Bērnam nepatīk un nepadodas lasīšana? Iespējams, ka viņam ir disleksija

Starptautiskā Disleksijas asociācija (www.interdys.org) disleksiju definē šādi: 
 

Disleksija ir neirobioloģiskas izcelsmes specifisks mācīšanās traucējums. To raksturo grūtības precīzi un/vai tekoši izlasīt vārdus un vājas pareizrakstības prasmes. Šīs grūtības parasti nosaka deficīts fonoloģiskajās prasmēs. Lasīšanas grūtības bieži ir negaidītas, salīdzinot ar citām cilvēka kognitīvajām spējām un labu, vecumam atbilstošu apmācību. Disleksijas sekundārās sekas var ietvert grūtības saprast lasīto un samazinātu lasīšanas pieredzi, kas savukārt ietekmē vardu krājuma attīstību un vispārējās zināšanas.*

Cilvēkiem ar disleksiju parasti ir arī grūtības rakstīt – viņi izlaiž burtus, jauc to kārtību, jauc vārda skaņu un zilbju sastāvu, viņam ir nesalasāms rokraksts; tā ir disgrāfija.

Lasīšanas traucējumiem nav nekāda sakara ar intelektu; vairumam cilvēku ar specifiskiem lasīšanas traucējumiem ir vidējs vai augstāks par vidējo intelekts.

Pēc 2006.g. OECD lasītprasmes pētījuma datiem 21% Latvijas 15 gadīgu skolu audzēkņu paliek vai nu zem jebkura lasītprasmes kompetences līmeņa no 5, vai ir 1.kompetneces līmenī. Tiek uzskatīts, ka šajos līmeņos cilvēkam nav funkcionālas lasītprasmes (ja arī viņš tekstu spēj izlasīt, viņš nesaprot, ko tas nozīmē.). Tā kā nav nekāda pamata uzskatīt, ka Latvijā nav cilvēku ar nopietniem lasīšanas traucējumiem. Latvijas specifika ir tā, ka šie cilvēki nesaņem praktiski nekādu atbalstu izglītībā (izlīdzinoši, intensīvi lasītapmācības kursi, atbalsta pasākumi un adaptīvās tehnoloģijas – speciāli teksta redaktori, audio grāmatas, balss sintezatori). 

Nav skaidri izteiktas robežas starp nespecifiskiem un specifiskiem lasīšanas traucējumiem. Par šo robežu vienojas katrā valstī atšķirīgi – dažās uzskata, ka disleksija ir 2%, citās – ka 5%, 7% vai 11% no visiem iedzīvotājiem.

Latvijā nav korekta un precīza veida, kā noteikt disleksiju. Latvijā nav izstrādāti lasīšanas un fonoloģisko prasmju testi, kas tiek izmantoti, lai konstatētu  disleksiju. To vislabāk var noteikt ar pedagoģisku skolēna lasīšanas grūtību analīzi. Ar kognitīvajiem (IQ) testiem disleksiju noteikt nevar. Tāpat to nevar noteikt medicīniski, jo disleksijai nav medicīnisku indikāciju, tāpat kā tai nav medicīniskas ārstēšanas.

Starptautiskie pētījumi un prakse liecina tieši pretējo - ļoti daudziem cilvēkiem ar disleksiju ir ļoti attīstīta telpiskā un vizuālā uztvere, daudzi cilvēki ar disleksiju ir dizaineri, arhitekti, vai astrofiziķi, kas spēj saskatīt vizuālas sakarības tur, kur tās nesaskata citi.

Latvijas speciālisti un Valsts izglītības un satura centrs atsakās nosaukt, cik skolēniem Latvijā ir konstatēta disleksija. Daļēji tas ir arī tāpēc, ka Latvijā veidotā disleksijas definīcija būtiski atšķiras no starptautiskās disleksijas definīcijas un izpratnes, līdz ar to atšķiras gan diagnostika, gan identificēto cilvēku skaits. Latvijas speciālisti disleksiju bez fonoloģisko prasmju vājuma, kas ir 90% cilvēku ar disleksiju citās valstīs, mēģina saistīt ar "citām kognitīvajām jomām", piemēram, "grūtībāas atcerēties ceļu uz mājām,  telpiskās un vizuālās uztveres grūtības". Starptautiskie pētījumi un prakse liecina tieši pretējo - ļoti daudziem cilvēkiem ar disleksiju ir ļoti attīstīta telpiskā un vizuālā uztvere, daudzi cilvēki ar disleksiju ir dizaineri, arhitekti, vai astrofiziķi, kas spēj saskatīt vizuālas sakarības tur, kur tās nesaskata citi. Gandrīz pusei NASA darbinieku ir disleksija.     

Tomēr – neatkarīgi no tā, vai tas ir specifisks vai nespecifisks traucējums, un neatkarīgi no tā, ka Latvijā disleksiju definē savādāk nekā citur attīstītās izglītības sistēmās, tā ir objektīva problēma (nevis cilvēka izvēle), un viņam pilnvērtīgai izglītībai un profesionālajai izaugsmei ir nepieciešama papildus intensīva lasītapmācība (arī rakstītapmācība) un atbalsta pasākumi, ieskaitot informācijas un komunikācijas tehnoloģijas.

*Starptautiskās Disleksijas asociācijas definīcija

Autore: Eva Birzniece, www.disleksija.lv