Bērnam 8 gadi un viņš neēd. Nogurdinošā cīņa
Saņēmām redakcijas pastā šādu jautājumu "Ko iesākt, ja bērns neko neēd. Viņam ir 8 gadi. Nākas piespiest, lai kaut ko vismaz ieliek mutē. Ko lai iesāku ar raksturu, ja neko nevar piespiest darīt? Nomocījāmies visu pirmo klasi, atsakās pildīt mājas darbus un visu pārējo. Kaut tu izstiepies, man vairs spēka cīnīties. Ko darīt?"
FOTO: Shutterstock.com
Puika vairs nav mazulis. Viņam ir savas vēlmes un domas.
Geštaltterapeite un pedagoģijas maģistre Aija Baha - Velvele iesaka beigt cīnīties.
Lasītākais
"Jūs nudien izklausāties, kā bez spēka un, visticamāk tas ir tādēļ, ka cīnaties. Varbūt šajā gadījumā ir vērts mainīt Jums savu attieksmi un pārstāt cīnīties. Šim bērna raksturam, kā Jūs to saucat, varētu būt vairāki iemesli, kāpēc tas izpaužas tieši tā un ne citādi. Iespējams, ka šādu rīcību – Jūsu ignorēšanu viņš ir novērojis ģimenē un pārņēmis kā pieņemamu modeli, varbūt, ka ar savu šāda veida uzvedību bērns vēlas pievērst Jūsu uzmanību uz ko svarīgāku par ēšanu, proti – uz sajūtām, uz to kā viņš jūtas skolā, kādas ir emocijas mājās, kā jūtas viņa sirds dažādās situācijās gan ar pieaugušajiem, gan vienaudžiem. Izklausās, ka Jūsu bērns protestē, tad tas, kas būtu jācenšas izdarīt Jums – pamēģiniet paskatīties solīti tālāk – kas stāv aiz protesta, ko bērns ar šādu savu rīcību vēlas Jums pateikt. Tik pat labi, neēšana vai atteikšanās pildīt mājas darbus ir robežu pārbaude, pēc principa – nu ko Tu padarīsi, ja es neēdīšu?
Varu ieteikt mēģināt ar bērnu runāt par savām sajūtām, sakot, piemēram:”Kad tu atsakies ēst, es jūtos ļoti satraukta, jo raizējos par tavu veselību”, vai arī : „Kad tu nepildi mājas darbus, tas mani sadusmo un man gribas pacelt uz tevi balsi!” Šie teikumi ir tikai kā piemērs, Jums noteikti būs savi vārdi, savi teikumi, tāpēc vispirms ieklausieties sevī un tad noformulējiet īsu un skaidru sakāmo, lai tas ir konkrēts vēsttījums, kuru Jūsu 8 gadus vecais bērns spēj uztvert.
Mēģiniet pieņemt, ka Jūsu bērns vairs nav mazulis, bet gan personība ar savām vēlmēm un viedokli, viņš drīkst kaut ko negribēt un nedarīt, tikai jautājums – cik lielā mērā un kā Jūs ar to tiekat galā. Pēc Jūsu vēstules izklausās, ka bērnam ar viņa uzvedību ir labi, grūti ir Jums, tādēļ, tieši par savām grūtībām ir jāstāsta bērnam, jācenšas ar viņu sarunāt un atrast kompromisu, kas un cik lielā mērā Jūsu ģimenē ir pieņemams un akceptējams, bet kas nav vēlams. Un šajos jautājumos būtu jābūt vienotiem abiem vecākiem vai pieaugušajiem, kas piedalās bērna audzināšanā, citādi bērns jūtas apjucis un var sākt manipulēt.
