Mans jaukais 10gadnieks palicis pavisam kašķīgs. Ko iesākt?

"Pēdējā laikā man šķiet, ka mans 10 gadus vecais dēls ir samainīts. Ir kļuvis ass kā ezis. Kavē treniņus, melo, paziņo, ka neies uz skolu, runā pretī. Mācīties negribas. Norakstu to uz pārmaiņām organismā. Vistrakākais ir, ka jūtos bezpalīdzīga un nezinu, ko iesākt šādās situācijās, kad puika tā uzvedas. Kā pareizi būtu rīkoties iepriekšminētajās situācijās?" ģimenes portālam mammamuntetiem.lv vaicā kāda mamma.

Ja bērns paziņo, ka neies uz skolu, treniņiem vai atsakās no iepriekš iemīļotas nodarbošanās, tas nekad nav vienkārši tāpat vien.

FOTO: Mammamuntetiem.lv

Ja bērns paziņo, ka neies uz skolu, treniņiem vai atsakās no iepriekš iemīļotas nodarbošanās, tas nekad nav vienkārši tāpat vien.

Atbild mākslas terapeite Rita Garnaka:

Pirmās sfēras, kam parasti pievērš uzmanību šādās situācijās ir attiecības mājās (vai kaut kas būtisks nav mainījies vecāku starpā vai saistībā ar kādu citu ģimenes locekli, tuvu cilvēku) un ārpus mājām (ar draugiem, vienaudžiem skolā un ārpusskolas nodarbībās, ar skolotājiem, treneriem). Pēc Jūsu teiktā var spriest, ka kaut kas būtisks jau ir noticis, kā dēļ Jūsu bērnam ir radusies šāda veida uzvedība. Ja bērns paziņo, ka neies uz skolu, treniņiem vai atsakās no iepriekš iemīļotas nodarbošanās, tas nekad nav vienkārši tāpat vien. Ja iespējams, būtu ļoti vērtīgi viņam parādīt, lai arī kas būtu noticis, Jūs viņu pieņemat tādu kāds viņš ir un akceptējat, ka viņa izvēlei ir kāds nopietns iemesls.

 

Ja bērns kategoriski atsakās neiet uz skolu, tad viņam arī jāspēj sniegt tam attaisnojošu iemeslu. Lai kāds arī būtu šis iemesls, pieņemiet to ar sapratni, bez nosodījuma, izsmiekla vai sašutuma, jo no bērna redzes viedokļa tam var būt daudz lielāka nozīme kā no pieaugušā skatu punkta. Bieži vien bērni mājās neko nestāsta par to kā viņiem iet skolā vai ārpus tās, baidoties, ka vecāku pārliekās mīlestības un satraukuma dēļ, pēc tam nāksies ciest vēl vairāk, vai arī aiz nevēlēšanās viņus kaut kādā veidā sāpināt, satraukt.

 

 Ja iespējams, būtu ļoti vērtīgi viņam parādīt, lai arī kas būtu noticis, Jūs viņu pieņemat tādu kāds viņš ir un akceptējat, ka viņa izvēlei ir kāds nopietns iemesls.

 

Reklāma
Reklāma

Lai arī kas būtu noticis, būtiski, lai Jūs pati būtu godīga sarunās ar dēlu. Tieši tāpat kā savā vēstulē paužat satraukumu, pastāstiet kā Jūs jūtaties, kad viņš izturas kā ezis, runā pretī un tam jābūt pēc iespējas mierīgākā balsī, ar pēc iespējas mazāku emocionalo nokrāsu. "Man ir ļoti sāpīgi, kad tu man neko nesaki, kas ar tevi notiek un kad tu man melo. Es redzu, ka ar tevi kaut kas notiek un es pieļauju, ka ir kāds iemesls, kādēļ nevēlies iet uz skolu, bet zini, ka es ļoti priecātos, ja tu man uzticētos un ļautu kopā ar tevi izdomāt vislabāko risinājumu. Tad es justos daudz labāk, daudz mierīgāk." 

 

Protams, šis ir tikai piemēra teksts un katra situācija ir atšķirīga, bet būtiskākais, kas jāatceras - lai arī ko Jūsu bērns teiktu, jums ar vislielāko cieņu un nopietnību jāpieņem viņa problēmas formulējums. Tanī brīdī, kad izskanēs frāze, ka "tas jau nekas nav" vai kā citādāk norādīts, ka Jūs neņemat nopietni viņa satraukumu vai bailes un, ka "tas ir tikai kārtējais iemesls, lai neko nedarītu un slinkotu", var pazust bērna uzticība un viņš var ierauties savā eža kažociņā vēl dziļāk.

 

Atcerieties, ka Jūs nevarat prasīt no bērna pieaugušā atbildību un reakciju, bet tas nenozīmē, ka viņa lēmumi tādēļ būtu noliedzami vai saknē nīdējami. Kopīgiem spēkiem Jūs varat izrunāt radušos situāciju un censties rast vislabāko rezultātu, vispirms ļaujot izteikties bērnam, tad, atkarībā no sniegtās atbildes un reālajām iespējām to īstenot, bez nolieguma, bet ar vēsu prātu un racionāliem argumentiem izklāstīt kāds ir Jūsu redzējums šai situācijai. Ja jūtat, ka, neskatoties uz visām Jūsu pūlēm, bērns nereaģē un turpina melošanu, ieraušanos sevī un bēgšanu no skolas un treniņiem, Jūs varat parunāt ar skolas psihologu un/vai aizvest bērnu pie kāda daudz neitrālāka speciālista.