Ieteikumi, kā audžuvecākiem sadzīvot ar dusmīgu un dumpīgu tīni

 
"Situācija, kuru aprakstāt, nav no tām vieglākajām. Tomēr pieredze rāda, ka ar ļoti lielu pacietību, iejūtību, izpratni un sarunām arī šādas lietas var atrisināt.


Ir skaidrs, ka ar šādu savu uzvedību viņa prasa uzmanību, tikai viņa neprot to izrādīt pozitīvā veidā - izdarot kaut ko patīkamu un jauku. Ir vērts padomāt, kādos apstākļos meitene dzīvoja pirms nokļuva pie aizbildņiem, ko viņa ir pieredzējusi, dzirdējusi, kāds priekšstats ir izveidojies par cilvēku savstarpējām attiecībām, kādu vērtību sistēmu ieguvusi, ko paņēmusi no saviem vecākiem kā vienīgo dzīves patiesību. Jau iegūto dzīves pieredzi mainīt ir ļoti grūti un bieži vien šādas problēmas ir risināmas tikai ilgstoši apmeklējot psihoterapeitu. 

Vispirms visām iesaistītajām personām - ģimenei, aizbildņiem, ir svarīgi ir apzināties, ka meitene dusmojas par esošo par situāciju. Meitene ir spiesta dzīvot ar aizbildņiem, nevis saviem vecākiem.

Vispirms visām iesaistītajām personām - ģimenei, aizbildņiem, ir svarīgi ir apzināties, ka meitene dusmojas par esošo par situāciju. Meitene ir spiesta dzīvot ar aizbildņiem, nevis saviem vecākiem. Visdrīzāk tas nozīmē, ka vecāki nespēj par viņu parūpēties. Tas izraisa dusmas. Varbūt viņa ļoti skaidri redz atšķirību starp sevi un citiem vienaudžiem. Protams, ka iemesli dusmoties varētu būt arī citi.  Tā kā meitenei nav neviena cita pret ko vērst savu agresiju, tad  pašreizējā ģimene, kas nav pelnījuši šādu attieksmi, tomēr saņem šīs dusmu izpausmes un neapmierinātību ar notikušo.

Jāņem vērā, ka 12 gadi jau ir pusaudžu vecums. Šim vecuma posmam ir raksturīga sajūta, ka jūra ir līdz ceļiem un nekas nav bīstami.  Pusaudži vēlas būt pieauguši un neatkarīgi, bet joprojām vēl ir bērni un līdz pilnīgai neatkarībai vēl tālu. Rodas pretrunas starp vēlamo un esošo. Vēl viens iemesls būt dusmīgam un neapmierinātam!

Pusaudžiem ārkārtīgi svarīgs ir vienaudžu vērtējums un attieksme. Tas nozīmē, ka vecāki – šajā gadījumā arī audžuģimene, neietilpst svarīgo cilvēku kategorijā. Meitenei šajā vecumā ir svarīgi dzirdēt nevis to, kā pareizi jādzīvo, ko drīkst un ko nedrīkst, bet gan sajust, ka viņu pieņem, atbalsta, ka mīl tādu, kāda viņa ir.

No sirds novēlu pieņemt un saprast, ka meitenes dusmu izvirdumi un uzvedība nav vērsta pret saviem audžuvecākiem, bet visticamāk, ka pret saviem īstajiem vecākiem. Bet, tā kā viņu nav tuvumā, tad meitene savas sajūtas un emocijas pauž ģimenei, kurā viņa pašlaik dzīvo.

• Esiet pacietīgi. Aizklaušinaties līdz viņas sirdij ar pozitīvismu. Sakiet, ka nevis viņa ir slikta, bet dažkārt tas ko viņa dara nav labi.
   
• Pastāstiet, ka esat norūpējušies, ja viņa neatbild uz jūsu zvaniem, bet jūs nezvaniet tāpēc, lai viņu kontrolētu.
   
• Padalieties ar savu pusaudžu gadu pieredzi. Mēģiniet iedraudzēties ar meiteni, jo tikai tad, ja spēsiet sadzirdēt un saredzēt viņas patiesās vajadzības, audžuvecākiem izdosies nodibināt labas attiecības.
   
• Esiet viņai solīti priekšā un ar savu piemēru un attieksmi rādiet, ka var dzīvot un izturēties arī citādāk. Parādiet, ka mēs allaž rūpējamies par tiem, kuri mums ir svarīgi.
   
• Ar meiteni varat runāt, vispirms stāstot viņai par savām sajūtām un bažām. Nebaidieties pastāstīt par savām kļūdām un neveiksmēm.
   
• Paskaidrojiet, kā redzat savu kopdzīvi un noskaidrojiet arī viņas viedokli. Varbūt izdodas rast kompromisu. Ikvienam cilvēkam patīk, ja viņu ne tikai uzklausa, bet arī sadzird, tātad – sajusties, ka viņš kā cilvēks ir svarīgs. Turklāt pusaudžu vecumā tas ir īpaši svarīgi.
   

Ja netiekat galā pašu spēkiem, mēģiniet atrast kādu labu psihologu vai psihoterapeitu, kas varētu būt līdzās un atbalstīt šajā sarežģītajā ceļa posmā."