Patiess 13 gadu vecās Elīzas stāsts. "Ja neizģērbsies, vaļā nelaidīšu!"

Es sāku mācīties 7. klasē, un pēc aizraujošas vasaras, kad biju atklājusi puišus, ballītes un ieguvusi jaunas draudzenes, mani mazāk par visu interesēja skola. Gluži otrādi – jau pēc apzinīgi skolas solā nosēdēta mēneša es sāku bastot, lai aiz skolas, pie vietējās maiznīcas, tiktos ar draudzenēm, kuras, kā jau vecākas par mani, sagaidīja ar alus pudelēm somās un cigaretēm rokās. Man gan nepatika ne alkohola smaka, ne cigarešu dūmi, bet, ja viņas pīpēja, es arī paturēju rokās “zārka naglu”, lai būtu viena no viņām. Ja viņas ballītēs lietoja alkoholu, es arī visas nakts garumā sūcu vienu sidra bundžiņu.

Es biju pārāk jauna, lai nodarbotos ar seksu
Nebija tā, ka es vispār neapmeklēju skolu. Es gāju uz tām stundām, kas mani interesēja, pārējās klaji ignorējot. Vēlāk, kad sāku bastot dienām ilgi, es gāju sēdēt pie ģimenes ārsta, kurš bija arī manas mammas paziņa, izlikos slima, lai man izraksta zīmi. Es nevarēju pieļaut, ka man ir vairāk neattaisnotu kavējumu nekā attaisnotu, jo tad nāktu gaismā, ka es neapmeklēju skolu, un mani vecāki būtu sarūgtināti. Katru dienu es sev teicu: rīt, rīt es iešu un nosēdēšu skolā līdz pat beigām, bet katru dienu uzradās jauns iemesls, kas vilināja neiet. Viens no iemesliem bija mans puisis Maksis. Ar Maksi es iepazinos rudens brīvlaikā. Viņš man iepatikās jau no pirmā acu uzmetiena! Lai gan man šķita, ka viņš ar mani nevarētu būt kopā, ballītes beigās mēs jau skūpstījāmies, kopš tā mirkļa pavadot kopā katru dienu. Maksis mācījās citā skolā, tāpat kā viņa draugi, ar kuriem bijām sākušas tusēt kopā. Neko vairāk par skūpstiem es nevarēju piedāvāt, jo man bija tikai 13 gadi un es nebiju pārliecināta, ka vēlos zaudēt nevainību tieši ar viņu. Es biju pārāk jauna, lai nodarbotos ar seksu! Arī draudzeņu stāsti par pirmajām reizēm mani neiedvesmoja. Gluži otrādi – atbaidīja!

Šādi dzīvojot, lavierējot starp skolu, bastošanu un melošanu vecākiem, pienāca ziema. Īsi pirms Ziemassvētku brīvlaika mani vecāki tika izsaukti uz skolu, kur viņi uzzināja ar manām gaitām (drīzāk jau negaitām) skolā. No aizrautīgas un radošas skolnieces es biju noslīdējusi līdz klases nesekmīgo galam. Lieki teikt, ka mana mamma gandrīz eksplodēja no vilšanās, bet tēvs piedraudēja ar siksnu un mājas arestu līdz mūža galam.

Viņš izģērbās manā priekšā, liekot skatīties un mudināja mani darīt to pašu, sakot, ka man tikai jāpaguļ blakus, tad es tikšu mājās.

Man vajadzēja ieklausīties, ko saka intuīcija
Vienu no saviem draudiem viņš piepildīja – man bija mājas arests uz nenoteiktu laiku. No mājām uz skolu un atpakaļ – tāds bija mans režīms līdz pat brīvlaikam, kamēr sakārtoju attiecības ar skolotājiem un izdīcu iespējas uzlabot atzīmes. Pazemojums, ko izjutu no klasesbiedriem, bija šausmīgs! Šķita, ka man nav tiesību kļūdīties! Vienīgais, kas mani turēja rāmjos, bija Maksis un viņa mīļās īsziņas. Es zināju, ka pēc Ziemassvētkiem mana draudzene rīkos ballīti, tāpēc sajūta, ka sava stulbuma dēļ netikšu un nesatikšu Maksi, bija drausmīga.

Todien kādas trīs stundas lūdzos saviem vecākiem, lai mani palaiž vismaz uz stundu. Zvērēju, ka būšu mājās laikus, ka visu atlikušo brīvlaiku mācīšos, nepaceļot acis no grāmatām. Es patiešām vēlējos mācību gada otro semestri iesākt ar mazāku parādu skaitu. Tēvam sirds atmaiga ar katru manu vārdu un asaru. Arī mani vecāki vēlējās kaut kur aizbraukt, tāpēc viens brīvs vakars no manis viņiem bija kā iespēja ieelpot svaigu gaisu. Vienojušies, ka atbildēšu uz visiem viņu zvaniem un, vēlākais, desmitos būšu mājās, es viņus palaidu atpūsties, bet pati sāku gatavoties vakaram ar draudzenēm un Maksi.

Gaidot sāku justies nelāgi. Iekšējā balss teica, ka man nevajadzētu iet, bet es to apspiedu un apstrādāju ar devu svaigu Makša bilžu. Kad atskanēja zvans no draudzenēm, es sāku nervozēt vēl vairāk – reiba galva, ceļi ļodzījās, bet vēderā dejoja satraukuma tauriņi! Tik ļoti mans ķermenis protestēja pret šo vakaru! Tā viņš man ziņoja, lai neeju! Atskatoties uz to vakaru, es sapratu, cik ļoti man vajadzēja klausīties tajā, ko saka intuīcija. Tomēr vēlme satikt Maksi un draudzenes ņēma virsroku un iedzina mani nelaimē.

Pēc ceturtās pudeles pazuda arī sajēga
Tovakar bija vairāki brīdinājumi, ka man jāmūk, ko kājas nes! Pirmkārt, Maksis mani ignorēja, kad satika. Otrkārt, ballītes vieta bija mainīta – tā notika pirtī, kuru bija noīrējis Makša vecākais brālis Toms. Treškārt, Toms bija nepatīkams tipiņš. Tas viss mani brīdināja, bet es to ignorēju. Lai gan bijām ļoti mazs tusētāju bariņš, mūzika skanēja uz pilnu jaudu, un jau pirmajās minūtēs es pazaudēju Maksi. Meklējot viņu, piesūcos pie alus bundžas. Gāju Tomam līdzi uzpīpēt un ieraudzīju, ka Maksis salaiž ar vienu no manām draudzenēm. Lai gan man sirds izlēca no krūtīm un nokrita kaut kur turpat sniegā, es neizrādīju, ka esmu sarūgtināta, un pasniedzos pēc Toma alus pudeles. Viņš mani aptekalēja visu vakaru. Līdzko mana dzēriena pudele bija tukša, pasniedza nākamo. Kad biju iztukšojusi ceturto pudeli, skaits pazuda un pazuda arī sajēga. Es reibu, un man tas riebās, tāpēc apgūlos uz dīvāna un aizvēru acis.

Miglaini atceros, ka sapņoju, kā mani vecāki man zvana, bet es nespēju pacelt klausuli. Redzēju mammu raudam un tēti viņu mierinām.

Šokā par notikušo es viņam pajautāju: ko tu dari?
Es pamodos no pretīga drebuļa. Man bija auksti. Atvēru acis un ieraudzīju Tomu, kurš sēdēja man virsū un mēģināja man atpogāt bikses. Pirtī valdīja auksts klusums, neviena, izņemot Tomu, tur nebija. No izbīļa man aizsitās elpa, trūka gaisa. Viņš redzēja, ka esmu pamodusies, bet tas netraucēja turpināt iesākto. Šokā par notiekošo, es viņam pajautāju: ko tu dari? Viņš neatbildēja, bet pielīda tuvāk sejai, lai sūktos ar mani. No viņa nāca baisa vēmekļu un alkohola smaka. Es riebumā novērsos.

“Beidz! Pirms tam taču neatraidīji mani!” – vēl šodien galvā skan Toma izsmejošais tonis. Viņš turpināja uzmākties, bet mana vienīgā doma bija tikt prom un mukt pēc iespējas ātrāk. Pamanījos tikt vaļā no viņa un metos pie durvīm. Aizslēgtas!

“Ja novilksi biksītes un pagulēsi man blakus, atslēgšu durvis, un tu varēsi iet!” viņš izsmējīgi turpināja.

Kādu mirkli man šķita, ka tas ir joks, ka visi pārējie slēpjas un pārsteigs mani, pēkšņi ienākot. Es pat sāku smieties, teikdama, lai beidz jokot un vienkārši atslēdz durvis.

“Kādi pārējie? Viņi visi aizgāja! Tu pati lūdzies, ka vēlies palikt ar mani!” Toma tonis kļuva nievājošs.

Viņš izģērbās un mudināja mani darīt to pašu
Kad sapratu, ka tas nav joks, ka Toms patiešām grib, lai izģērbjos, mana pirmā doma bija – jāļaujas notiekošajam, varbūt tad mani palaidīs vaļā! Es viņam skaidroju, ka man ir tikai 13 gadi, ka viņam ir 16, ka mani gaida mājās, bet Toms, pacietīgi noklausījies manu monologu, pienāca klāt, sagrāba aiz rokas un iemeta gultā. Tobrīd es sapratu, tas ir viss... Es nekad netikšu mājās.

Viņš izģērbās manā priekšā, liekot skatīties un mudināja mani darīt to pašu, sakot, ka man tikai jāpaguļ blakus, tad es tikšu mājās. Es novilku apavus, pārējās drēbes atstājot mugurā, un apgūlos viņam blakus. Toms sāka glāstīt man krūtis, tad viņš paņēma manu roku un uzlika uz sava dzimumlocekļa. Kad tam pieskāros, es atkal sāku lūgties... Toms iesmējās, un man melns noņirbēja gar acīm! Es iekodu viņam lūpā un ar kulaku uzsitu pa to vietu! To, kas notika tālāk, atceros miglaini. Zinu, ka biju pie loga, jo to redzēju kā vienīgo izeju no šīs situācijas, bet jau nākamajā mirklī es attapos uz ielas ar nosalušām kājām un rokām. Mani apavi un virsdrēbes bija palikuši tur, pirtī. Kādā brīdī starp pirti un ielu biju piezvanījusi tēvam. Nezinu, kā viņš mani atrada, jo aukstuma dēļ es knapi varēju parunāt. Tēvs tonakt izskatījās svešs – bāls un pārbijies!

Draudzenes uzskatīja, ka esmu to pelnījusi
Nedēļa līdz Jaungadam pagāja čukstos un mammas asarās. Tieši tādu es viņu redzēju savā sapnī. Man bija grūti paskaidrot tēvam, kas ar mani ir noticis, jo biju pārbijusies un šokā, ka kas tāds varēja ar mani notikt un varēja būt vēl trakāk. Izrunājos ar vecākiem, kuri solīja, ka parūpēsies par mani. Kas notika ar Tomu, es nezinu, jo kopš tās nakts nesarunājos ne ar savām draudzenēm, ne Maksi. Pēc brīvlaika aizejot uz skolu, baidījos, ka kāds uzzinās, kas ar mani ir noticis, bet neviens man neko nejautāja un nezināja. Es turpināju savu dzīvi, bet tagad visu enerģiju veltīju mācībām. Vienīgās, kas uz mani skatījās ar smīnu, bija tās meitenes, kuras mani pameta kaut kāda necilvēka varā. Viņas domāja, ka biju pelnījusi to, kas ar mani notika.

Tikai tagad, kad pagājuši jau trīs gadi, es varu par to runāt, jo pirms tam man bija kauns, bet vēlāk man bija grūti uzticēties cilvēkiem, par draugiem un draudzenēm vispār nerunājot. Kādu laiku gāju arī pie konsultanta. Mamma teica, ka viņš man palīdzēs tikt galā ar emocijām. Mēs ar viņu daudz runājām, un ar laiku es sāku justies labāk, vairs neraudāju un sāku iegūt draugus. Tagad es jūtos normāli.

Teksts: Žurnāls "Sīrups"

Avots: www.kasjauns.lv