Izglītības ministre: izglītības sistēmā ir vietas izaugsmei. Strādājam pie pārmaiņām. Intervija

“Kurš cits, ja ne vecāks parūpēsies par savu bērnu?” sarunas gaitā teic ministre. Mums, vecākiem, rūp mūsu bērnu izglītība un labsajūta skolās, un, lasot Mammamuntetiem.lv vecāku pieredzes stāstus un redzot, ka nebūt ne visās skolās un klasēs Latvijā bērns saņem to labāko, ko izglītības iestāde var sniegt, aicinājām ministri uz sarunu.

Vai jums pašai patika savulaik iet uz skolu un vai bērnam ir jāpatīk iet uz skolu?

Jā, man patika iet uz skolu. Ziniet, ir pagājis diezgan ilgs laiks un par laimi labās lietas ir palikušas atmiņās. Ja man ir jānosauc kas negatīvs, tad nav tādu brīžu. Skolu atceros kā aktīvu, aizņemtu, aizraujošu, piedzīvojumiem pilnu laiku. Un, jā, bērniem ir jāpatīk iet skolā – bērns tur pavada tik daudz stundu, tāpēc ir svarīgi, lai bērnam mācības patiktu. Ar patikšanu es nedomāju – viss notiek jautri. Kā jebkurā ikdienā, arī skolā ir grūti brīži, kad jāiespringst, ir lietas, ko nepatīk darīt - mums katram tādas ir -, taču kopējam nospiedumam ir jābūt tādam – man nav žēl laika, ko pavadu skolā, man ir gandarījums.

Kā jūs vērtējat, vai izglītības sistēma ir tāda, ka bērniem ir jāpatīk iet šī brīža skolā? Vai varbūt kas ir jāmaina?

Noteikti nevērtēšu vienu vārdu, kā ir šobrīd. Tā iemesla dēļ, ka gan vispārējā, gan profesionālajā, gan arī augstākajā izglītībā ir ārkārtīgi daudz labu piemēru. Bet diemžēl - arī daudz negatīvu piemēru. Mums ir daudz vietas izaugsmei, lai bērni skolā būtu... Es nelietošu vārdus priecīgāki un laimīgāki. Bet lai skola būtu vieta, kur cilvēki iet mācīties uzdot jautājumus un atbildēt uz tiem, mācīties domāt par to, kāpēc es kaut ko daru, analizēt. Skola ir svarīga vieta, kur cilvēki iemācās sadzīvot cits ar citu, sarunāties, argumentēt savu viedokli. Vai Latvijas pamatskolas iedod nepieciešamās zināšanās? Apmēram jā. Bet mums ir vieta izaugsmei bērniem iemācīt labāk izmantot šīs zināšanas praksē, labāk analizēt situāciju, labāk risināt problēmas. Ir vieta izaugsmei arī tēmā, kā labāk uzņemties atbildību par sevi, savu rīcību. Veidot saskarsmi. Ieejot skolā katrs sastopas ar milzīgu cilvēku daudzumu, tāpēc šī ir vieta, kur attīstīt prasmi – kā man sadzīvot ar citiem. Pasaule ir kļuvusi ļoti daudzveidīga, arī profesiju ziņā. Es domāju, ka mūsdienās vairs neviens necer, ka, absolvējot augstskolu, dabūs darbu un karjeras taciņa būs skaidra līdz pensijas vecumam. Līdz ar to izpratne par to, ka dzīve visu laiku mainīsies, būs jāmācās jaunas lietas un būs jābūt atvērtam pārmaiņām – tas ir jāiemācās.

Vai Latvijas pamatskolas iedod nepieciešamās zināšanās? Apmēram jā. Bet mums ir vieta izaugsmei bērniem iemācīt labāk izmantot šīs zināšanas praksē.

Vai ministrijai ir konkrēti plāni, lai noteiktās lietas, kurās nepieciešama izaugsme, mainītu?

Žēl, ka izglītības sistēma nav ātri maināma lieta – izdomājām ko izmainīt, un nākamajā mācību gadā jau ir darīts. Diemžēl sistēma ir tik liela un senām tradīcijām, ka jebkurām pārmaiņām ir nepieciešams laiks. Konkrētais darbs, kas ir ieplānots – kompetencēs balstīts mācību saturs. Cilvēkvalodā runājot tas nozīmētu, kā bērnam atvēlētajā mācību laikā izlīdzsvarot šīs trīs tik atšķirīgās un papildinošās lietas – zināšanas, prasmes un attieksmes.

Pat ja mēs vārdos sakām, ka saprotam, ka šis ir svarīgi, tad skolas ikdienā praksē zināšanas, prasmes un attieksmes tomēr nav pietiekamā līdzsvarā. Minēsim kaut vai matemātiku. Tai nevajadzētu būt mācību stundai, kur iemāca tikai formulas vai risināt standarta uzdevumus. Tā ir brīnišķīga mācību stunda, kur attīstīt domāšanas procesu, kur bērniem mācīt pamatot viedokli, strādāt kopā. Tāpat var sadarboties ar citiem mācību priekšmetu skolotājiem – matemātika un māksla, matemātika un mūzika, matemātika un latviešu valoda. Arī reālajā dzīvē nekas nenotiek izolēti. Šis kompetencēs balstītais mācību satura mērķis ir palielināt sasaisti starp dažādām tēmām, iebūvēt katrā mācību stundā zināšanas, prasmi un attieksmju veidošanu.

Ja mēs vēlamies iemācīt bērnam sadarboties, tad pašiem skolotājiem ir jābūt labam savstarpējas sadarbības piemēram. 

Ministrijā šobrīd tiek uzsākts darbs pie šī jaunā mācību satura veidošanas. Visticamāk pārmaiņas ietekmēs arī mācību priekšmetu sadalījumu. Šobrīd sabiedrībā ir nevienlīdzīgas diskusijas. Vieni uzskata, ka katru dienu nepieciešams sports, otri, ka katru dienu nepieciešama programmēšana, vēl citi – kora dziedāšana. Viedokļi ir daudzveidīgi un katra ideja, pa vienai ņemta, ir ļoti pareiza. Tomēr kā to visu salikt bērnam atvēlētajā stundu skaitā? Šajā darba procesā, kur noteikti būs iesaistīti arī vecāki, darba devēji, dažādi speciālisti, būs mēģinājums pārveidot mācību programmu, lai tā virzītos uz patiešām vispusīgu bērna attīstību. Tas ietvers pārmaiņas arī mācību metodēs. Ja mēs vēlamies iemācīt bērnam sadarboties, tad pašiem skolotājiem ir jābūt labam savstarpējas sadarbības piemēram, jādemonstrē, ka arī viņš prot veiksmīgi sadarboties ar citiem kolēģiem. Un šo sadarbību, darbu ir jāprot jēgpilni organizēt arī klasē. Ja bērni klasē fiziski sasēdināti grupiņās un vienalga pa vienam risina uzdevumus, nenozīmē sadarbību. Lai cilvēki prastu sadarboties, viņiem jāiemāca, ko tas nozīmē – noteiktas prasmes, kā es uzklausu cilvēku, kā reaģēju uz kādu viedokli.

Vai gaidāmajām pārmaiņām izglītības sistēmā ir noteikts laika termiņš?

Laika termiņš - līdz 2018. gadam jāsākas jaunās mācību programmas praktiskai ieviešanai skolās. Līdz tam būs pāris intensīva darba gadi.

Tas, ko jūs stāstāt, izklausās ļoti labi. Taču, ja runājam, piemēram, par sadarbību. Klasē sēž 30 pirmklasnieki, un kā lai viens skolotājs kvalitatīvi organizē, teiksim, pieminēto darbu grupās? Izklausās sarežģīti.

Atbildot uz šo, man jāpiemin pedagogu jauno atalgojuma modeli. Tajā viena no iezīmētām pozīcijām ir papildus atbalsta cilvēks tieši pirmajās klasītēs, kurās ir daudz skolēnu. Tāpat paredzēts lielāks atbalsta personāla skolās – vairāk logopēdu, vairāk psihologu. Es atbalstu Somijas pieeju – sākumskolas skolēniem sniegt pēc iespējas daudz atbalsta, lai, ja kādā tēmā vai mācību priekšmetā bērns ir saskāries ar grūtībām, viņš saņem palīdzību un mācības netiek iekavētas. Jo pretējā gadījumā atgūt iekavēto ir sarežģīti. Šīs grūtības ir svarīgi “izķert” savlaicīgi. Vēl runājot par lielo skolēnu skaitu klasēs – skaidrs, ka nav vienkāršas atbildes. Klasēm nevajadzētu būt tik lielām. Taču iedzīvotāju izvietojums Latvijā ir tik nevienlīdzīgs – dažviet bērnu daudz un klases lielas, dažviet skolas tiek slēgtas, reorganizētas. Situācija ir atšķirīga.

Situācija ir atšķirīga, taču ievērojami ietekmē mācību kvalitāti. Savulaik portālā Mammamuntetiem.lv esmu paudusi viedokli, ka skolotāji diemžēl ir naski uz streikiem, lai runātu par savām algām, bet lai vērstu uzmanību, piemēram, uz skolēnu lielo skaitu klasēs un ka nepieciešams atbalsta personāls, par to klusē un neko neprasa. Piemēram, skolotājam savu asistentu. Tātad šāds risinājums ir ieplānots?

Kā jau minēju, šobrīd valdībā notiek diskusijas par jaunu atalgojuma modeli un tajā būtu ietverts atalgojums papildu atbalsta personālam. Attiecīgi tad būtu finansējums, lai nepieciešamības gadījumā noteiktām klasēm šādu asistentu piesaistītu.

Esmu arodbiedrības aicinājusi arī publiskajā komunikācijā pēc būtības runāt ne tikai par skolotāju algām, bet arī par skolotāju darba kvalitāti.

Pieminējāt arodbiedrības un streikus. No pirmās dienas, kopš esmu ministres amatā, ar arodbiedrībām vedu intensīvas sarunas. Esmu arodbiedrības aicinājusi arī publiskajā komunikācijā pēc būtības runāt ne tikai par skolotāju algām, bet arī par skolotāju darba kvalitāti. Sabiedrībā šobrīd nav viennozīmīga attieksme pret skolotājiem, jo diemžēl daudzi vecāki ir saskārušies ar negatīviem piemēriem, kas neraisa vispārēju atbalstu skolotājiem. Un man ir žēl par to. Jo tajā pašā laikā ir ļoti daudz izcilu skolotāju. Arodbiedrības atbalsts ir ļoti vajadzīgs ne tikai skolotāju darba apstākļu uzraudzīšanai. Tām vajadzētu būt arī aktīvam sadarbības partnerim darba kvalitātes uzraudzīšanā.

Kā mamma godīgi varu pateikt, ka, palaižot pirmo bērnu 1.klasē, biju satriekta – varu lietot šo vārdu -, cik maz ir mainījies kopš laika, kad es gāju skolā. Vēroju savu bērnu un pastiprināti pievērsos tam, ko Mammamuntetiem.lv pauž citi vecāki. Biju taču dzirdējusi runājam, ka izglītības sistēma ir mainījusies. Bet še tev – klasēs 30 bērni, bērna ievešana pirmajā klasē notiek kā burtiska, rupja iesviešana pieaugušo dzīvē. Kā ar nazi tiek nogriezts viss, kas bērna attīstībai ir svarīgs – ārā būšana pagarinātajās grupās, rotaļāšanās, atvēlēts laiks komunikācijai un draudzības veidošanai ar klases biedriem. Vai, piemēram, skolotāja organizēta izkustēšanās stundu laikā, kā tas ir ārzemju filmās. Viens no mērķiem, nākot uz sarunu, bija uzzināt - vai ministrijai ir iespēja kontrolēt arī šādas lietas?

Vai ministrija var kontrolēt – jā, var un to dara. Taču ar to nepietiek un nekad mūžā nepietiks. Skolu un klašu ir daudz, nav iespējams katrai pielikt kontrolieri. Domāju, ka tas arī nebūtu pareizi. Daudz pareizāk būtu strādāt ar skolotājiem, mainīt skolotāju sagatavošanas programmas. Sagatavošanās programmās, es uzskatu, ir jābūt kritiski lielākam procentam ar jauniešu praktizēšanu klasēs. Un šis ir viens no nākamā gada mērķiem – strādāt pie pārmaiņām skolotāju sagatavošanas programmās.

Uzreiz precizēšu – runa par pārmaiņām tikai jauno pedagogu izglītošanā vai arī esošo?

Runa par pārmaiņām abās pusēs. Mans vērojums ir, ka vecāki bieži vien nepietiekami runā ar skolotājiem un skolu vadību par iespējām skolā kaut ko mainīt. Ir diezgan parasts, ka vecāki sanāk kopā un savā starpā sūdzas, ka kaut kas nav labi. Un tad mans jautājums ir – vai jūs esat runājuši ar skolotāju? Nākamais – vai esat runājuši ar direktoru? Ja ir galīgi bezcerīgi, tad man jāsaka – vai jūs esat vērsušies ministrijā? Tas ir normāls process. Bet esmu pārliecināta, ka vairāk konstruktīvu sarunu starp skolu un vecākiem var mainīt klimatu skolā krietni lielākā mērā nekā to var izdarīt administratīvi. Un šīs abas lietas neizslēdz viena otru, tās abas ir nepieciešamas, bet vienai bez otras sistēmā ir grūti kaut ko mainīt.

 Ir labi aiziet runāt uz skolu ne tikai tad, kad ir noticis kaut kas slikts, bet vajag aiziet arī, kad noticis kaut kas foršs – “Paldies, bija laba ekskursija!” vai “Izskatās, ka manam bērnam labāk iet matemātikā”. 

Jūs minējāt, ka ārzemēs redz, ka bērni var stundu laikā izkustēties, par bērniem parūpējas, vēro, kā viņi jūtas, pirmklasniekiem ir adaptācijas laiks. Šādi piemēri ir arī Latvijas skolās un tur nav nepieciešams vairāk naudas vai speciālas telpas. To ir iespējams izdarīt un daudzas skolas Latvijā to dara. Nepieciešams tik vien kā skolotājiem sasēsties kopā un izrunāt, kādu skolu mēs vēlamies redzēt. Vislabāk, ja šī saruna notiek kopā ar skolēniem un vecākiem – kādu mēs vēlamies redzēt skolu, kādas prasmes, zināšanas un attieksmes vēlamies iedot bērniem. Nav jēgas runāt par atbalstošu un tolerantu sabiedrību, ja mēs to nedemonstrējam savā ikdienā, tajās garajās stundās, ko bērns pavada skolā. Tam vajag tikai attieksmes maiņu.

Ja skolā nenotiek šādas sarunas? Par kurām no manis nosauktajām lietām jūs vecākiem rekomendētu iet runāt ar skolotāju?

Tas ir jūsu bērns. Kurš cits par viņu parūpēsies, ja ne vecāki? Es domāju, ka runāt vajag iet par visu, par ko tajā brīdī ir uztraukums. Ir labi aiziet runāt uz skolu ne tikai tad, kad ir noticis kaut kas slikts, bet vajag aiziet arī, kad noticis kaut kas foršs – “Paldies, bija laba ekskursija!” vai “Izskatās, ka manam bērnam labāk iet matemātikā”. Pateikt gan paldies, gan kritiskus vārdus – tas ir nepieciešams saziņā ar skolu tāpat kā citās dzīves jomās. Es minēšu piemēru no savas pieredzes projektā “Iespējamā misija”. Ir vasaras skola, kur jaunie topošie skolotāji strādā ar bērniem, kuriem nav pārāk labi gājis mācību gada laikā, un starpposmā ir epizode, kad topošajiem skolotājiem ir jāpiezvana vecākiem uz mājām un jāpastāsta, kā pagājusi pirmā nedēļa. Varat trīs reizes minēt, kāda bija vecāku reakcija, kad no nometnes dienas vidū piezvana skolotājs!

Vecāks nosirmo!

90% gadījumos vecāks tiešām “nosirmo”, bet zvana iemesls ir tikai piezvanīt un pastāstīt, kā klājas bērnam. Šī ir interesanta epizode, jo arī vecāki nav pieraduši saņemt pozitīvu ziņu. Ja skolotājs zvana, tiek pieņemts, ka tikai par slikto. Tātad akmentiņš ir abās pusēs. Pozitīvo un negatīvo sazināšanos ir jālīdzsvaro. Protams, jārespektē to, ka skolotājs nestrādā tikai ar vienu bērnu. Un būtu labi, ja katrā skolā ir izstrādāta saziņas politika – ir noteikts laiks, kad vecāki garantēti zina, kad var sazināties ar skolu. Šī ir pirmā tēma pirmajā vecāku sapulcē – vienoties, kā mēs sazināsimies par labām un sliktām lietām, kā mēs komunicēsim, respektējot abu pušu laiku.

Jūsu piemērs uzskatāmi ieskicēja šobrīd skolās pastāvošo sistēmu un arī problēmu – saziņa. Viens, ko esmu vērojusi kā Mammamuntetiem.lv, tā arī apkārtējo vecāku vidū – pastāv lielas bailes komunicēt ar skolu, skolotāju, kur nu vēl ar vadību, jo vidū ir bērns. Un ir bailes, ka bērns cietīs, kāds vērsīsies pret bērnu, jo esi atļāvies pateikt, kas tevi neapmierina. Kā to var labvēlīgā veidā un tuvākajā nākotnē uzlabot?

Pamēģināt. Ticu, ka to var mainīt, ieejot skolā – vai vismaz mēģinot – bez kareivīgas attieksmes un bez pieņēmumiem, ka viss būs slikti. Ieiet skolā ar konstruktīvu, normālu attieksmi un mēģināt. Citas burvju nūjiņas nav. Es zinu konkrētus piemērus, kad skolā ir bijusi slikta saziņa, taču konstruktīvi to pamainot, iznākums ir veiksmīgs. Šī noteikti nav vienkārša tēma. Es saprotu, ko jūs sakāt.

Iepriekš apjautājos par esošo pedagogu apmācību – vai notiek tādas apmācības, kas skaidro, piemēram, veiksmīgas komunikācijas vadību ar vecākiem, iejūtīgāku sarunu ar bērnu, kā atpazīt, vai bērns jūtas labi vai slikti. Vai esošo pedagogu zināšanas tiek atsvaidzinātas? Jo daļa mācījusies ļoti sen.

Ja runājam par formāli nepieciešamo pedagoga profesionālo pilnveidi – tāda pastāv, taču šobrīd noteiktais obligāto stundu skaits ir nepietiekams – tās ir 36 stundas trijos gados. Šo ir plānots mainīt. Tomēr jāuzsver, ka daudzas lietas skolās atrisinātos, ja minētās tēmas būtu iekļautas skolotāju iknedēļas tikšanās reizēs. Kad tiekas nevis formāli, lai pārrunātu plānotās ekskursijas, bet lai pārrunātu šādus tematus.

Vai tas nav atkarīgs no entuziastiska direktora?

Tur nav ne vismazākā sakara ar entuziasmu. Tas ir pirmais darba pienākums, kas būtu jānodrošina skolas direktoram. Skolas direktora vienīgais uzdevums nav skatīties, vai nokrāsotas sienas, vai bērni paēduši un siltumā. Direktora viens no galvenajiem uzdevumiem ir veidot pozitīvu, mācīties veicinošu mācību vidi. Kurš cits, ja ne direktors šo darbu organizēs? Šeit tiešām nav nekāda sakara ar entuziasmu, tam jābūt direktora pirmajam darba pienākumam.

Bet ar direktora skatījumu uz lietām ir gan sakars.

Protams.

Un ja šis skatījums nav mācību vidi veicinošs, tad ministrijai jānāk ar rekomendācijām.

Vai jūs domājat, ka formālu rekomendāciju mums nav? Es jums varētu parādīt kaudzes ar ļoti pareiziem papīriem, mums to ir bezgalīgi. Ja palasām Izglītības attīstības pamatnostādnes, ja palasām mācību programmas, ja paraugāmies uz skolu akreditācijas noteikumiem – tur ir ļoti pareizi vārdi. Bet šo vārdu īstenošanu nav iespējams simtprocentīgi pārbaudīt administratīvi, ar kontrolējošu mehānismu. Šeit jābūt arī lielai vecāku iesaistei. Diemžēl daudzviet abās pusēs – vecāku un skolas - esmu novērojusi stereotipus, “tā ir bijis vienmēr” sajūtas, daudz arī baiļu, pretestības vienam pret otru. Ir skolas, kurās vecāki netiek gaidīti, un ir vecāki, kuri ir aizspriedumaini. Neviena puse nav bez grēka. Taču šo aizspriedumu mazināšana ir svarīga sastāvdaļa, ja vēlamies nokļūt pie bērnam labvēlīgākas vides.

Tam es piekrītu. Strādājot Mammamuntetiem.lv, redzu, ka ir vecāki, kas neinteresējas par saviem bērniem un viņu labsajūtu, ir tādi vecāki – manuprāt, tieši pēdējos gados -, kas ir pārspīlēti uzbrūkoši un aktīvi savā vēlmē iesaistīties skolas dzīvē.

Tieši tā. Man ir aicinājums paraudzīties pēc iespējas godīgi un analītiski, nav dūmu bez uguns. Paieties pretī abām pusēm. Ļoti svarīgi ir rādīt, piemēram, jūsu portālā, abas puses, ka abās ir plusi un mīnusi. Lai nepaliek nospiedošā sajūta, ka viss ir slikti. Jo tā nav!

Minēšu vienkāršu piemēru. Vasarā sarunu festivālā LAMPA bija temats, kas ir laba izglītība. Diskusijā daudz tika runāts par slikto, kopumā ņemot, izklausījās, ka vispār viss ir šausmīgi. Lūdzu cilvēkiem, lai paceļ roku, kurš savā ikdienā ir sastapies ar labu skolotāju. Un katrs pacēla roku! Es nesaku, ka sliktais ir jānoklusē, es aicinu pateikt arī labās lietas. Labi piemēri skolās ir. Piemēram, Juglas vidusskolā ir lieliska direktore Aija Melle, kura organizē regulāras pieredzes dalīšanās skolas ietvaros, kur cits citam stāsta, ko var darīt labāk. Tas ir labākais spēks, kā var virzīties uz priekšu. Pagājušajā gadā šī skola citām skolām organizēja atvērto durvju dienu, un bija tik milzīga atsaucība, ka visus gribētājus nevarēja uzņemt! Skolotāji joprojām negrib laist citus savās klasēs, uzskata tās par savu privātu telpu - nedod dieviņ, kāds tajās skatīsies! Taču skolai ir jāver vaļā klase, protams, lai netraucē bērnu mācību procesam, taču atvērtība pilnīgi noteikti uzlabo to, kas skolā notiek. Un Juglas vidusskola ir labs piemērs atvērtībai, diskusijas veicināšanai.

Vai jūs redzat arī ministrijas lomu vecāku un skolu sadraudzības veidošanā?

Pirmais līmenis ir jau izdarīts - dokumentos norādīts virziens, ka ejam šādi. Otrais ir paredzētais kompetencēs balstīts mācību saturs. Tur būs arī praktisks atbalsts skolotājiem, piemēram, mācību materiāli, atbilstoši sagatavoti jaunie pedagogi. Trešais - direktoriem ir iecerētas papildu mācības, kā arī direktoru vērtēšana. Kā mēs runājām, direktors organizē ne tikai administratīvās lietas, bet arī skolas kultūru. Manuprāt, arī pašai ministrijai ir jābūt kā piemēram citiem - kā ministrijā komunicē kolēģi, kā komunicē ar skolām, ar sabiedrību – tai jābūt sadarbīgai saziņai. Ja ministrija runā, ka jābūt tolerantiem, atbalstošiem, tad ministrijai kā organizācijai šāda darba kultūra ir jāsimbolizē. Jāatzīst, arī mums ir vieta izaugsmei.

Mēs tikāmies pavasarī, kad Mammamuntetiem.lv organizēja Pasaku priekšā lasīšanas kampaņu. Tad stāstīju, ka darām to ar mērķi, lai skaidrotu, ka priekša lasīšana uzlabo bērna lasīšanas prasmes, patiku uz grāmatu lasīšanu. Jo ja paskatāmies datus - Latvija ir viena no tām Eiropas valstīm, kurai lasītprasme ir ļoti zemā līmenī, tai pat laikā visa izglītības sistēma ir balstīta uz lasītprasmi. Lasītprasme ir iespēja gūt izglītību, attiecīgi no tā ir atkarīga nākotnes karjera. 91 % Latvijas skolotāju uzskata, ja bērnam ir lasīšanas grūtības, tad viņš sagaida izaugsmi no bērna, nevis ka viņš ies bērnam palīgā (Lasītprasmes mācīšana Eiropā: konteksts, rīcībpolitika un prakse, 7.lpp,  http://eacea.ec.europa.eu/education/Eurydice/documents/thematic_reports/130LV.pdf). Lasītprasmi un lasītprasmes mācīšanu esmu atzīmējusi, kā vienu no nopietniem trūkumiem šī brīža izglītībā. Tai skaitā ir daudz bērnu ar disleksiju. Vai arī par lasītprasmes uzlabošanu bērniem ir kāds konkrēts, definēts plāns?

Es jums piekrītu. Lasītprasme ir izšķiroši svarīga un, raugoties uz lasītprasmi plašākā nozīmē, konkrētie soļi ir manis minētais atbalsta personāls sākumskolas posmā - ja tiks apstiprināts jaunais atalgojuma modelis. Joprojām šis jautājums saistās arī ar skolotāju profesionalitāti laicīgi pamanīt problēmu un sniegt atbalstu. Bet diemžēl lasītprasme ļoti lielā mērā ir atkarīga arī no vecākiem un ģimenes, un ja mēs raugāmies uz dažādiem pētījumiem un vecāku sociālekonomiskā stāvokļa ietekmi uz bērna sasniegumiem, ir ļoti liela korelācija. Un Latvijā šī plaisa arvien palielinās, kas ir ļoti uztraucoši. Kāpēc tas tā notiek? Tai skaitā tāpēc, ka bērna lasītprasme ir atkarīga no tā, ko viņš ir redzējis mājās. Vai redz, ka vecāki lasa, vai mājās vispār ir grāmatas. Tas atstāj ietekmi uz to, kā vēlāk bērnam sokas skolā. Šis nekādā veidā neizslēdz lielāka atbalsta nepieciešamību skolā, tai skaitā bērniem ar speciālām vajadzībām. Es atbalstu arī viedokli, ka, ja nepieciešams, bērniem ar disleksiju ir jābūt iespējai skolā izmantot tehnoloģijas.

Precizēšu - vai par vājo lasītprasmi un arī par vājo lasītprasmes apmācību ir jau domāts kas ļoti konkrēts? Jūs minējāt par vispārējām izmaiņām, bet vai ir kas atsevišķi attiecināms tieši uz lasītprasmes veicināšanu? Kāds atsevišķs punkts.

Šī ir sastāvdaļa kompetencēs balstītajam mācību saturam. Tas, ka bērniem ir slikta lasītprasme, ir identificēts. Veidojot plānotās izglītības satura izmaiņas, par lasītprasmi atsevišķi tiks domāts, tiks iestrādāti konkrēti soļi.

Tas, ka bērniem Latvijā ir slikta lasītprasme, ir identificēts. Veidojot plānotās izglītības satura izmaiņas, par lasītprasmi atsevišķi tiks domāts, tiks iestrādāti konkrēti soļi.

Vai būtu jādomā arī par vecāku izglītošanu?

Tas ir labi, ja cilvēki var atvēlēt daļu no laika, lai izdarītu ko sabiedrības labā. Piemēram, jūsu minētā absolūti brīva iniciatīva par priekšā lasīšanas projektu. Esmu par šādiem projektiem pateicīga ne tikai kā ministre. Arī pati esmu iesaistījusies dažādās iniciatīvās, kam nav sakara ar tiešajiem darba pienākumiem, jo esmu redzējusi, ka tās ir noderīgas sabiedrībai. Ceru, ka tā tas būs vienmēr – ka cilvēki nāks ar altruistiskām iniciatīvām. Šī man ir asociācija par to, cik daudz cilvēkiem ir jāsagaida no valsts. Es nezinu, kur ir robežas. Pirms 1.septembra intervijā par to, cik vecākiem izmaksā bērna izglītošana, kāds izteicās, ka nav pareizi, ja vecākiem jāpērk sporta apavi sporta stundai. Es tiešām neesmu pārliecināta, ka valstij būtu bērniem jāpērk sporta čības. Es nezinu, kur ir tas līdzsvars. Man nav labas atbildes uz šo – vai ministrijai būtu jādomā arī par vecāku izglītošanu.