski, tad bērnam radām traumu, pazemojam, norādām, ka viņa jūtas ir mazsvarīgas. Gluži tāpat kā pedagogs jutīgu situāciju ar vecākiem negribētu pārrunāt visas skolas pedagogu priekšā, arī bērns nevēlas, lai viņa problēmas skolotājs iztirzā visas klases priekšā. 

 

Kad bērnam pienāk pusaudža gadi, visi brīnās – kāpēc viņš pret visiem izturas tik nihilistiski, tik nievājoši un bez cieņas? Jo pieaugušie nepārtraukti viņu ir pievīluši, pazemojuši, nav uzklausījuši, nepārbaudot situācijas, ir izvirzījuši vainīgos. 

Sākumskolas bērnu vecumposmam raksturīgā īpatnība ir citu apsmiešana, apsaukāšana, aizvainošana, nopietnākos gadījumos pat ņirgāšanās. Skolotāja izvēlētā “mācībstunda” ar bērna pazemošanu klases priekšā apsmiešanu var tikai provocēt. Un pat ja tā nenotiek, šī situācija bērnam ir trauma. Tā iesakņojas bērnā un veicina to, ka viena pārkāpuma vietā nākotnē sekos arī citi.

Bērnu tiesību aizsardzības departamenta direktore Inga Millere uzsver: “Nav noslēpums, ka Latvijā izglītības sistēmā ir daudz šādu grēkāžu, kas nepamatoti aizvaino bērnus, radot viņos neuzticību pret pieaugušajiem.” Šāda viena, otra situācija un trešajā viņš vairs neskaidros, kas ir noticis, jo zinās – viņa viedoklī tāpat neviens neklausās, viss jau ir izlemts viņa vietā. 

Un, kad bērnam pienāk pusaudža gadi, visi brīnās – kāpēc viņš pret visiem izturas tik nihilistiski, tik nievājoši un bez cieņas? Jo pieaugušie nepārtraukti viņu ir pievīluši, pazemojuši, nav uzklausījuši, nepārbaudot situācijas, ir izvirzījuši vainīgos. 

“Gan pedagogiem, gan vecākiem gribu teikt, ka neviens bērns nav piedzimis ļauns. Mēs, pieaugušie, pieļaujam kļūdas, kuru rezultātā bērni kļūst agresīvi, naidīgi, neiejūtīgi. Taču jāatzīmē, ka bērni ir strīdējušies un kāvušies visās paaudzēs,” saka Bērnu tiesību aizsardzības departamenta direktore Inga Millere.

Kā jārīkojas pedagogam:

* Ja pedagogs redz kautiņu bērnu vidū, viņa pienākums ir bērnus nekavējoties izšķirt.

* Ja kautiņā nav gūtas fiziski nopietnas sekas, pedagogam ar kautiņā iesaistītajām pusēm situāciju ir jāpārrunā – nekādā gadījumā klases vai citu bērnu priekšā.

* Pedagogam ir jānoskaidro kautiņa cēloni un jāpanāk, ka bērni viens otram atvainojas – abi! Jo nav viena vainīgā – kāvās abi. I.Millere uzsver, ka mēdz būt bērni, kas ir izcili manipulatori, kas šo prasmi izkopuši ļoti augstā līmenī, un virspusējā situācijas noskaidrošanā var likties, ka vainīgs ir bērns, kas nebūt nav strīda iniciators. Attiecīgi, ja raksta piezīmi, tad abiem!

* Ja strīda pārrunāšana nevedas un ja kautiņš ir bijis ar fiziski redzamām sekām, uz skolu ir jāsauc bērna likumiskais pārstāvis (vecāki, audžuvecāki, aizbildņi).

* Nebūt ne vienmēr vainīgs ir tas, kurš kautiņu uzsāka, tāpēc šķetināt paša kautiņa epizodi ir virspusēji. I.Millere norāda, ka bērnu strīdu situācijas mēdz būt ļoti nežēlīgas – kāds ir aizskāris jūtīgas lietas, piemēram, par vecākiem, brāļiem, māsām, un aizskartais uzsāk kautiņu. Un, skaidrojot strīda cēloni, šīs jūtīgās lietas aizskartajam bērnam ir grūti vēlreiz pateikt skaļi, kā arī pēc notikušā bērnam, iespējams, ir nepieciešams emocionāls atbalsts. Tāpēc nepieciešamības gadījumā ir jāiesaista skolas psihologu, sociālo pedagogu.

* Pedagogam jāatceras, ka pusaudži bieži pat negrasās atklāt īstos strīda cēloņus.

* Ja pedagogs strīdu risina publiski, ja pasludina vienu vainīgo, tas veicina naida iesakņošanos bērnā. Nākotnē šis saglabātais naids izpaudīsies sabiedrībai nepieņemamā formā.

* Pedagogam ir jāizvairās no šādu frāžu lietošanas: “Vai tad jūs nezināt, ka skolā kauties ir slikti?”. No teiktā izriet, ka citur kauties ir labi...

Gan pedagogiem, gan vecākiem gribu teikt, ka neviens bērns nav piedzimis ļauns. Mēs, pieaugušie, pieļaujam kļūdas, kuru rezultātā bērni kļūst agresīvi, naidīgi, neiejūtīgi. 

Kā jārīkojas vecākiem:

* Pirms rīkoties, jāpajautā sev – kāds manai ieplānotajai darbībai ir mērķis? Ko es ar to vēlos panākt? Tas novērsīs pārsteidzīgu, lieku gājienu veikšanu.

* “Mūsdienās pieaugoša tendence ir, ka par bērna tiesību pārkāpumiem vecāki uzreiz ziņo Bērnu tiesību aizsardzības departamentam. Jā, vecākiem ir šādas tiesības. Bet skumdina, ka daudzi vecāki pat nemēģina vispirms problēmu risināt skolas vidē,” teic Inga Millere.

* Attiecīgi pareizākā rīcība problēmas gadījumā būtu – saruna ar klases audzinātāju. Ja problēma nerisinās, jāvēršas pie izglītības iestādes administrācijas. Ja arī šī komunikācija nav veiksmīga un vecākiem ir aizdomas, ka pārkāpumi netiks novērsti, tad vērsties Bērnu tiesību aizsardzības departamentā.

* Sarunu laikā ar izglītības iestādi būtiski ir censties veidot pozitīvu dialogu. Ja bērns mājās izstāsta par situāciju skolā, tā tomēr ir tikai viena situācijas puse. Piemēram, dažkārt bērni sūdzas, ka klases audzinātāja kliedz uz bērniem. To noteikti ir jāpārrunā ar pašu pedagogu. Jo var izrādīties, ka skolotājam ir profesionāli skaļa balss. Katram bērnam ir atšķirīga emocionālā uztvere, atšķirīga ir vide, kurā viņi auguši, un skaļa balss kādu var biedēt. Un pedagogam šajā norādē ir jāieklausās, jāmācās kontrolēt intonāciju, kādā sarunājas ar bērniem.

* Visbiežākā problēma vecāku un pedagoga dialoga veidošanā ir neveiksmīga komunikācija – vecāki uzbrūk, pedagogs ieņem aizsargreakciju. Sarunā jāievēro lielāka cieņa, pietāte vienam pret otru. 

IZLASI ARĪ:

Rīcības plāns vecākiem, ja bērns paziņo: "Man nepatīk audzinātāja!"