Smilšu spēles terapija – simbolisks ceļš pie sava iekšējā bērna

Latvijā pēdējos gados ir kļuvusi diezgan populāra, tomēr, kā brīdina  sertificēta smilšu spēles terapijas metodes speciāliste, psiholoģe un psihoterapeite Vineta Kesele – nereti to izmanto nekvalificēti un neapmācīti speciālisti. Nepareizi izmantojot smilšu spēli, kļūdaini skaidrojot iegūto informāciju, tā var nodarīt vairāk posta nekā sniegt atbalstu un palīdzību.  “Ja bērnam pašam liek izjaukt un salikt plauktā figūriņas no smilšu gleznas, ko viņš pirms mirkļa radījis, tad tas ir līdzvērtīgi tam, kas notiek, kad tiek izjaukta paša radīta un citiem atklātu iekšējo pasauli. Sekas var būt ļoti nepatīkamas, pat katastrofālas”. 


Smilšu spēles terapijas pamatā ir ceļojums sevis izzināšanā, iespēja izprast un pieņemt savas jūtas. Savas emocijas ne vienmēr spēj pastāstīt pat pieaugušais, par maziem bērniem nemaz nerunājot.
 

Dažreiz smilšu gleznās atklājas tas, ko bērns nojauš, bet par ko netiek runāts ģimenē. Noslēpumi, nepateikti vārdi, kāda vecāka „dubultā dzīve” vai plāni, piemēram, šķirties.

Apmeklējot profesionālu psihologu - smilšu spēles terapeitu, arī mazs 3 gadus vecs bērns, kas neprot pat vēl runāt, bet prot spēlēties, profesionālim atklās to, kā viņš jūtas, kas notiek viņa iekšējā pasaulē.   Būtiski ir zināt, ka smilšu spēles terapijas metode ir pielietojama ne tikai bērniem, bet arī pusaudžiem un arī pieaugušajiem, kuriem ir grūtības paust savas emocijas vārdos, grūtības nonākt kontaktā ar savu iekšējo bērnu un sajūtām, kas saistās ar bērnībā piedzīvotām un mūsu dzīvi joprojām ietekmējošām emocijām. 

Spēlēšanās – tas ir nopietni
Spēle un spēlēšanās ir katras cilvēciskas būtnes dzīves neatņemama sastāvdaļa. Spēlējot savu sociālo lomu, mēs iekļaujamies sabiedrībā. Spēlējoties ar visdabiskāko no materiāliem – smiltīm – un miniatūrām figūrām, kas tik ļoti atgādina rotaļlietas, mēs, neatkarīgi no vecuma vai citām personiskajām īpašībām, pietuvinām savu iekšējo pasauli, paverot vārtus uz to, ko nezinām un neapzināmies. 

Uzmanīgi vērojot, mēs rodam izpratni par savām vēlmēm, viešam skaidrību savās atmiņās, atklājam savu iekšējo spēku avotus un pamanām vārīgos punktus, kā arī saskatām risinājumus sarežģītām situācijām. Iemācoties atrast harmoniju smilšu ainavā, mēs iegūstam pieredzi sevis izpratnē un konstruktīvā sadarbībā ar apkārtējo pasauli.

Kā notiek vizīte
Pirmā vizīte parasti notiek bez bērna klātbūtnes, kad abi vai viens no vecākiem pastāsta, viņš saredz sava bērna vai abu sadarbības problēmu. Pēc tam terapeits satiekas ar mazo klientu, kas nāk uz nodarbībām bez vecāku klātbūtnes. „Tā ir efektīvāk, jo, ja telpā paliek mamma vai tētis, bērns var baidīties „atvērties”,”skaidro psihoterapeite. 
 

Tad mazais klients izvēlas vienu no divām piedāvātajām smilšu kastēm – vienā ir sausas, otrā mitras smiltis. Terapeita kabinets ir gandrīz vai sapņa piepildījums – plauktos rindojas viss, ko sirds var vēlēties: cilvēku figūriņas, kas atspoguļo dažādas emocijas, pasaku tēli, dzīvnieciņi, saimniecības lietas, koki, dabas  materiāli, transportlīdzekļi, miniatūri sadzīves priekšmeti.... Ikviena no šīm lietām kaut ko simbolizē, bet kombinācijā ar citiem tēliem un atkarībā no izvietojuma smilšu gleznā atklāj, kā jūtas klients. Ejot gar plauktiem, lai izvēlētos figūriņas, cilvēks it kā raugās uz āru, taču patiesībā viņa skats ir vērsts uz iekšu, sevī. Figūriņa, kas ir radījusi kaut kādu rezonansi cilvēka dvēselē, ieņem savu vietu viņa smilšu bildē. 
 

Pēc tam tiek veidota smilšu glezna, bet terapeits ar savu klātbūtni palīdz tikt galā ar uzvirmojošām jūtām, saprast to jēgu un atrast sasaisti ar reālajām dzīves grūtībām un problēmām.  Tas ir radošs un interesants ceļojums savās personībās dzīlēs, kurš ļauj pieskarties neapzinātajam un īstenajam „Es“, veido tiltu starp iekšējo un ārējo realitāti, veicina personības integritāti jeb viengabalainību. 


Lai iepazītu problēmu, saprastu, kā tā ir risināma, nepieciešamas vismaz 3-5 iepazīšanās vizītes. „Pirmā glezna, ko saliek bērns vai pieaugušais, ir stāsts par sevi, tā atklāj, kā mēs sevi saredzam un uztveram. Tā parāda resursus, kas ir rodami mūsos. Otrā un trešā smilšu bilde jau atklāj pašu problēmu,  bet ceturtajā reizē smilšu bildē var nolasīt, cik ātri būs rodams risinājums un kā to labāk darīt. Ja ir nepieciešams, talkā nāk citas terapeitiskās metodes – zīmēšana, rotaļas, spēles... ”


“Piemēram, pie manis atnāca māmiņa, kas bija nobažījusies par to, ka viņas dēliņš ir pārāk dusmīgs un impulsīvs. Mamma, būdama skolotāja, ļoti daudz ar bērnu darbojās  mājās, bet puika daudz mācījās arī esot dārziņā. Smilšu spēles terapijā mazais puika izpaudās ļoti emocionāli – lidināja  man virsū lidmašīnas, klaigāja, ka neieredz un es eju bojā lidmašīnas katastrofās... Būtībā šīs emocijas bija vērstas uz mammu, kuras viņš neatļāvās izpaust, bet parādīja terapeita kabinetā. Izrunājoties ar vecākiem, tomēr atradām risinājumus. Mammai bija grūtības nodalīt savu sociālo lomu – būt par skolotāju, un mammas lomu mājās,”  stāsta psihoterapeite. 


Dažreiz smilšu gleznās atklājas tas, ko bērns nojauš, bet par ko netiek runāts ģimenē. Noslēpumi, nepateikti vārdi, kāda vecāka „dubultā dzīve” vai plāni, piemēram, šķirties. Bērniņš to sajūt pat tad, ja vecāki to cenšas slēpt. 

Kā radusies smilšu spēles terapija?    
Smilšu spēles terapijas kā psiholoģiskās palīdzības metodes pirmsākums ir radies pagājušā gadsimta 20-to gadu beigās. To attīstīja Lielbritānijas pediatre Mārgareta Lovenfelda, savā darbā izmantojot divas cinkotas paplātes ar smiltīm un ūdeni, kā arī miniatūrās figūras. Strādājot ar saviem mazajiem pacientiem M.Lovenfelda formē tā saukto „Pasaules tehniku”, kura, savukārt, kļūst par aizraujošu izpētes priekšmetu.

Dora Kalfa (Junga analītiskās psiholoģijas novirziena pārstāve no Šveices) divdesmitā gadsimta piecdesmitajos gados apmācoties pie M.Lovenfeldes, attīsta tālāk  “Pasaules tehnikas” ideju apvienojot to ar Junga analītiskās psiholoģijas uzskatiem un austrumu filozofiju, tā radot smilšu spēles terapiju (Sandplay). Šādā veidā radusies smilšu spēles terapijas Junga analītiskā pieeja, kas pamatā satur darbu ar zemapziņas simbolisko vēstījumu kā pamatu iekšējās pasaules attīstībai un izaugsmei.     Sākotnēji metode tiek izmantota tikai darbam ar bērniem, jo viņiem ir grūtības ar vārdiem aprakstīt savus pārdzīvojumus.

Taču pēc kāda laikā metodi sāk izmantot arī darbā ar pieaugušajiem, ar to palīdzot un atvieglojot klientam paust savus traumatiskos pārdzīvojumus, zaudējuma sāpes, iekšējos konfliktus, kā arī neizturamās jūtas par kurām reizēm ir tik grūti runāt. Ņemot talkā tēlus un simbolus kļūst vieglāk runāt par šādām nepatīkamām izjūtām, tiek atvieglota to transformēšana, tādējādi radot resursus personīgai izaugsmei, attīstībai. Smilšu spēles terapija aktivizē katra pieaugušā cilvēka iekšējo bērnu, izmantojot viņa radošo un dziedinošo spēju.

Smilšu spēles terapijas priekšrocības

• nav vecuma un intelekta ierobežojumu;
• ļauj mazināt apziņas kontroli;
• atraisa cilvēka radošo potenciālu;
• veicina atgriešanos pagātnē, atkārtotu tās izdzīvošanu un atbrīvošanos no tās;
• dod iespēju būt par savas dzīves noteicēju;
• rada saiti starp apzināto un neapzināto;
• ir saprotams pašizteikšanās veids bērniem;
• attīsta spēju pārvarēt grūtības;
• paaugstina pašvērtējumu, palīdz iegūt ticību sev un savām spējām;
• veicina atbildības sajūtu par savu uzvedību un rīcību;
• gan bērnam, gan pieaugušajam dot iespēju būt pašam.

Smilšu spēles terapija pielietojama, ja ir:

•     ģimenes iekšējo attiecību problēmas;
•     emocionāla rakstura problēmas;
•     uzvedības problēmas;
•     attīstības aizture;
•     autisms, mutisms;
•     nakts bailes, murgi, fobijas;
•     mācību grūtības skolā;
•     hiperaktivitāte, UDS;
•     neirozes, stostīšanās, tiki;
•     depresija;
•     enurēze, enkoprēze;
•     traumatiski pārdzīvojumi (šķiršanās, nāve, dzīves vietas maiņa u.c.);
•     grūtības saprast sevi un apkārtējos, veidot attiecības ar apkārtējiem.
   

Ar smilšu spēles terapiju labi var dziedēt emocionālas dabas problēmas, kas izpaužas kā somatiskas saslimšanas. Francis Aleksanders (1891-1964) uzskatīja, ka psihiskie un somatiskie procesi nav atdalāmi, ka organismā noritošie fizioloģiskie procesi ir psihosomatiski (“Čikāgas septītnieks” – holy seven). Psihosomatsika saslimšana ir aizsargmehānisms pret psihotraumu . Piemēram: enurēze (čurāšana gultā) vai enkoprēze (bērns regulāri iekakā bikses) - tās ir noliegtas vai apspiestas jūtas, kuras var atklāt un izspēlēt terapijas laikā. 

Uz terapiju nāk arī pusaudži ar attiecību problēmām, tādi, kas emocionālās sāpes risina, paši sevi graizot vai citādi fiziski kaitējot. 

Kas darbam pielieto smilšu spēles terapiju:
Pateicoties daudzveidīgām iespējām metode tiek pielieta daudzās jomās ne tikai psihoterapijā. Šobrīd savā ikdienā to pielieto gan psihologi, gan pedagogi, kā arī sociālie darbinieki. Tā tiek izmantota psiholoģiskajā konsultēšanā, īstermiņa/ilgtermiņa psihoterapijā, mākslas terapijā, darbam ar ģimeni un pāriem.

Drošības un psihoemocionālās stabilitātes saglabāšanai pirms smilšu spēles terapijas uzsākšanas ir būtiski pārliecināties, ka izvēlētais speciālists ir ieguvis pienācīgu psihologa kvalifikāciju vai samērojamu izglītību un ir atbilstoši sertificēts šī unikālā terapijas instrumenta izmantošanai (http://www.smilsuspeles.lv/organizacija/biedru-saraksts).
 
Vineta Kesele – sertificēts smilšu spēles terapijas metodes lietotājs
Mag.psych., Diploma Nr. PDE Nr.3776
Psihoanalītiskā psihoterapeite apmācībā, IFPS kandidāte

Raksts veidot sadarbībā ar Latvijas Smilšu Spēles terapijas biedrību