Cik lietderīgi ir skolēnu mājas darbi un kādas reformas būtu nepieciešamas. Pedagoģijas profesores viedoklis

Vai daudzums atbilst kvalitātei?

Mūsu sarunu par mājas darbu lietderības tēmu Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes Pedagoģijas nodaļas vadītāja profesore R.Andersone sāk ar profesora Jāņa Menča moto: "Labāk mazāk, bet labāk". Tūliņ arī profesore skaidro savu viedokli, norādot, ka mājas darbi mūsdienu skolu vidē ir kļuvuši vecišķi, tie vairs nepilda savas funkcijas un nepieciešama reforma.

Ja pirms 100 gadiem ar mājas darbu palīdzību bija nepieciešams trenēt kādas konkrētas prasmes, tad šobrīd šo prasmju nostiprināšana iespējama arī ar citiem paņēmieniem, jo vide ir stipri mainījusies.

Profesore piedāvā ikdienišķos mājas darbus mainīt uz projektiem. Piemēram, nedēļas laikā skolēnam atbilstoši mācību priekšmetos apgūstamajai tēmai jāizstrādā projekts par konkrētu tēmu. Projektā var ietvert mācību vielu gan no literatūras, gan latviešu valodas, vēstures, matemātikas un citu priekšmetu elementiem. Tad to vērtē visu mācību priekšmetu skolotāju komisija, pābaudot skolēna apgūto gan gramatikā, gan pārējos mācību priekšmetos.

Nereti tiek uzskatīts, ka vecākās paaudzes skolotāji nespēj tikt laikam līdzi un turpina skolēnu izglītošanu vecajā stilā. Tomēr profesore pēc pieredzes atzīst, ka skolotāja vecums nav rādītājs skolotāja profesionalitātei.

Šāds projekts būtu integrēts mājas darbs, taču saprotams, ka tas prasītu izmaiņas skolotāju darba metodikā. Lai izvērtētu, vai skolēns apguvis nepieciešamo mācību vielu, skolas varētu veidot skolotāju komisijas, kurās strādātu visi tie mācību spēki, kas māca konkrēto klasi. Profesore atzīst, - tas prasītu metodikas izmaiņas, un jau pašreiz ir skolas, kas strādā līdzīgā veidā.

Skolotājs - informācijas sakārtotājs, ne sniedzējs

Dzīve pēdējā desmitgadē ir strauji mainījusies, un profesore R.Andersone atzīmē, ka šī ir digitālā paaudze. Skolotājs mūsdienās ir informācijas sakārtotājs, nevis sniedzējs, jo skolēni informāciju spēj atrast arī ārpus skolas vides, taču to jāpalīdz "atlasīt" un sakārtot. Skolotājam šodien jāprot atzīt ārpusskolas mācīšanās rezultātus. 

Nereti tiek uzskatīts, ka vecākās paaudzes skolotāji nespēj tikt laikam līdzi un turpina skolēnu izglītošanu vecajā stilā. Tomēr profesore pēc pieredzes atzīst, ka skolotāja vecums nav rādītājs skolotāja profesionalitātei. Viņai esot maģistrantūras studenti, kuru izpratnē par mācību procesu dvešot 20.gadsimta elpa, bet ir gados veci skolotāji, kuri ar prieku un interesi apgūst jaunās tehnoloģijas, lai mācības padarītu kvalitatīvākas, interesantākas.

Viss skolu administrāciju rokās

Kā tad panākt mājas darbu reformēšanu? R.Andersone norāda, ka nekādus normatīvus ieviest nav iespējams. Viss esot atkarīgs no skolu vadības. "Atslēga pārmaiņām ir skolas administrācija," uzsver pedagoģijas profesore. Kā vienu no pozitīvajiem piemēriem profesore minēja Rēzeknes 1.vidusskolu, kas strauji ievieš dažādus jauninājumus, un skolotāji paši zina - vai nu mainīs savu darba stilu, vai no darba skolā būs jāatvadās.

Izglītības un zinātnes ministrija atbild tikai par izglītības saturu, taču viss pārējais ir skolu vadības rokās. Profesore min, ka skolām ir visai lielas pašnoteikšanās tiesības. Ministrija nosaka tikai tādus "rāmjus", bet, kā tikt līdz standarta izglītības satura apguvei, nosaka pati skola.

Trīs svarīgi soļi mājas darbu reformēšanā:

1.Darbs ar skolas vadību

2.Labo piemēru popularizēšana

3.Skolotāju tālākizglītības un metodiskā darba centra izveide

R.Andersone skaidro, ka ir ļoti svarīgi stāstīt par labajiem piemēriem. To var darīt masu medijos, speciālajos izglītībai veltītajos portālos un citviet, lai par reformām uzzinātu un aizdomātos iespējami vairāk pedagogu.

Tāpat viņa atzīmē, ka mūsu valstī iegājusies nelāga sistēma - sākumā tiek ieviestas izmaiņas, bet tikai tad domāts, kā ar tām iepazīstināt un apmācīt skolotājus, kuriem ikdienā ar to būs jāstrādā. Viņasprāt, pareizāk būtu izveidot speciālu centru, kurā sākotnēji tiku apmācīti pedagogi jau iepriekš zināmām un paredzamām izmaiņām mācību procesā. Par to būtu jādomā valstiskā līmenī.

1.-3.klašu skolēniem mājas darbus jā vai nē?

Ar šādu konkrētu jautājumu vērsos pie pieredzējušās pedagoģes. Profesore uzreiz minēja piemēru. Viņai ir mazdēls, kurš mācās 3.klasē. Nereti, kad vecāki devušies kaut kur ārpus valsts, viņa paliek par pieskatītāju mazajam skolnieciņam. Spilgtā atmiņā palicis viens vakars, kad trešklasniekam bija mājas darbs - 2 uzdevumi matemātikā un jāizlasa, un jāiegaumē informācija dabas zinībās un latviešu valodā, katrā priekšmetā izlasot pa 6 lapaspusēm. Kad vecmāmiņa ar mazdēlu bija tikuši galā ar uzdoto, abi bija piekusuši kā pēc smaga fiziska darba. Un kāda jēga tam? Visai maza. 

Profesore uzskata, ka arī sākumskolas skolēniem varētu būt integrētie mājas darbi projektu, pētniecisku darbu veidā, jo ikviens cilvēkbērns ir dzimis, lai pētītu un uzzinātu ko jaunu, sev interesantu. Tādēļ šādi mājas darbi būtu bērniem daudz saistošāki. Viņasprāt, izpildot šāda veida mājas darbu, skolēnu zināšanas būtu daudz noturīgākas.

Patlaban skolās rit projektu nedēļa. Arī tā, pēc R.Andersones uzskatiem, ir jau novecojusi forma. Projektiem jākļūst par mācību procesa neatņemamu sastāvdaļu, nevis jāorganizē speciāli tiem veltītas nedēļas, kas mācību vielas apguvei atņem laiku. Nereti viņa dzirdot, ka kāds pedagogs ar šausmām domā, ko iesākt šajā projekta nedēļā. Tādiem skolotājiem profesore iesaka labāk mākslīgi neko neorganizēt, ja reiz projektu gatavošana nesagādā prieku un interesi par paveikto.

Vēl viņa vēlējās atzīmēt, ka patlaban nepietiekami bērni tiek iesaistīti pašanalīzes un pašvērtējuma darbā. Ir pedagogi, kuri uzskata, ka skolēni sevi pārāk augstu novērtēs, taču praksē esot tieši otrādi, bērni spēj būt paškritiski un novērtēt davas spējas, turklāt pat zemāk, nekā ir skolotāja vērtējums. Pašanalīzes ir ļoti svarīga, tādēļ profesore aicina paļauties uz bērniem, lai viņis paši sevi vērtē.