Skolēni: "Ejam uz garderobi dauzīt pirmklasniekus!" Jeb - kāpēc skolotāji negrib pamanīt vardarbību skolā?

“Emocijas par to, ko vienā no Rīgas centra skolām pirms dažiem gadiem piedzīvoja mans mazdēls, jau bija pierimušas. Taču gadījums Jaunjelgavā atkal uzjundīja atmiņas. Visvairāk sāp, ka arī šajā gadījumā runā par sekām, bet par cēloņiem klusē,” tā savu stāstu iesāk Ingrīda.

Mazdēls pie vecmāmiņas

Mans mazdēls ir no tiem, par kuriem saka – problēmbērns. Viņš bērnību ir pavadījis pie manis, jo zēna vecākiem šķiršanās process bija ļoti grūts un sāpīgs, tāpēc nolēmām, ka puikam pie manis kādu laiku būs vislabāk. Un tā sanāca, ka Artūrs pirmo klasi uzsāka vienā no prestižajām Rīgas centra skolām – tā vienkārši sanāca pēc deklarētās dzīvesvietas. Dodoties uz pirmo klasi, nācās nedaudz ģimenes situāciju izskaidrot klases audzinātājai, kāpēc uz sapulcēm nenāks mamma un tētis, bet vecmāmiņa. 

Pirms skolas gaitu uzsākšanas, kad mazdēls tikko sāka dzīvot pie manis, kopā izgājām 10 dienu kursu pie psihologa. Kad sāka iet skolā, jutu, ka viņam ir grūti socializēties, izgājām vēl vienu kursu, kur psihologs atzina, ka mazdēlam nav nekādu īpašu problēmu, kuru dēļ nevarētu veiksmīgi socializēties. Un galu galā pirmajā klasē ikvienam bērnam ir jāiemācās dzīvot jaunajā kolektīvā. Te liela nozīme ir klases audzinātājam – kādu viņš klases atmosfēru veidos, tāda tā arī būs.

Un nevar attaisnoties, ka skolotājam nav laika, jo tas ir klases audzinātāja pamatuzdevums. Visi bērni iemācīsies gan lasīt, gan rakstīt, gan rēķināt. Cits agrāk, cits vēlāk, un tomēr. Bet attiecības klasesbiedru starpā veidojas skolas gaitu pirmajās nedēļās, un tur kaut ko ietekmēt var vienīgi klases audzinātājs.

Neapzinātā vardarbība no klases audzinātājas puses

Es kā vecāks nemaz nezinu, ko dara citu bērnu vecāki, par ko viņi strādā, kas notiek viņu ģimenēs. Un man tas nemaz nav jāzina. Bet skolotājiem šī informācija ir pieejama. Un te nu sākas neapzinātā vardarbība no klases audzinātājas puses – bērni tiek dalīti labajos bērnos, kas nāk no labvēlīgām ģimenēm, un sliktajos – tādi kā Artūrs, kas nāk no šķirtas ģimenes, un ar kuru pilnīgi noteikti būs problēmas. 

Bērnam, kurš ir agresīvāk vai dauzonīgāk noskaņots, dot iespēju dažādu uzdevumu veikšanas procesā savu enerģiju realizēt pozitīvā virzienā. Bet tā vietā vienkārši skolotāja dala bērnus tajos, kas netraucē, un tajos, kas traucē.

Pirmajā klasē raksturīgi, ka, sanākot kopā daudziem bērniem, sākas hierarhijas veidošana – kurš ar kuru draudzēsies, un kurš kuru klausīs. Visa starpā skolotāja par notiekošo Artūra klasē nelikās ne zinis. Lai gan tieši skolotājai vajadzētu sekot līdzi notiekošajam un, piemēram, puisim, kurš vēlas būt līderis, radīt iespēju par kaut ko atbildēt. Bērnam, kurš ir agresīvāk vai dauzonīgāk noskaņots, dot iespēju dažādu uzdevumu veikšanas procesā savu enerģiju realizēt pozitīvā virzienā. Bet tā vietā vienkārši skolotāja dala bērnus tajos, kas netraucē, un tajos, kas traucē. Bērni, kuri ir mierīgāki un klausīgāki, atrodas skolotājas komforta zonā, bet traklulīgākie bērni ir ārpus šīs zonas, līdz ar to krīt uz nerviem. 

Artūrs pēc rakstura ir diezgan temperamentīgs, un kā jau bērns, kurš cietis no fiziskas vardarbības, lēni ielaiž citus cilvēkus savā teritorijā. Ja palaimējas ar lielisku un ieinteresētu pedagogu, vecāki varbūt laimīgi, bet, ja nepaveicas, tad jāmeklē risinājumi. Diemžēl, dažkārt tā ir pat skolas maiņa.

Kā neapzinātā vardarbība no skolotājas puses ietekmē bērnu attiecības?

Ilustrēšu to ar piemēru. Sliktais bērns apzīmē galdu un par to saņem sodu. Kāds no labajiem arī  apzīmē galdu, bet to skolotāja atstāj bez ievērības. Ko dara hierarhija – o, šo mēs varam apcelt, jo skolotāja to ir akceptējusi – tātad “močījam”. Vienu reizi it kā nejauši pagrūž slikto bērnu, no skolotājas puses nav nekādas reakcijas, citā reizē nogāž zemē grāmatas. Atkal nekādas aizstāvošas reakcijas. Drīzāk attieksme ir šāda – tu jau pats vainīgs, gan jau izprovocēji, lai pret tevi šādi izturas. Tu skrien pa skolu kā nenormāls un brīnies, ka pret tevi šādi izturas. Pārējiem bērniem veidojas nesodāmības apziņa un nākamajā reizē var izturēties jau vardarbīgāk. Kad ritenis sāk šādi griezties, to apturēt ir praktiski neiespējami. Ja skolotāja izsaka uzslavas vai ko pozitīvu, tas izskan kā signāls arī citiem bērniem, ka šis viens visu laiku nav sliktais. 

Bezgalīgās piezīmes par sīkumiem

Artūra gadījumā tipiski bija saņemt piezīmes dienasgrāmatā par katru aizmirsto lietu vai neizdarīto sīkumu – par katru sīkumu, ko bērns neizdarīja, kā nākas – aizmirsa mājās burtnīcu, nebija paņēmis zīmuli vai nebija izpildījis mājasdarbu. No vienas puses būtu pareizi, ja bērnam viss nepieciešamais būtu līdzi, bet viņš tomēr bija tikai pirmās klases skolēns, kurš vēl tikai mācās organizēt savu ikdienu. Un es kā vecāks centos tendēt, lai pats mācās organizēt savas lietas, līdz ar loģiski, ka viņš ne vienmēr visu atcerējās. Es saprotu, ka šāda aizmāršība skolotāju var kaitināt, bet vai tāpēc jāraksta nemitīgas piezīmes? Nedēļas beigās atver dienasgrāmatu, un tur viss sarkans no piezīmēm. Šādi bērnam visu laiku tiek sniegta negatīva informācija. Un tajā pašā laikā – dienā, kad viss bija paņemts līdzi, no skolotājas puses neizskanēja neviens atzinīgs vārds, kas bērnu motivētu censties arī turpmāk. Un tā tas ritenis iegriezās...

Sliktais bērns apzīmē galdu un par to saņem sodu. Kāds no labajiem arī  apzīmē galdu, bet to skolotāja atstāj bez ievērības. Ko dara hierarhija – o, šo mēs varam apcelt, jo skolotāja to ir akceptējusi.

Kurš stiprāks, tas ietekmīgāks

Kad Artūrs gāja otrā klasē, atnāca jauns klasesbiedrs, kurš vēlējās būt līderis. Mans mazdēls gan nebija līdera tips, tomēr, ja viņam darīja pāri, aizstāvējās. Abi puiši bakstījās, bakstījās un viņu starpā regulāri bija konflikti. Jaunais puisis kādā reizē iespēra Artūram pa krūtīm. Tajā reizē devos uz skolu runāt – kas notiek starp puišiem, jo šādi tas nevarēja turpināties. Skolotājas reakcija – nu kas tad notiek? Nekas nenotiek. Puiši, kā jau puiši, vienkārši dauzās. Un nekas uz labo pusi nemainījās. Drīz pēc tam kādā dienā gaidīju mazdēlu pie skolas, bet viņš nenāca un nenāca. Pa to laiku otrs puisis smīnēdams man noiet garām. Es gāju mazdēlu meklēt. Izrādījās – ģērbtuvē sastrīdējušies, un jaunais puisis iesitis Artūram pa deniņiem. Gāju pie audzinātājas runāt, ka situācija vairs nav normāla. Galu galā – traumas paliek arvien nopietnākas. Skolotāja, kura tai brīdī kārtoja kaut kādus stendus, teica: “Redziet, es esmu aizņemta. Un Jums ar Eduarda mammu ir pašai jāizrunājas.” Labi, saorganizējām tikšanos. Bet līdz tam šāds notikums – gaidīju mazdēlu un stāvēju pie sola, garām gāja Eduards un ar spēku mani pagrūda. Nolēmu uz to nekā nereaģēt. Pēc tam Eduarda mamma man teica: “Jā, Eduards teica, ka netīšām uzskrējis virsū.” Bet tas nebija netīšām. 

Kad pienāca norunātā tikšanās, un mēs ar Eduarda mammu sākām runāties, skolotāja vienkārši pagriezās un aizgāja. Ar mammu savstarpēji izrunājām, ko darīt, lai konflikts nevērstos plašumā. Kad beidzām runāt, skolotāja pienāca un teica: “Jūs tik labi abas parunājāt, ka nolēmu nejaukties.” Man nebija, ko piebilst... Viss beidzās ar to, ka abi puikas izkāvās, un mazdēls uzvarēja. 

Ieslēgt klasesbiedrus klasē ir sliktāk, nekā ieslēgt klasē vienu klasesbiedru

Vēl kāds tipisks gadījums. Klasesbiedru kompānija reiz ieslēdza Artūru pirmā stāva klasē. Artūrs izlēca pa logu. Man zvanīja skolotāja: “Jūs zināt – Artūrs izlēca ārā pa pirmā stāva logu. Man pirmais jautājums: “Kāpēc? Kas ir par iemeslu šādai rīcībai? Jo ne no šā, ne no tā bērni pa logiem ārā nelec.” Skolotāja: “Nekas īpašs, klasesbiedri vienkārši bija pajokojušies un aizslēguši klases durvis.” Nākamā dienā Artūrs izdarīja atbildes gājienu. Viņš ieslēdza visus klasesbiedrus. Un tie arī  izlēca pa logu. Man zvans no skolotājas: “Ziniet – Artūrs ieslēdza savus klasesbiedrus! Klasesbiedriem nekas cits neatlika kā lēkt ārā pa logu!”

Pēc tam runāju ar skolas psiholoģi, kura atzina, ka Artūrs ir iedzīts stūrī, jo jebkurā gadījumā viņš ir vainīgais. Visi pieaugušie ir pret viņu. Un bērnam nav citu variantu, kā agresīva rīcība. Skolā nav neviena pieauguša cilvēka, kas viņu aizstāvētu.

Artūrs teica: “Es vairs negribu iet uz skolu, es esmu piekusis, ka man tur visu laiku ir jākaujas.”

Provocēt drīkst, aizstāvēties - ne

Artūrs divas dienas ņēmās zīmēt zīmējumu. Te jāpiebilst, ka šis priekšmets viņam galīgi nepadevās. Kāds Artūra draugs bakstījās, bakstījās, pagrūda roku, jokojās, ka smirdīgs zīmējums. Artūrs paķēra guašas trauciņu un draugam iemeta. Un it kā esot bijis viegls smadzeņu satricinājums. Skolotāja informēja, ka šī drauga vecāki raksta iesniegumu policijā. Man ir aizdomas, ka skolotāja ļoti ieteica šiem vecākiem iesniegumu rakstīt, tādējādi cerot, ka man nāksies mazdēlu no skolas izņemt. Izjautājot mazdēlu, bija pilnīgi skaidrs, ka viņu uz šo rīcību draugs izprovocēja. Protams, mēs runājām, ka šādi nedrīkst rīkoties,ir jāmāk savaldīt dusmas, jāvēršas pie pieaugušajiem, ja ir kādas problēmas – bēda viena – skolā Artūram nebija pie kā doties. Vienmēr viņš pats tika vainots, ja kāds viņam nodarīja pāri. Reiz man Artūrs teica: “Es vairs negribu iet uz skolu, es esmu piekusis, ka man tur visu laiku ir jākaujas.”

Mēra sajūtas vairs nekādas. Par taisnīgumu vispār nerunāsim!

Un tā no gadījuma uz gadījumu, līdz nonācām līdz mācību daļai. Situācija šāda – bija sākusies sporta stunda un Artūrs sakāvās ar kādu klasesbiedru. Man zvanīja audzinātāja un informēja par faktu ar tekstu: “Bet ziniet, šoreiz gan Artūrs nebija vainīgs jo, klāt bija klasesbiedrene, kas apliecina Artūra nevainību.” Pagāja trīs dienas pēc notikuma, visi vecāki tikās pie mācību daļas.  Otra zēna tēvs sašutis, neskatoties, ka viņa dēls vainīgs. Un pēkšņi izskanēja paziņojums, ka klasesbiedrene tomēr vairs neatceroties, kā tur īstenībā bijis. Tad mani nervi neizturēja. Nu visādi var, bet cik tālu var iet? Ir jābūt kādai mēra sajūtai. Mēs jau pat vairs nerunājam par taisnīgumu. Es jautāju skolas vadībai, vai manam mazdēlam ir kaut viens pieaugušais cilvēks skolā, pie kura viņš var vērsties problēmu gadījumā? Klusums...

Gaidot savu bērnu, esmu dzirdējusi, kā sestās klases skolēni saka – ejam uz garderobi dauzīt pirmklasniekus. Un protams, viņi atrod vājos posmus, bet skolai ir jānodrošina, lai tiktu šādas situācijas novērstas.

Situācijas skarbums

Un es kā vecāks šādās situācijās esmu bezgala vientuļa. Jo ir sajūta, ka nav iespējams salauzt sistēmu, ir sajūta, ka nekad nekas nemainīsies. Situācija, kad skolotāji neapzināti izturas vardarbīgi pret bērniem, ir bieži izplatīta. Arī kādai manai draudzenei meita sāka iet šajā pašā skolā, tikai dažus gadus vēlāk un pie citas klases audzinātājas. Un situācijas veidojās līdzīgas – skolotāja uz bērniem kliedza vai runāja agresīvā, paceltā balss tonī. 

Un es kā vecmāmiņa varu tikai bezpalīdzīgi noskatīties. Var jau iet uz skolu runāt, un tas tika darīt ne vienu reizi vien. Bija briesmīgi katru dienu laist bērnu uz skolu ar bailēm, ka tik kaut kas neatgadās. Ja diena bija mierīgi pagājusi, varēju atviegloti uzelpot. Un tā dienu no dienas. Un arī bērns jutās kā iedzīts stūrī – viņam katru dienu bija jācīnās par izdzīvošanu – viņš sāka nešķirot, kurš viņam nodarījis pāri netīšām, kurš ar nodomu. Viņš aizstāvējās no visiem. 

Prestižās skolas pārāk tiecas pēc rādītājiem, nevis pēc tā, lai bērni izaugtu laimīgi. Jā, bērns nāk no ģimenes, un ģimene ir pirmā, kas audzina bērnu, bet mazais cilvēks lielu daļu laika pavada skolā, un skolai jāuzņemas sava daļa atbildības. Es gribētu, lai vide skolā bērnam būtu droša, bet, diemžēl, nav. 

Jaunjelgavas gadījumā mēs arī redzam tikai ārējās sekas, bet mēs neredzam, kas pirms tam ir noticis starpbrīžos skolas gaiteņos, kā tas summējas, kamēr nonāk līdz šādam briesmīgam rezultātam. 

Arī Artūra skolā, gaidot savu bērnu, esmu dzirdējusi, kā sestās klases skolēni saka – ejam uz garderobi dauzīt pirmklasniekus. Un protams, viņi atrod vājos posmus, bet skolai ir jānodrošina, lai tiktu šādas situācijas novērstas.  Skolās savstarpējo attiecību jautājumiem būtu jābūt primāriem, un tikai pēc jābūt matemātikai.