Ja kaujas pusaudzis. Ieteikumi vecākiem

Jāteic, ka šis jautājums jo dienas, jo kļūst aktuālāks gan vecākiem, gan pedagogiem, gan arī pašiem pusaudžiem. Tas, ka Jūs to jautājat, ļauj domāt, ka no sirds vēlaties iesaistīties, lai šo grūtību atrisinātu un tas ir pozitīvi. Te gan būtu jāņem vērā, ka visbiežāk arī pusaudži, ne tikai mazi bērni, atspoguļo jau iepriekš redzēto un piedzīvoto ģimenē.

Agresija - veids, kā kaut ko pateikt

Pusaudžu agresija ir jau sekas, cēloņi meklējami agrākā bērnu dzīvē. Tomēr tas nenozīmē, ka mēs pieaugušie neko nevaram darīt, lai palīdzētu mūsu bērniem. Bieži vien agresija ir veids kā pusaudzis spēj parādīt to kā jūtas, to, kas ar viņu notiek. Vecākiem būtu jābūt sirdsgudriem un jāmēģina saredzēt un sadzirdēt, kas aiz šīs agresijas patiesībā slēpjas, ko ar šo izpausmes veidu jaunais cilvēks vēlas mums pateikt. Visbiežāk pusaudžu agresija izpaužas divos veidos – atklātā agresijā, kad pusaudzis tādā veidā iegūst autoritāti, prestižu un ar to izsaka spēju pašrealizēties vai apspiestā agresijā, kad pusaudzis kļūs paklausīgs, pārlieku centīgs un kārtīgs lai izpatiktu, iegūtu uzmanību un mīlestību /visbiežāk vecāku/, un tad šī agresija izpaužas neirozēs un dažādās saslimšanās. 

Bieži vien agresija ir veids kā pusaudzis spēj parādīt to kā jūtas, to, kas ar viņu notiek. Vecākiem būtu jābūt sirdsgudriem un jāmēģina saredzēt un sadzirdēt, kas aiz šīs agresijas patiesībā slēpjas, ko ar šo izpausmes veidu jaunais cilvēks vēlas mums pateikt.

Atklātā un slēpta tipa agresija

Nereti gadās, ka tad, ja ģimenē aug divi pusaudži, visbiežāk vecākais no viņiem būs draugos ar atklātu agresiju, bet jaunākais – ar slēpta tipa agresiju. Lai cik tas nebūtu savādi – agresīvi bērni ir gan pārlieku stingriem un kontrolējošiem vecākiem, gan arī pārlieku maigiem un iecietīgiem vecākiem. Tas, kas pieaugušajiem būtu jāapzinās ir, ka mēs katrs dzīvojam ar savu agresijas daļu, tikai kāds to spēj kontrolēt, jo iespējams viņam to bērnībā ir iemācījuši vecāki, bet kādam ir grūti ar kontroli, jo viņam varbūt ir ne tikai citāds temperaments, bet arī CNS darbība. Svarīgākais, ko šādās situācijās varētu darīt pieaugušie ir ar bērnu runāt, nevis viņu sodīt, skaidri pateikt, kas ir pieņemami un kas nē, nevis bērnu ignorēt, vēl trakāk, ik pa laikam mainīt viņam ierasto vidi pret paša gribu. Ir jāiemāca bērnam savas dusmas atpazīt, nosaukt vārdā emocijas un tad meklēt risinājumus, kā ar to visu paša spēkiem tikt galā, jo ne vienmēr vecāki vai pedagogi būs līdzās, pusaudzim pašam ir jāapgūst iemaņas, kas viņam ļaus kontrolēt agresiju. 

Lai cik tas nebūtu savādi – agresīvi bērni ir gan pārlieku stingriem un kontrolējošiem vecākiem, gan arī pārlieku maigiem un iecietīgiem vecākiem.

Arī pusaudži atspoguļo vecākus!

Kā jau minēju sākumā, tad bieži vien agresīvai uzvedībai par iemeslu ir tas, ka pusaudzis ir redzējis, ka, piemēram, vecāki savā starpā arī šādā vai līdzīgā veidā risina problēmas, strīdu laikā viņi kliedz, apvaino viens otru vai pat fiziski iespaido un, ja pusaudzis tā ir dzīvojis kopš mazotnes, tad mēs nevaram gribēt, lai viņš būtu savu dzīves veidu balstījis uz citiem principiem, piemēram, cieņu un diskusiju. Mums, pieaugušajiem, ik dienas ir svarīgi atcerēties, ka mēs saviem bērniem esam tie, kam viņi līdzināsies, caur mums pusaudzis atspoguļo to, kā ir izpratis attiecību veidošanas pamatprincipus, kā veidojas viņa vērtības un attieksmes. Vispirms par pusaudžu agresiju atbildība būtu jāuzņemas mums pašiem un tikai tad tā jāprasa no pusaudža! Tomēr, ja mūsu bērnam parādās grūtības šajā sfērā, ko tad darīt un kā reaģēt?

Praktiski ieteikumi

• Viens no veidiem, ja pamanām agresiju jau pašā sākumā, ir sarunas, pašu dzīves piemērs, arī dalīšanās no savas personīgās, pusaudžu laiku pieredzes.
• Nākamais, ja jūtam, ka mūsu bērnam ir pārāk daudz enerģijas un tā tiek virzīta nelabvēlīgā izpausmē, varam atrast fiziskas aktivitātes, labāk, ja tās ir tādas, ko var darīt kopā ar pusaudzi – riteņbraukšana, peldēšana, tenisa spēle vai kas cits.
• Bieži vien zīmēšana vai veidošana palīdz sakārtot domas, tikt galā ar emocijām.
• Ja pusaudzis ir noslēgts un nevēlas sarunāties, var meklēt palīdzību mākslas terapijā vai smilšu spēles terapijā, jo tie ir veidi, kuri strādā un runā caur tēliem un krāsām, kur stāstu, kas mīt pusaudža sirdī var saredzēt no malas.
• Tāpat var mācīt pusaudzim sevi nomierināt izmantojot elpošanas vingrinājumus vai rakstot par saviem pārdzīvojumiem dienasgrāmatā.

Ir jāpatur prātā, ka pusaudzim, gluži tāpat kā pieaugušajam ir emocijas un arī viņš drīkst sadusmoties, tikai viņam iespējams trūkst zināšanas kā to darīt. Tieši tāpēc pusaudzis dzīvo ģimenē, viņam ir mamma un tētis, uzticama krustmāte vai saprotošs opis – katrā ziņā viņam ir kāds pieaugušais, ar kuru viņš labprāt runā, kurā ieklausās un kurš tad arī būs tas, kurš mācīs veidus un variantus kā atpazīt dusmas, kā reaģēt atbilstoši sabiedrībā pieņemtajām normām, kā izdzīvot šo sarežģīto pusaudžu vecumu. 

Ikviens cilvēks, lai tas būtu pieaudzis vai bērns, seniors vai pusaudzis, vēlas būt vajadzīgs, sadzirdēts, apmīļots, novērtēts un mūsu – līdzcilvēku labākais ieguldījums gan savā laimes sajūtā, gan otra laimes sajūtā, ir gaužām vienkāršs un reizē sarežģīts – mums jāļauj otram sajusties vajadzīgam, sadzirdētam, apmīļotam, novērtētam! Un ticiet man – tas ir iespējams, jo daudziem tas izdodas!