Skolēns, mācības un mājasdarbi. Ko darīt, ja viņam tie nepatīk?

Vai tas ir pareizi, ka mazajam pirmajā klasē ir tik daudz mājasdarbu, ka pie grāmatām jāpavada visa pēcpusdiena, zaudējot iespēju doties uz kādiem pulciņiem? Un ko iesākt, ja mazais vispār negrib mācīties?

Bērnu tiesību aizsardzības likums, kas cita starpā paredz, ka bērnam ir tiesības arī uz atpūtu un sevis realizēšanu kādā no interešu jomām

FOTO: Shutterstock.com

Bērnu tiesību aizsardzības likums, kas cita starpā paredz, ka bērnam ir tiesības arī uz atpūtu un sevis realizēšanu kādā no interešu jomām

Ko darīt, ja pirmklasnieks negrib mācīties?

Mamma jautā: Mazliet baiļojos, ka mans skolnieks varētu būt slinks mācībās. Ko es varētu darīt lietas labā?”


Atbild Inga Jansone, Aizupes ekoskolas direktore:

„Diezgan reti ir gadījumi, kad pirmajā klasē bērns negrib mācīties. Un, ja šādas izpausmes parādās, tam jāpievērš ļoti liela vērība un uzmanība. Tieši psiholoģiskais briedums parāda bērna ieinteresētību. Patiesībā tas ir viens no simptomiem, ka bērns aizvests uz skolu, psiholoģiski vēl nenobriedis, sarunvalodā var teikt — bērns vienkārši nevelk. Jaunajam skolniekam sākas iekšēja panika, viņš netiek līdzi tam, kas citam liekas pašsaprotami.

Tiesa, neviens nevar apgalvot, ka tad, kad bērnam aprit septiņi gadi, viņš ir gatavs skolai. Pat tad, ja vecāki, zinādami bērna lasītprasmi, gribēja bērnu laist uz skolu sešos gados un, paklausīdami bērnudārza audzinātājai, tomēr sagaida septiņus gadus, nebūt nenozīmē, ka pats bērns iekšēji ir gatavs skolai. Varbūt viņam ir bailes no kaut kā, ir komunikācijas barjeras.

Es kā mamma noteikti pievērstu lielu uzmanību bērna interesei par mācībām. Nepieciešams aprunāties ar skolotāju, pavērot bērnu, vērīgi uzklausīt, mazliet lasīt starp rindām, izjautāt, iztincināt, kā bērns jūtas skolā, vai ir kāds labs draugs, kurš ir mīļākais priekšmets un kāpēc nepatīk citas stundas. Protams, bērni mēdz būt loģiski un viltīgi, taču pirmklasnieki vēl ir tieši un atklāti. Dažreiz atklājas pat vistriviālākās lietas — nevarēšana aiziet svešā vietā uz tualeti, kad visu dienu ir jāciešas...”

 

Skolu psiholoģe Aira Briede iesaka izvērtēt, kāpēc bērns varētu negribēt mācīties. Iemesli varētu būt dažādi, piemēram:

  • bērns iepriekš nav radināts patstāvīgi darboties, tad vecākiem jāsāk pacietīgi un pakāpeniski, iedrošinot, bērnu radināt pie patstāvīgas darbības;
     
  • bērnam ir kādas specifiskas kognitīvas grūtības, piemēram, vāja uzmanības noturība, mazs darba atmiņas apjoms, lēns apstrādes ātrums, kādas telpiskas grūtības, jeb cita veida grūtības, kas izpaužas dažādās situācijās. To, kā darbojas vispārējās intelektuālās spējas, visprecīzāk varēs izvērtēt skolas psihologs, veicot psihodiagnostiku;
     
  • Iespējams, programma bērnam ir par vieglu un garlaicīgu, tad vajadzētu palīdzēt to padarīt sarežģītāku un aizraujošāku, piedāvājot visplašākās papildus iespējas;
     
  • iespējams bērns pārdzīvo adaptācijas grūtības, jeb kādas citas emocionāla rakstura grūtības, kas, iespējams, saistīts vai nu ar ģimenes situāciju, jeb specifiski tieši ar klases situāciju. Tad, vecākiem vajadzētu censties noskaidrot iemeslus un sniegt atbalstu

     
  • iespējams, vajag tikai bērnu iedrošināt un palīdzēt saprast sistēmu, kā būtu jāmācās, t.i. – ar ko sākt, kā plānot utt. 


Palīdz arī ārējā motivācija, t.i. apsolot kādu bonusu par cenšanos, tikai ar šādu motivāciju nevajadzētu pārlieku aizrauties. 

 
Mājasdarbu tik daudz, ka jāpilda visu vakaru?

Mamma jautā:
„Mans bērns šogad sāks iet pirmajā klasē. Redzu, ka meitene nekādi netiek galā ar mājasdarbiem 
 mācoties viņai paiet visa diena! Ielūkojos dienasgrāmatā un tur redzu  4 līdz 5 uzdevumi matemātikā, 4 līdz 5 uzdevumi latviešu valodā, 3 uzdevumi sociālajās zinības, vēl jāzīmē, jālasa un jāraksta burtiņi  tāds apjoms no bērna katru vakaru prasa 4 līdz 6 stundas veltīt mājasdarbu sagatavošanai. Meitene vairs nevar apmeklēt dziedāšanas un peldēšanas nodarbības, kuras viņai tik ļoti patika. 

Jāmācās plānot laiku
Atbild Sarmīte Freimane, sākumskolas skolotāja un 1. klases audzinātāja:
„Nē, tas nav pareizi! Ne pirmajā, ne arī vēlākajās klasēs mājasdarbiem nebūtu jāaizņem tik daudz laika. Vai esat pārliecināti, ka meitiņa visu šo laiku patiešām mācās? Bērna uzmanības noturība šajā vecumā gluži vienkārši nav tik liela, lai viņš to spētu. Šādā situācijā es ieteiktu izrunāties ar bērna skolotāju, lai noskaidrotu, kāds ir šīs problēmas patiesais cēlonis — mājasdarbu daudzums, vai bērna neprasme tikt ar uzdoto galā, un kā šo problēmu vislabāk risināt. Lai, uzsākot skolas gaitas, mājasdarbu veikšana bērnam sagādātu pēc iespējas mazāk problēmu, es ieteiktu jau vasarā sākt radināt bērnu saplānot savu laiku (vislabāk, ja laika plānošana tiek izvērsta par aizraujošu rotaļu), kā arī koncentrēt uzmanību kādam noteiktam darbam (te būs vietā gan krellīšu vēršana, gan zīmēšana, gan aplicēšana — viss, kas palīdz piesaistīt un ilgāku laiku noturēt bērna uzmanību).

1. klasē kopējam mājas darbu apjomam dienā nevajadzētu pārsniegt to, ko bērnam iespējams izpildīt vienas stundas laikā, nerēķinot atpūtas pauzes.

Reklāma
Reklāma

Obligāta atpūta
Kad bērns pārnācis no skolas, viņam vajadzētu ļaut atpūsties un tikai tad aicināt ķerties pie mājasdarbu pildīšanas. Vispirms vajadzētu pārliecināties, vai bērns saprot, kas viņam jādara. Kopīgi izlasiet uzdevuma nosacījumus un aiciniet bērnu pastāstīt saviem vārdiem, kā viņš tos sapratis. Ja tas sagādā grūtības, palīdziet ar uzvedinošiem jautājumiem, bet priekšā nesakiet — ir svarīgi, lai bērns pats iemācītos nonākt pie pareizās atbildes. Nekādā gadījumā uz bērnu nevajadzētu dusmoties un/vai kritizēt viņu par to, ka viņš kaut ko nesaprot. Tas tikai radīs papildu stresu un nepatiku pret mācībām. Kad bērns beidzot ir ticis skaidrībā par to, kas viņam jādara, neskopojieties ar uzslavu! Pēc tam varat vienoties par to, cik ilgā laikā uzdevums tiks paveikts (ar nosacījumu, ka jāstrādā rūpīgi) un ko bērns varēs darīt pēc tam (ikvienam bērnam patīkama nodarbe būs kā stimuls koncentrēties uzdevumam, lai paveiktu to pēc iespējas ātrāk). Vismaz pirmajā klasē pēc katra uzdevuma veikšanas vajadzētu ieturēt nelielu pauzi, ļaujot mazajam atpūsties. Šādi rīkojoties, pamazām tiks apgūta mācīšanās prasme.

 

Ir noteiktas mācību normas
Ieteiktu painteresēties, vai skolā, kurā esat pieteikuši savu bērnu, ir vienotas prasības attiecībā uz mājas darbu uzdošanu un slodzi, un — ko tās paredz. Pedagogiem, nosakot mācību slodzi, jāievēro virkne dažādu likumu (tai skaitā — Bērnu tiesību aizsardzības likums, kas cita starpā paredz, ka bērnam ir tiesības arī uz atpūtu un sevis realizēšanu kādā no interešu jomām), kā arī veselības aizsardzības u.c. speciālistu ieteikumi. 1. klasē kopējam mājas darbu apjomam dienā nevajadzētu pārsniegt to, ko bērnam iespējams izpildīt vienas stundas laikā, nerēķinot atpūtas pauzes (tādas būtu vēlamas pēc katrām 20 minūtēm, ko bērns pavadījis mācoties). Protams, labāk būtu, ja pirmklasnieks mājas darbus varētu paveikt vēl īsākā laikā. Lai novērstu pārslodzes risku, lielāka apjoma mājas darbus — piemēram, iemācīties dzejoli, veikt kādu radošo vai izpētes darbu, — skolotājs parasti uzdod vismaz nedēļu iepriekš. Kamēr bērns vēl nav īsti apguvis laika plānošanas prasmi, vecākiem būtu ieteicams pasekot līdzi tam, kas rakstīts bērna dienasgrāmatā (tagad tam iespējams izsekot arī caur portālu „e-klase”) un dienās, kad bērns ar mājas darbiem ticis galā krietni ātrāk, mudināt viņu pievērsties kādam no lielāka apjoma mājas darbiem, kas būs jānodod vēlāk.

 

Arī skolu psiholoģe Aira Briede pieļauj, ka ir iespējamas situācijas, kad pedagogi nav izvērtējuši mājas darbu nepieciešamības būtību, bet tos uzdevuši automātiski pēc plānotā darba apjoma. "Manuprāt, galvenā būtība mājas darbiem ir nostiprināt skolā iemācīto un trenēt apgūtās prasmes, mājās apgūto atkārtojot. Taču jāņem vērā ir arī katra bērna apstrādes ātruma spējas. Ir bērni, kas strādā daudz lēnāk kā caurmēra vienaudži, un, tad viņiem iznāk pie mājas darbiem strādāt vairākas stundas, kas arī nebūtu pieļaujams, jo tas tik pārslogo skolēnu, nevis palīdz spējas attīstīt un nostiprināt un jēga maza. Iespējams, bērna mājas darbu apjoms atbilstoši viņa spējām nemaz nav tik liels, bet bērns nespēj adekvāti menedžēt savu laiku, sākumā to ,,nobumbulējot’’, ne veiksmīgi atpūšoties, ne padarot darbu. Tad būtu skolēnam jāpalīdz laiku saplānot un motivēt darbam.

Iespējams, ka bērns arī kādreiz ,,nosēž’’ pie kāda darba, ko nesaprot, tādejādi zaudējot laiku, kā vietā varētu jau strādāt pie uzdevumiem, kas saprotami un viegli izpildāmi."