Padsmitnieku kopdzīve jeb Pieaugušo kurpēs - par agru?

Dēls vai meita aizver aiz sevis istabas durvis, iegrimst garās un intimitātes caurstrāvotās telefona sarunās. Vakaros vairs nedirn pie datora, bet dodas uz randiņiem. Pēc tam ciemos ierodas būtne, kuras dēļ diezgan krasi mainījusies jūsu bērna dzīves kārtība. Drīz pieredzat, ka atvases simpātija paliek pa nakti vienreiz, otrreiz, līdz pienāk brīdis, kad jaunie mīlnieki mostas kopā ik rītu un jums uz brokastu galda jāliek vēl viens šķīvis un kafijas krūze. It kā nemanot iemīlējušies skolasbērni ir uzsākuši kopdzīvi jūsu mājās.

Vecāki parasti jūtas apjukuši, jo nesaprot, kā izturēties. Izraidīt Džuljetu (vai Romeo) no sava mitekļa, lai atgriežas pie vecākiem? Izlikties, ka viss ir kārtībā?

Jāiezīmē robežas

Pieaugušie nereti palaiž garām mirkli, kad viņu bērni uzsākuši kopdzīvi, jo pārītis mēdz nakšņot te vienu, te otru vecāku mājās. Kad aptver, kas notiek, bieži vien vispirms ieņem neitrālu pozīciju – ko nu jauniešus uzreiz sāks pratināt. Sarunu atliek no dienas uz dienu, bet, kad pārim apritējis pirmais, otrais vai trešais kopdzīves mēnesis, šķiet, ka ir jau par vēlu kaut ko apspriest.

Patiesībā paplašinātajai ģimenei sēsties pie pārrunu galda nekad nav par vēlu, uzsver ģimenes psihoterapeite Gunta Jakovela. “Ja vecākiem ir iebildumi, viņi nedrīkst klusēt. Jāpasaka, ka, piemēram, pieļauj jaunā pāra nakšņošanu viena vai otra vecāku mājās, bet kopdzīvi – ne. Vecākiem jānosprauž robežas, ko viņi šādā situācijā gatavi uzņemties, kādas ir viņu prasības un noteikumi.”

Ideāli būtu, ja vecāki laikus, pirms viņu atvasei uzradusies otra pusīte, paustu savu attieksmi, – tu vari veidot attiecības, bet divu skolēnu kopdzīvi gan neatbalstīsim. Un par savu nostāju ik pa laikam jāatgādina, jo varbūt par pāragru kopdzīvi runājuši tad, kad bērnam tas nebija aktuāli. Jaunajam cilvēkam jāzina, ar ko šādā situācijā nāksies rēķināties.

 Lai būtu informēti, kas notiek ar viņu atvasi, var iezīmēt teritoriju. Piemēram, uzzinot, ka dēls grasās nakšņot pie savas meitenes, sacīt: Labi, ej, bet es pirms tam vēlos piezvanīt un pajautāt, vai viņas vecākiem nav nekas pretī. Tad zinās, kur ir viņu bērns un kāda ir otras puses attieksme. 

Kaut jaunieši tīko pēc neatkarības, viņi tomēr vēlas, lai vecāki noteiktu robežas. Pārāk liela, nekontrolēta brīvība var būt mulsinoša un provocējoša. “Ja vecāki nekādi nereaģē uz to, ka viņu mājās uzradies vēl viens iemītnieks, tas liecina par atsvešināšanos ģimenē – pieaugušajiem ir vienalga, kas ar viņu bērnu notiek. No vienas puses, jaunietis varētu priecāties, ka nu viņam ir brīvas rokas un var darīt, ko vēlas. Taču no otras – ikviens izjūt nepieciešamību, lai par viņu kāds domātu un rūpētos,” uzsver ģimenes psihoterapeits Gatis Bušs. 

“Kad bērnam ir sešpadsmit, septiņpadsmit gadi, vecāki fiziski vairs nevar būt klāt katram viņa solim. Lai būtu informēti, kas notiek ar viņu atvasi, var iezīmēt teritoriju. Piemēram, uzzinot, ka dēls grasās nakšņot pie savas meitenes, sacīt: Labi, ej, bet es pirms tam vēlos piezvanīt un pajautāt, vai viņas vecākiem nav nekas pretī. Tad zinās, kur ir viņu bērns un kāda ir otras puses attieksme. Tas, ka abu jauniešu vecāki uztur kontaktus, sniedz drošību gan pieaugušajiem, gan viņu atvasēm.”

Kurš stiprāks?

Taču bieži vien noteikumus diktē nevis pieaugušie, bet jaunieši, manipulējot ar saviem vecākiem. Piemēram, piedraud, ka pametīs skolu, ja neļaus dzīvot kopā ar mīļoto, ka aizies no mājām. Vecākus, it īpaši, ja audzina vienīgo bērnu, tas biedē, tāpēc mīļā miera labad viņi gatavi piekāpties un pievērt acis uz skolasbērnu kopdzīvi, lai tik atvase turpinātu mācīties. “Sešpadsmitgadīgajam var būt priekšstats, ka vecākiem ir jārūpējas ne tikai par viņu, bet arī par viņa mīļoto. Un ka pieaugušajiem nav nekādu tiesību neko pārmest, bet pat jābūt laimīgiem, ka bērns turpina mācīties,” situāciju ieskicē Gunta Jakovela. “Aptekājot abus, šādā veidā pieaugušie veicina nevis jauniešu patstāvību, bet nepieaugšanu un neatdalīšanos, kā arī atbalsta legālu, mājās pieejamu seksu.”

Sešpadsmitgadīgajam var būt priekšstats, ka vecākiem ir jārūpējas ne tikai par viņu, bet arī par viņa mīļoto. Un ka pieaugušajiem nav nekādu tiesību neko pārmest, bet pat jābūt laimīgiem, ka bērns turpina mācīties.

Padsmitnieks par sevi un mīļoto meiteni nav spējīgs materiāli gādāt, tāpēc visas rūpes par dzīves prozaisko pusi – pārtikas iegādi, komunālajiem maksājumiem un citiem sadzīviskiem jautājumiem – gulstas uz vecāku pleciem. Jaunieši kā pieauguši uzvedas tikai vienā pozīcijā – viņiem ir sekss. Pat nevēloties konfliktēt ar jauniešiem, šādā situācijā sanaidoties ir ļoti viegli. Tā kā pieaugušie turpina atvases atbalstīt finansiāli, viņiem ir pamats noteikt kaut kādas prasības un sagaidīt to izpildi. Piemēram, paģērēt, lai jaunieši būtu mājās līdz pulksten 23, lai savā istabā mūziku klausās klusināti, lai nomazgā traukus, kad paēd. Pārītis parasti iebilst: esam lieli, paši zināsim, ko darīt. Bet vienlaikus paliek bērnu lomā, jo ģimenes budžeta nodrošināšanā nepiedalās, tikai to patērē.

Tie vecāki, pie kuriem jaunieši mitinās, var sazināties ar otras pusītes vecākiem, lai vienotos par finansiālo atbalstu. Taču jārēķinās, ka ne vienmēr viss ir tik gludi. Iespējams, atbilde būs – Mēs neatbalstām skolasbērnu kopdzīvi. Ja ļaujat abiem dzīvot zem sava jumta, tad arī gādājiet par visu. Ja ne – dzeniet mūsu bērnu ārā, lai nāk mājās.”

Pieņemot bērna mīļoto cilvēku zem sava jumta, vecāki tomēr sekmē ačgārnību. Jo – kā var pārī būt divi bērni

Daži vecāki savās prasībās ir stingrāki – ja negribi mācīties, kāpēc lai mēs tevi uzturētu, ej strādā un pats pelni sev un savai otrai pusei iztiku, mācies vakarskolā un vispār – vidējā izglītība taču nav obligāta!

“Pieaugušie bieži pieļauj kļūdu, situāciju saasinot. Prātīgāk būtu meklēt kompromisu, jo vecākiem taču ir svarīgi, lai viņu bērns ir laimīgs, lai viņš dzīvē kaut ko sasniedz, nevis sanaidoties ar savu atvasi, kļūt par viņa lielāko ienaidnieku.”

Visam savs laiks

Kaut neizrāda, sešpadsmit, septiņpadsmitgadīgais jaunietis tomēr ilgojas pēc mammas un tēta tuvuma, mīlestības, ķermeniska kontakta – apskāvieniem, matu sabužināšanas, glāstiem. Ja to nesaņem, alkas pēc tuvām un siltām emocionālajām attiecībām ir viens no iemesliem, kādēļ jaunieši, vēl mācoties skolā, agri sāk dzīvot kopā. Šajā vecumā ir izteikta dzimumtieksme, tomēr bieži vien primārais attiecībās ir nevis sekss, bet gan vēlme pēc mīļuma, tuvības ar otru cilvēku.

Taču, lai kā vecāki vēlētos, viņiem īsti nav teikšanas pār to, vai jauniešiem būs sekss vai ne – tā ir viņu izvēle. Tādēļ ir svarīgi jau laikus ar savām atvasēm runāt par dzimumattiecībām. “Šaubos, vai sešpadsmitgadīgie, kaut mīl viens otru, grib radīt bērnu. Bet, ja viņi neko nezina par izsargāšanos vai ir pavirši pret kontracepciju, mazulis var pieteikties. Šī realitāte noteikti mainīs dzīvi visiem iesaistītajiem. Ir pāri un viņu vecāki, kas gatavi uzņemties atbildību par izveidojušos situāciju, bet bieži vien jaunā sieviete izšķiras par abortu vai arī paliek viena ar bērnu. Nelaimīgas mīlestības salauztu sirdi laiks dziedē, bet negribēts mazulis un jaunā māmiņa, kas par tādu tik agri nemaz nevēlējās kļūt, visu mūžu vilks līdzi rūgto pieredzi. Ļoti bieži jaunajai sievietei nav iespēju turpināt mācības, nevar atrast darbu,” pāragras kopdzīves ēnas puses raksturo Gatis Bušs. “Tāpēc abiem kopā vajadzētu doties pie ginekologa, lai uzzinātu par piemērotāko kontracepciju un citiem ar dzimumdzīvi saistītiem jautājumiem. Lai pāra attiecības nešķiet tikai romantikas apvītas, jo romantika ir laba, bet tai jābūt balstītai realitātē. Turklāt kopdzīves rutīna ātri vien noplicina romantiku, tāpēc labāk baudīt un paildzināt randiņu periodu.”

“Pieņemot bērna mīļoto cilvēku zem sava jumta, vecāki tomēr sekmē ačgārnību. Jo – kā var pārī būt divi bērni?” retoriski jautā psihoterapeite Gunta Jakovela.

Un, akceptējot divu sešpadsmitgadīgo kopdzīvi, pieaugušajiem ir jābūt gataviem vēlāk uzklausīt atvases pārmetumus, kāpēc to pieļāvuši.

Teksts: Māra Lapsa, žurnāls "36,6"