Pusaudzim ir sliktas sekmes un nav motivācijas mācīties! Kur beidzas pacietības robežas vecākiem?

Ģimenes portālam mammamuntetiem.lv raksta kāda norūpējusies mamma: "Kā un ko man darīt, ja bērns nav ieinteresēts mācīties? Apmeklējam psihologu, ar bērnu runāju, ka ir jāmācās, bet nekā. Ir mācībās konsultācijas, bet joprojām bērns nesekmīgs. Par uzvedību skolā - ar nav uzlabojusies. Esam jau vienu skolu nomainījuši, bet rezultāta nav. Mani kā mammu ignorē, tēvā neklausās. Pirmajā vietā ir ārpus skolas draugi. Draud palikt otru gadu tanī pašā klasē, pie eksāmeniem skolotāja draud nepielaist. Krievu valodas skolotāja bieži manu dēlu rausta aiz matiem. Ko man darīt, kur griezties tālāk pēc palīdzības?"

Atbild mākslas terapeite ar specializāciju drāmas terapijā Rita Garnaka:

Sliktas sekmes un slikta uzvedība skolā, kā arī tas, ka abi vecāki tiek ignorēti, izvēloties laiku pavadīt ārpus mājas, ar cilvēkiem (draugiem), kas nav saistīti ar viņa ikdienu - skolu, norāda uz to, ka Jūsu bērnam ir emocionāli pārdzīvojumi, kurus izpaust, iespējams, var tikai šādā veidā. No vienas puses bēgšana un protests, bet no otras puses emocionāla pašaizsardzība, pašsaglabāšanās instinkts, kas šādā formā palīdz pārdzīvot emocionālo spriedzi.

Nezinu, kādas ir Jūsu attiecības ar vīru, bet izklausās, ka bērnam ikdienā nākas saskarties ar verbālo un fizisko agresiju, ar ko paša spēkiem viņš netiek galā.

Tas, ka skolotāja atļaujas raustīt aiz matiem, manuprāt, nav pieļaujams. Es saprotu, ka ārpus normas uzvedība var izvest no pacietības un var pazust robežas, bet šāda veida uzvedība ir bērnu pazemojoša. Uzskatu, ka Jums noteikti šis jautājums jāizrunā ar skolotāju, skolas vadību un bērnu. Sarunā Jums ir jābūt bērna pusē, jo nav neviena cita pieaugušā, kam būtu lielākas tiesības un pienākums aizstāvēt bērnu, kā viņa vecākiem.

Nezinu, kādas ir Jūsu attiecības ar vīru, bet izklausās, ka bērnam ikdienā nākas saskarties ar verbālo un fizisko agresiju, ar ko paša spēkiem viņš netiek galā. Tas ir labi, ka ejat pie psihologa. Pieļauju, ka tas ir skolas psihologs, bet ieteiktu gan Jums, gan Jūsu bērnam apmeklēt psihoterapeitu. Ideālajā variantā, ja tā ir ģimenes terapija, bet var būt arī kāds cits speciālists, kas Jūsuprāt būtu atbilstošs. Būtiski, lai starp Jūsu bērnu un terapeitu izveidotos uzticība, savstarpējā saikne un tam, iespējams, būs nepieciešams ilgāks laiks. Kā arī Jums abiem ar vīru būtu labi izvērtēt savas savstarpējās attiecības, to kā izturaties viens pret otru, pret savu bērnu. Nezinu, cik Jūsu bērnam gadu, bet tas, ka viņš izvēlās pēc iespējas vairāk laika pavadīt ārpus mājas un jūs abus ignorē, arī ir būtisks rādītājs!

Esiet garā stipri, centieties pēc iespējas mazāk pacelt mājās balsi. Ļaujiet viņam saprast, ka mīlat viņu tādu, kāds viņš ir un mīlēsiet arī tad, ja būs nesekmīgs. Citiem vārdiem sakot - parādiet, ka viņa atzīmes nav svarīgākas par viņu pašu, ka viņš jums ir mīļš tāds, kāds viņš ir. 

Jums jāsaprot, ka pats galvenais šobrīd ir atjaunot un nostiprināt saikni starp Jums, Jūsu vīru un Jūsu bērnu. Sekmes skolā ir būtiskas, bet pēc nozīmības šajā situācijā nav pirmajā vietā."

Vecākiem uztraukties un meklēt palīdzību vajag tad, ja bērnam draud palikšana uz otru gadu un ja ir uzvedības traucējumi – regulāri kautiņi, bēgšana no mājām, nesavaldība un nekontrolējamas dusmu lēkmes, nežēlība pret dzīvniekiem un līdzcilvēkiem, arī regulāra melošana.

Savukārt psihoterapeite Baiba Gerharde par pusaudžu vecuma mācību problēmām iezīmē šādu kopīgu tendenci: "Pāris balles sliktākas sekmes un arī neciešamāka uzvedība pieder pie lietas pusaudža nobriešanas procesā, ja vien iekļaujas kaut kādās paciešamās robežās. Vecākiem uztraukties un meklēt palīdzību vajag tad, ja bērnam draud palikšana uz otru gadu, un ja ir uzvedības traucējumi – regulāri kautiņi, bēgšana no mājām, nesavaldība un nekontrolējamas dusmu lēkmes, nežēlība pret dzīvniekiem un līdzcilvēkiem, arī regulāra melošana. Diemžēl tieši tīņu gados atklājas dažas smagas psihiskas saslimšanas, piemēram, šizofrēnija. Bet tā var izpausties arī depresija un hiperaktivitāte. To novērtēs psihiatrs. Bet, ja tā nav saslimšana, tad uzvedības traucējumi parasti ir bērniem, kas nāk no nelaimīgām un destrutīvām ģimenēm. "