Ideja, kā ar bērnu pārrunāt muzejā redzēto

Rezultātā tapa šis man personīgi ļoti interesantais eksperiments, proti, mēs mērķtiecīgi apmeklējam kādu muzeju, meistardarbnīcu, izstādi vai pasākumu, lai Agate nepastarpināti tieši un publiski dalītos ar savu guvumu no apmeklējuma. Esmu centusies viņu šajā darbā ieinteresēt, motivēt un izglītot, taču pēc iespējas nejaukties viņas viedoklī vai izteiksmes veidā. Domāju, ka mūsu pieredze būs interesanta gan vecākiem, gan muzejpedagogiem. Vecāku interesi varētu pamatot fakts, cik "parasts" muzeja apmeklējums var izrādīties izglītojošs bērnam, savukārt, muzejpedagogiem mēs varam piedāvāt nepastarpinātu bērna uztveres demonstrāciju, kas palīdzētu tiem veidot attiecības ar bērniem.

Lai taptu rezultāts, man vajadzēja Agatei pastāstīt, kas ir emuārs, kad cilvēki tos raksta, par rakstīšanas principiem; man vajadzēja iemācīt meitai pamata iemaņas darbam ar Word programmu, tāpat arī prasmi izmantot diktofonu, tā kā vispirms viņa savus iespaidus fiksēja un tikai pēc tam pārrakstīja. Protams, mēs kopīgi labojām gramatiskās kļūdas, jo tikko sasniedzot septiņu gadu vecuma robežu viņai pareizrakstības iemaņu tikpat kā nav. Ja nu gadījumā kādam no lasošajiem vecākiem šajā brīdī varētu likties, ka ar to vien jau viņu pacietībai pietiek, tad jāsaka, ka mūsdienu bērniem jaunu tehnisku iemaņu apgūšana neaizņem vairāk par 10 minūtēm, savukārt, izglītošana emuāru kultūras jautājumos ir atkarīga no tā, cik labi mēs pieaugušie protam mērķtiecīgi paust savu domu. Lai arī kopumā viss process bija samērā darbietilpīgs, tā bija lieliska iespēja demonstrēt bērnam, kā vienota rezultāta sasniegšanā konsolidējas zināšanas un prasmes, kuras ikdienā apgūstot, bērni it kā nesaredz tām jēgu, kā arī to, ka viņas pieredze var būt sociāli nozīmīga. Manā gadījumā tā bija arī iespēja parādīt meitai, ka nopelnīt kabatas naudu viņa var arī savā vecumā, vēl pie tam var to izdarīt ar intelektuālu piepūli, apejot vecumposmam raksturīgos mājas uzkopšanas un dārza pļaušanas darbus.

Lai arī kopumā viss process bija samērā darbietilpīgs, tā bija lieliska iespēja demonstrēt bērnam, kā vienota rezultāta sasniegšanā konsolidējas zināšanas un prasmes, kuras ikdienā apgūstot, bērni it kā nesaredz tām jēgu, kā arī to, ka viņas pieredze var būt sociāli nozīmīga.

Medicīnas vēstures muzejs

Savam pirmajam muzeja apmeklējumam izvēlējāmies Medicīnas vēstures muzeju. Pieteicu ekskursiju ar gidu un nepacietīgi gaidīju, kāds izrādīsies šī izglītojošā eksperimenta rezultāts ne tikai attiecībā uz Agates sniegumu, bet man bija arī interesanti uzzināt, cik atsaucīgs būs muzejs šādam "pasūtījumam", cik elastīgs būs muzejpedagogs, cik saistoša tik mazam bērnam ir mērķtiecīgi izzināma muzeja ekspozīcija. Rezultātā man bija jāatzīst, ka ar Medicīnas vēstures muzeju mums paveicās. Muzejs bija atsaucīgs, muzejpedagoģe - lieliska. Man šķita svarīgi, ka Maruta neieņēma skolotājas pozīciju, bet drīzāk bija Agates draudzene vai vecmāmiņa. Viņa neuzspieda savu stāstījuma scenāriju vai dinamiku bērnam, bet ļāva tam būt noteicējam ekspozīcijas izzināšanā – skraidīt no objekta uz objektu, piespēlējot ar savu stāstījumu interesantākajās vietās. Apskates ilgums, šķiet, nedaudz pārsniedza stundu un tas ir pat vairāk nekā cerēju.

Medicīnas muzeja ekspozīciju es dēvētu par ļoti izzinošu bērnam. Medicīnas zinātnes vēsture šķiet intelektuāli ļoti pieprasoša tēma, bet es teiktu, ka šo tēmas plašumu un daudznozīmību ekspozīcija spēj visai veiksmīgi atspoguļot apmeklētājiem, - to es sajutu arī Agates attieksmē pret redzēto. Medicīna šādā interpretācijā nav tikai ārstniecība un zināšanas par cilvēka ķermeni - tā ieņem noteiktu vietu mūsu pasaules uztverē. Instinktos balstīta tieksme izdzīvot, izvairīties no nāves, noslēpumainība un nekad līdz galam neizzināmība, zināšanas, kas sniedz varu un palīdz kontrolēt ķermeni, - sabiedrības vēsturi muzeja ekspozīcija interptretē kā ārstniecības un ķermenisko zināšanu evolūciju. Protams, ekspozīcija kopumā nav aptverama bērnam, šeit laba muzejpadagoga profesionalitātes pierādījums ir auditorijas spēju novērtējums un pielāgošanās tām. Nav jāaptver visa ekspozīcija, var pakavēties tikai pie atsevišķiem aspektiem, un var bērnam ļaut pašam noteikt, kuri tie būs.

Medicīnas muzejs ir fiziski grūts apmeklētājam – vairāki stāvi, daudz telpu, plašas ekspozīcijas, aukstums. Dīvainā kārtā apmeklētāju dažviet vajā arī aizdomīgas smakas, kas savienojumā ar kolbās glabātajiem orgāniem – plaušām, sirdīm, nedzimušajiem bērniem, tuberkulozes un mēra mikrobiem, uzdzen drebuļus, – ja nu kaut kas kaut kur sūcas garām un kaut kas ir pārlieku īsts!? Kā skaidroja zāļu uzraugi, smaku izcelsme rodama lētajos mazgāšanas līdzekļos un nevis muzeja vēlmē piešķirt papildus baudījuma nianses šausmīgākajiem eksponātiem. Neko labāku muzejs nevarot atļauties. Skumji, bet nenovirzīsimies no tēmas.

Tehnoloģiju pielietojuma, kas tā patīk bērniem, muzejā praktiski nav, taču bija pieejamas dažas asprātīgas ierīces, kas lieliski demonstrēja jau aplūkotās tēmas – slimības, ķermeņa iekšējo orgānu izvietojumu u.c. Interaktīvā ekspozīcijas daļa šķita Agatei ļoti interesanta, bet diemžēl es jau biju nogurusi un bez noskaņojuma ļaut viņai tur uzkavēties. Varbūt, ja muzejā būtu kafejnīca, es būtu varējusi atpūsties, kamēr Agate izmēģinātu visas muzeja iespējas, - tikai fantazēju.

Faktiski es šobrīd zinu pāris tādas ekspozīcijas, kuras varētu dēvēt par "ekspozīju ekspozīcijām". Vai nepastāv zināms šarms faktā, ka mana meita var aplūkot dažus muzejus gandrīz tādus kā viņas mamma un tētis kādreiz? Emocijas, ienākot šādā ekspozīcijā, ir līdzīgas kā kad nejauši rokās nonāk sen aizmirsta bērnu grāmata ar ilustrācijām, kuras pāršķirstot sāc pamazām atcerēties un senā burvība atgriežas. Pieķēru sevi Agatei stāstām par savām emocijām toreiz. Varbūt dažos muzejos īstais brīdis ekspozīciju modernizācijai ir jau nokavēts, jo tagad varam šeit saskatīt lietu nemainīgās kārtības burvību - fenomenu, kas gandrīz jau izzudis varbūt pat pašmērķīgo pārmaiņu laikā? Līdzīga atziņa ir Selindžera Kolfīdam "...pats labākais bija tas, ka muzejā viss palika pa vecam [...] vienīgais, kas mainās būsiet jūs pats....", vai apmēram tā.

Liels bija mans pārsteigums attiecībā uz bērna uztveri. Brīžos, kad iepriekš no Agates vai citiem bērniem biju dzirdējusi aprautas atziņas par muzeju pieredzi, man tās visas šķita izcilas un asprātīgas – ņem un liec grāmatā kaut vai tūlīt, taču ar mērķtiecīgu bērna uztveres ielikšanu pieaugušo formātā nebija tik vienkārši. Bērni nereflektē tā kā gribētos pieaugušajiem un nebārsta stila pērles pēc pasūtījuma. Tas emocionālais ritms, kādu Agate piedzīvoja muzejā, tika izlikts uz papīra atstāstījuma formā. Emocijas, kas verbāli tiek paustas, šādā atstāstījumā nevar tikt fiksētas rakstiski, tāpēc paliek tikai atstāstījums, apmēram šādā garā: "Ak, dievs, kas tas un šis?!", bet rakstītā formātā parādās "es redzēju to un šito...". Bērni meklē emocijas un grib tikt pārsteigti, to mērķis, protams, nav loģiska izziņa, bet piedzīvojums.

Nobeigumā vēlos teikt, ka kaut arī pati nekad neesmu bijusi pārņemta ar medicīnas vēsturi tā kā tie bērni no apkārtējām skolām, kas basto stundas, lai klaiņotu pa muzeju, tad šobrīd tas manā individuālo vērtējumu skalā ir neapšaubāmi cēlies gan pateicoties tā profesionālajai atvērtībai, gan tēmas plašumam un dziļumam. Šis apmeklējums man atgādināja, cik milzīgas zināšanas mūsu bērniem glabā muzeji un nav pilnīgi nekāda cita ceļa tās apgūt, kā vien aizejot uz muzeju.

Medicīnas vēstures muzejs. Agates stāsts

"Es nesen biju Medicīnas vēstures muzejā, kur es viskautko redzēju par dzīvniekiem un cilvēkiem, es pat redzēju tādu kundzi, kas uz ielas izbēra atkritumus, nezinādama, kas ir slimības un tikai pēc tam sāka domāt. Es redzēju tādus cilvēkus, kas darīja nepareizas lietas un es arī redzēju aklo zarnu un plaušas, kuras bija gandrīz melnas, es arī redzeju tīras plaušas, kur nekādu mikrobu nebija. Es redzēju vecas zemnieku zāles, kas bija gandrīz kā īsta ķīmija.

Man ļoti patika, ka man visu stāstīja muzeja gide. Agrāk man tik ļoti gidi nepatika un nevajadzēja, bet tagad es domāju otrādi – es ieteiktu visiem bērniem būt kopā ar gidi. Maruta bija ļoti laba un stāstīja tā, ka varēja saprast un es citos muzejos arī gribētu būt kopā ar gidi.

Man patika, ka tur bija tāda zālīte, kur varēja viskaut ko taustīt un pārbaudīt. Es varēju pārbaudīt, kas cilvēkam ir iekšā, kādas slimības, es varēju skatīties otrādi spogulī, un veidot ēnas. Tāda vieta muzejā ir vajadzīga, lai bērniem nebūtu pārāk garlaicīgi.

Otrā muzejā, kuru sauca Rīgas porcelāna muzejs man tik labi nepatika, jo tur runāja un mums bija jāstāv vienā vietā, bet Medicīnas vēstures muzejā mēs varējām staigāt un redzēt īstu skeletu, apskatīties galvaskausus, kuros bija izurbti caurumi tieši galvas vidū un pierē. Es pat redzeju lielu kaulu, kas izskatījās pēc vīrieša kaula un nolūzums, kas bija no muguras, es pat redzēju tādu ārsta kastīti, kuru viņš ņēma pie cilvēkiem, lai palīdzetu viņiem. Es redzēju tādu manekenu, - puiku, kas bija uzsēdināts uz krēsla un piesiets, un viņam grieza arā mandeles. Es redzēju ar ko griež nabas saiti tas ļoti līdzinājās stārķītim, un es vēl redzēju termometrus pirmos, kas bija vecos laikos.

Es varēju pārbaudīt, kas cilvēkam ir iekšā, kādas slimības, es varēju skatīties otrādi spogulī, un veidot ēnas. Tāda vieta muzejā ir vajadzīga, lai bērniem nebūtu pārāk garlaicīgi.

Vēl es redzēju arī visādus citus priekšmetus, ar ko var izraut zobus arā, un ne jau izraut, bet izlauzt. Tur bija arī tas, koka vīrs, kuram cilvēki, kad tiem sāpēja, iesita naglu tajā vietā, kur viņiem sāpēja. Cilvēki ticēja, ka ir tādi amuleti, kas palīdz. Man tās lietiņas neizskatījās pēc amuletiem, bet pēc parastām kaklarotām.

Es redzēju visādus mikrobus un mikroskopu, kas bija daudz lielāks nekā parastais mikroskops, jo tas bija elektriskais mikroskops. Es redzeju pirmo suni, kas bija aizsūtīts kosmosā. Tas viss bija diezgan baisīgi un tas ir labi.

No visiem muzejiem man šobrīd patīk tikai Medicīnas vēstures muzejs. Man patīk, ka viskautko var skatīties un redzēt cilvēka ķermeņus, un man patika uzzināt viskautko jaunu. Kad mana mamma man prasīja, kas ir medicīna, es teicu, ka ātrās palīdzības bodīte. Viņa smējās."

Teksts: Agnese Neija, Agates (7 gadi) zīmējumi 

Raksts publicēts sadarbībā ar Creative Museum