Skolotāja A. Jaks: skolēna darba diena ir pārslogota

Galvenie punkti, ko no sava skolotājas skatpunkta vēlos komentēt, runājot par skolēnu pārslodzi, ir:

1. Kā skolā izpaužas skolēnu pārslodze?

2. Kādēļ pastāv pieņēmums, ka Latvijas izglītības sistēmas mācību programmas neatbilst mūsdienām?

3. Kāda ir skolotāju, vecāku un skolas atbildība, veicinot vai mazinot skolēnu pārslodzi?

1. Pēdējos divarpus gadus, strādājot skolā par latviešu valodas un literatūras skolotāju, lielāko mācību gada laiku es savā acu priekšā redzēju gan pārgurušus un demotivētus skolēnus, gan arī skolotājus. Mirdzošās zinātkāres pilnās acis var novērot vien jauna mācību gada sākumā, varbūt pēc ziemas brīvlaika un vēl atsevišķos gadījumos. Labā ziņa – tādi brīži ir, tātad skolēni savā būtībā ir spējīgi azartiski darboties, iesaistīties un gribēt zināt vairāk. Diemžēl, iegriežoties mācību gada ritenim, spīdums no acīm zūd, jo mēs (skolēni, skolotāji, vecāki) neizguļamies, strādājam un mācāmies daudz par daudz (absolūti nevajadzīgi un neproduktīvi), stresojam un pārdzīvojam katrs savu likteni, un tajā vainojam cits citu, skolas vadību, Izglītības ministriju utt. Pusi skolēna dienas aizpilda skola – mācību stundas, pagarinātā grupa, konsultācijas u.c. Vēl ceturtdaļu dienas daudzi pavada interešu izglītības pulciņos ārpus skolas.

Tikai normāli būtu atlikušo vakaru pavadīt atpūtā, socializācijā ar ģimeni un refleksijā par to, kas dienas laikā apgūts, uzzināts, saprasts. Bet nē, vēl taču ir skolā uzdotie mājasdarbi! Tie prasa vismaz 2 h laika. 

Tātad līdz vidēji plkst. 19.00 skolēns ir nepārtraukti nodarbināts fiziski, intelektuāli un arī emocionāli, kas ir liela slodze pat pilnībā attīstītam ķermenim un prātam. Tikai normāli būtu atlikušo vakaru pavadīt atpūtā, socializācijā ar ģimeni un refleksijā par to, kas dienas laikā apgūts, uzzināts, saprasts. Bet nē, vēl taču ir skolā uzdotie mājasdarbi! Tie prasa vismaz 2 h laika. Neesmu pirmā, kas esošo realitāti apraksta, bet tā tas tiešām ir – arī skolotāji ļoti labi redz un jūt šādas nogurdinošas skolēnu rutīnas sekas: skolēnu biežākie jautājumi ir "Vai varam, lūdzu, neko nedarīt?" un "Kāpēc skolā nav vietas, kur nedaudz pagulēt?". Koncentrēšanās spējas sarūk, tuvojoties katram brīvlaikam, dažreiz bērniem pat var novērot pārslodzes radīto klejojošo skatienu, kas neko nefiksē. Jautājums – cik lielā mērā skolotājiem rūp pievērst tam uzmanību? Ko mēs esam gatavi darīt, lai šo situāciju mainītu? Vairāk par šo runāšu trešajā punktā, taču skaidrs, ka mūsu ietekmes zonā ir gan uzdoto mājasdarbu apjoms, gan skolēnu noslogotība un darba efektivitāte mācību stundā, gan arī skolēnu brīvdienu grafika aizpildīšana ar skolas darbiem.

2. Mamma no Valmieras pārliecinoši apgalvo, ka "šobrīd 2. klases skolēniem mācību programma atbilst 4. klases mācību programmai (padomju laika), kad es mācījos," uz ko skolotāja viņai atbild, ka tā nu tas ir, ar to jāsadzīvo. Mācību programmas saturam, bez šaubām, ir sakars arī ar pārslodzi, jo gudri sastādīta un realizēta programma var atvieglot mācību procesu un paredzēt iespējas to pielāgot dažādiem bērniem. Nezinu, pēc kādiem kritērijiem izvirzīts šīs mammas apgalvojums, taču aptuveni nojaušu, kādēļ rodas tāds "padomju laika" iespaids. Šeit akmens tiek mests izglītības programmas veidotāju un īstenotāju lauciņā, un traktēt to var dažādi, bet uztraukumam ir pamats.

Pirmkārt, katrs skolotājs var pats interpretēt esošo mācību programmu pēc saviem ieskatiem. Mums ir noformulēts skolēniem sasniedzamais rezultāts (apgūstamo zināšanu un prasmju formā), taču gan mācību līdzekļus, gan metodes izvēlas skolotājs. Tāpat arī pedagogs pats var noteikt, kurām zināšanām un prasmēm veltīs lielāku uzmanību un kas paliks prioritāšu saraksta apakšā. Mācību līdzekļiem un metodēm ir liela loma skolēnu uztveres veidošanā, jo tie piedāvā piemērus, caur kuriem mācību viela tiek skaidrota. Ja uzdevumā aprakstīta aina no padomju laika par rindā stāvēšanu pēc džinsu auduma, tad skaidrs, ka mūsdienu bērns nesaskatīs nekādu saikni ar savu dzīvi. Līdz ar to proporcionāli vairāk tiek darbināta abstraktā iztēle, nekā piedāvāts atbalsts mācību programmas pamatu apguvē, bez kā tālāka mācīšanās būs apgrūtināta, kas savukārt radīs papildu slodzi. Tātad mums visiem būtu jākoncentrējas uz esošo dzīves realitāti tādu, kāda tā ir bērnam, kas klasē sēž šodien, nevis pirms desmit vai trīsdesmit gadiem.

Būtu jāievieš jauni mācību priekšmeti, jāatsakās no dažiem esošajiem un programmas izstrādē jākoncentrējas uz prasmju un kompetenču apguvi, kā arī tehnoloģiju apguvi. 

Te klāt nāk otrs, vissvarīgākais faktors – skolotājs, kura vecumam patiesībā nav tik lielas nozīmes. Svarīgāka ir pedagoga atvērtība un vēlme pielāgoties realitātei. Ir skolotāji, kuri velta ārkārtīgi daudz laika, lai iepazītu bērnus, jauniešus, izprastu viņu aktualitātes un attiecīgi sasaistītu to visu ar mācību procesu. Piemēram, 7. klases latviešu valodas programmā ierakstīto sasniedzamo rezultātu "Prot teikumā iesaistīt citātu" var pasniegt, no grāmatas diktējot un lūdzot pārrakstīt kladē gramatikas likumus ar dotajiem piemēriem par to, kā citāti pareizi jāpieraksta. Bet viena no alternatīvām – skolotājs norāda mācību grāmatas lappusi, kurā atrodams likums, un aicina to izmantot, lai internetā vai žurnālos sameklētu savu mūzikas elku vai pazīstamu sportistu citātus, ko pareizi un glīti pierakstīt uz kopīga klases plakāta. To vēlāk var pielikt pie sienas kā atgādinājumu, ka citātus pierakstīt protam, turklāt šeit redzami mūsu pašu izmeklētie. Iztērētais laiks stundā ir līdzīgs, taču otrais variants paredz pielāgojamu tempu, sasaisti ar savu dzīvi, iespēju izpausties individuāli un grupā, apgūstot tieši to pašu, tikai nedaudz vairāk.

Tātad pārskatīt un rediģēt mācību programmas saturu bērnu pārslodzes mazināšanas nolūkos ir absolūta nepieciešamība. Būtu jāievieš jauni mācību priekšmeti, jāatsakās no dažiem esošajiem un programmas izstrādē jākoncentrējas uz prasmju un kompetenču apguvi, kā arī tehnoloģiju apguvi. Taču nebūt nav tā, ka ar esošo programmu nekas nav padarāms – tās realizāciju nosaka skolotājs (ar izņēmumiem, kad skola stingri kontrolē un nosaka izmantojamo līdzekļu, uzdodamo mājasdarbu veidu un skaitu), kura pārraudzībā norisinās zināšanu un prasmju apguve gan klases, gan katra bērna individuālo mācīšanās īpatnību līmeņos.

3. Minētā skolotāju atbildība un ietekme iet roku rokā ar katras skolas nospraustajiem mērķiem un izvirzītajām prioritātēm. Ir ārkārtīgi būtiski saprast, kāds ir skolas fokuss. Kas tiek uzskatīts par klientu? Vai visi spēki koncentrējas droša un interesanta mācību procesa nodrošināšanā bērniem? Vai svarīgākais ir izpatikt vecāku prasībām un kaprīzēm? Vai varbūt pār visu noteicošie ir eksāmenu rezultātu reitingi un pašvaldības uzspiestā birokrātijas sloga izpilde? Normālā gadījumā uzmanības centrā būtu jābūt bērnam, ap kuru rosās profesionāli un ieinteresēti pedagogi. Savukārt tiem nepieciešamo atbalstu sniedz skolas vadība, uzticoties skolotāju kompetencei un protot pamatot skolas izdarītās izvēles pašvaldības izglītības pārvaldei, Izglītības kvalitātes valsts dienestam utt. Taču tā nenotiek. Rodas sadursmes, kas noved pie visu pušu neapmierinātības un pārslodzes.

Ir ārkārtīgi būtiski saprast, kāds ir skolas fokuss. Kas tiek uzskatīts par klientu? Vai visi spēki koncentrējas droša un interesanta mācību procesa nodrošināšanā bērniem? Vai svarīgākais ir izpatikt vecāku prasībām un kaprīzēm? 

Primārais kritērijs, pēc kā vērtē skolotāju Latvijā, ir viņa skolēnu eksāmenu rezultāti attiecībā pret citu skolu tiem pašiem kvantitatīvajiem rādītājiem. Šeit ir brīva vieta potenciālam zinātniskajam pētījumam par to, cik lielā mērā eksāmena prasības atbilst mācību programmā ierakstītajam, vēl vairāk – cik šīs prasības un to pārbaudes forma ir atbilstoša tam, ko no eksāmena kārtotāja vēlāk sagaida darba tirgus un sabiedrība. Šis ir ļoti svarīgas un sabiedrībā vajadzīgas diskusijas jautājums, uz kuru mana atbilde būtu pilnīgi alternatīvi domājošo pulciņā, apgalvojot, ka eksāmeniem to esošajā formā ir ar steigu jāpazūd, tos aizstājot ar skolēnu radītu projektu darbu un individuālo darbu portfolio izveidi un prezentēšanu. Skolas vai skolotāja fokusēšanās uz sausiem datiem par eksāmenu rezultātiem tālāk ved pie diviem citiem svarīgiem jautājumiem – pedagogu darba izvērtēšanas kārtība un vecāku piedāvātais atbalsts/izpratne par skolā notiekošo. Sabiedrībā jau uzvirmo gan viedokļi un pētījumi, gan jau esoši un moderni risinājumi tam, kā objektīvi izvērtēt skolotāju profesionālo kompetenci tā, lai pēc šiem mērījumiem gan skola, gan vecāki tik tiešām varētu uzticēties mums kā profesionāļiem. Taču – kur paliek vecāku atbildība?

Vai vecākiem ir jāpārzina un jāprot izskaidrot bērnam mācību viela? Nē. Ir labi, ja vecāki to var un grib darīt, taču tas ir pedagogu darbs. Vecākiem nevajadzētu vakaros sēdēt ar savu bērnu pie rakstāmgalda, mēģinot atcerēties, kā viņi paši savulaik mācījušies šo matemātisko nevienādību risināšanu. Vecākiem vakaros būtu jābūt kopā ar bērniem, apmainoties ar iespaidiem par dienas laikā paveikto, justo, redzēto. To var darīt, sarunājoties pie vakariņu galda, spēlējot spēles, veidojot putnu būrīšus vai pat skatoties televizoru. Iespēju ir daudz, taču jebkurā gadījumā – vecāku atbildība būtu turpināt iepazīt savu bērnu, viņa īpašo skatījumu uz pasauli, cilvēkiem, zināšanām un sniegt atbalstu, ja nu šajā sarežģītajā pasaules apgūšanas procesā rodas grūtības (šajā gadījumā pārslodze).

Vecāku atbildība būtu turpināt iepazīt savu bērnu, viņa īpašo skatījumu uz pasauli, cilvēkiem, zināšanām un sniegt atbalstu, ja nu šajā sarežģītajā pasaules apgūšanas procesā rodas grūtības (šajā gadījumā pārslodze). 

Ja vecākam ir bijusi vēlme un iespēja šādā atbrīvotā vidē iepazīt savu bērnu, tad uz izaicinājumiem skolā iespējams reaģēt daudz efektīvāk – nevis izvirzot pārmetumus subjektīvu salīdzinājumu formā, bet gan piedāvājot konkrētam skolotājam savu redzējumu par atbalsta iespējām vienam konkrētam bērnam. Tā būtu efektīva sadarbība. Tā būtu vēlamā vecāku atbildība, kura esošajos apstākļos bieži vien netiek īstenota, jo mēs visi esam pārslogoti un pārslodzi uztveram kā attaisnojumu, nevis izaicinājumu, ko kopā pieveiksim. Vissliktākais, ko vecāks sava bērna pārslodzes gadījumā var izdarīt, ir bērna priekšā nievājoši izteikties par skolu, vainojot skolotājus pie tā, ka darāmā ir par daudz. Tas bērnā radīs lielu apmulsumu par to, kā izturēties un izteikties skolotāja priekšā, kā arī sniegs tādu kā atļauju censties mazāk, jo mamma teica, ka vainīga ir skolotāja (vai visa izglītības sistēma) un no maniem pleciem tas atbildību noveļ. Šāda situācija raisa lieku emocionāli spriedzi, kas noved pie tās pašas problēmas, par kuru šeit runājam, – pārslodzes.

Visbeidzot, pēc savas pieredzes varu apgalvot, ka ir iespējams mācību procesu un stundas organizēt tā, lai lielākā daļa darba tiktu padarīts skolā. Turklāt, iepriekš plānojot, vajadzētu paredzēt, ka lielāko daļu darba stundu laikā dara pats skolēns, nevis skolotājs (ar norunu, ka iepriekš ir veikts nopietns stundas plānošanas process). Ir labi zināt dažus pamatprincipus par mūsdienīgas un efektīvas mācību stundas uzbūvi un palasīt teoriju par diferencēšanas iespējām, bet ir arī svarīgi apzināties un noticēt, ka mēs visi (katrs un kopā) varam ieviest pārmaiņas savā, savu skolēnu, savu bērnu dzīvē. Var sākt kaut vai ar biežāku smaidīšanu, taču jebkuras pārmaiņas prasa uzdrīkstēšanos. Man bija jāuzdrīkstas ārpusklases lasīšanu padarīt par fundamentālo pamatu savās literatūras stundās, jo no visa kā cita bija jāatsakās. Lai panāktu bērnu vēlmi lasīt ar prieku un izpratni, bija jāsāk ar 40 minūšu veltīšanu tam, lai visi kopā apsēstos katrs ar savu grāmatu un vienkārši klusībā lasītu, tad nākamās 40 minūtes runājot par to drusciņu izlasītā, tad ilustrējot vai filmējot grāmatā notiekošo, iejūtoties dažādu varoņu ādā. Man bija jāuzdrīkstas nolikt malā mācību grāmata ar obligāto lasāmvielu, ļaujot skolēniem izvēlēties grāmatas bibliotēkas plauktos. Un es riskēju ar to, ka viņi eksāmenā nevarēs citēt un analizēt Raiņa darbus tad, kad to gribētu mums pieejamās mācību grāmatas autore vai otra literatūras skolotāja skolā. Taču es zināju, ka mani skolēni tik un tā pratīs noteikt sevis izvēlēto grāmatu literatūras žanru, saskatīt tajā tēlainās izteikmes līdzekļus un analizēt stāsta sižetu un kompozīciju. Arī Rainis ir svarīgs, taču man bija svarīgi sākt no tās vietas, kurā mēs reāli atradāmies, un tā sākotnēji bija absolūta neieinteresētība lasīt, neprasme izvēlēties grāmatu un uzskats, ka lasīšana ir pasaulē garlaicīgākā nodarbe. Ar rezultātiem esmu vairāk nekā lepna, arī lielākā daļa skolēnu šo procesu izbaudīja un izprata tā jēgu, arī vecāki teica atzinīgus vārdus, un pārslodze neradās, jo lielākais darbs tika padarīts stundās, visiem kopā esot.

Pirms mēneša kāds tēvs man skaudri teica, ka viņa meita, apdāvināta ar muzikālo dzirdi, izstājās no mūzikas skolas, jo nespēja vairs pagūt vakaros izpildīt mājasdarbus. Par pārmaiņu nepieciešamību nav šaubu.

Diemžēl pēdējā pusgadā, ko pavadīju skolā, situācija ar skolēnu pārslodzi kļuva tik kritiska, ka, papētot audzināmās klases dienasgrāmatās esošo mājasdarbu apjomu un zinot katra bērna stāstu par iespējām mājās izmācīties, man nācās atteikties arī no lasīšanas projekta, jo tas tomēr prasīja nelielu darbu arī mājās – šogad mājasdarbu ierakstus izdomāju un e-klasē ievadīju ar atpakaļejošu datumu (konkrēts uzdoto mājasdarbu skaits bija obligāta prasība, ko kontrolēja priekšniecība). Man vienkārši bija kļuvis žēl to bērnu, kuri klases "WhatsApp" čatā vēl līdz vienpadsmitiem vakarā izmisīgi sarunājās par to, kā nav paguvuši izpildīt visus mājasdarbus.

Pirms mēneša kāds tēvs man skaudri teica, ka viņa meita, apdāvināta ar muzikālo dzirdi, izstājās no mūzikas skolas, jo nespēja vairs pagūt vakaros izpildīt mājasdarbus. Par pārmaiņu nepieciešamību nav šaubu, arī bērnu pārslodze ir acīmredzama. Bet galvenais, kas mums te ir jāsaprot, – ar jaunas mācību programmas satura ieviešanu vien nekas netiks līdzēts. Par problēmu un tās risinājumiem ir jārunā visiem kopā – skolām, pašiem pedagogiem, bērnu vecākiem, bērniem ir jāsadarbojas savā starpā, lai skolēnu dzīves atvieglotu no stresa un piepildītu ar aizraujošu un motivējošu izglītošanos.

Publikācija no interneta žurnāla Satori.lv