Vai bērns ir gatavs 1. klasei? Nepieciešamās vispārējās un valodiskās prasmes, uzsākot skolas gaitas

Gatavība skolai ir atkarīga no daudziem faktoriem, tāpēc vispirms speciāliste komentēs par vispārīgo attīstību, tad - konkrēti par valodu.

Vispārīgā attīstība

Ja bērns līdz šim ir gājis pirmsskolas izglītības iestādē (PII), tad vislabāk uz šo jautājumu varētu atbildēt PII speciālisti, jo viņi pazīst bērnu, var spriest, vai viņš ir psiholoģiski gatavs doties uz skolu, vai viņš ir drošs, viegli kontaktējas ar svešiem cilvēkiem, vai arī ļoti kautrīgs (tad jādomā, kā palīdzēt pārvarēt kautrību, jo būs jārunā gan stundās, gan ārpus tām); cik noturīga uzmanība, vai spēj 40 minūtes koncentrēties darbam utt. Ja šajā ziņā ir kādas grūtības, tad var ieteikt, kā bērnam palīdzēt vēl laikā pirms skolas. Var būt arī situācija, ka bērnam labāk būs sākt mācīties gadu vēlāk. Nevajag arī baidīties palaist bērnu agrāk skolā, ja viņš tam IR gatavs, tikai vecākiem vērīgi jāseko, vai kādā brīdī (īpaši 4./5. klasē) nekļūst par grūtu. Tad jāpalīdz, vairāk jāpastrādā mājās, skaidrojot nesaprotamo.

Ja bērns nav gājis PII, tad viņam pēc noteikumiem vienu gadu jāmācās sagatavošanas grupiņā, kurā viņš apgūst tos pamatus, kas nepieciešami, lai varētu mācīties līdzvērtīgi ar citiem. Arī šajā gadījumā precīzāk varēs pateikt skolotājs, kas strādā ar bērnu.
Ir iespēja arī izglītoties mājās, vecākiem konsultējoties ar pedagogiem vai/un psihologu, izmantot konsultatīvā centra palīdzību, ja tāds ir pieejams.
Var apmeklēt nepilna laika 3 stundu pirmsskolas bērnu grupu, ja vecāki izvēlas šo bezmaksas pirmsskolas izglītības veidu un attiecīgajā dzīvesvietā tas tiek piedāvāts.

Visi šie jautājumi ir skarti arī likumos. Bērnu tiesību aizsardzības likumā ir norādīti punkti, kuri ir nozīmīgi izglītības iegūšanas ziņā, piemēram, ŠEIT. 

Kādas prasmes nepieciešamas pirmklasniekam?

Lai mācības skolā radītu patiku, nepieciešamas daudzas vispārīgās prasmes. Mazajam cilvēciņam jāpazīst savas mantas un jāprot, jāspēj tās ne tikai aiznest uz skolu, bet arī atnest mājās (nezaudēt), jāprot tās sakārtot jau mājās, lai šī prasme būtu arī skolā. Protams, nepieciešamas visas higiēnas un pašapkalpošanās prasmes, ieskaitot prasmi sasiet kurpju saites un izmantot kabatlakatiņu. Svarīgi pievērst uzmanību tam, vai bērns prot uzmanīgi klausīties un saprast teikto, izpildīt norādījumus. Ļoti liela vērība jāpievērš atmiņas trenēšanai, tās noturīgumam.

Tagad daudzas skolēnu problēmas saistītas tieši ar to, ka neuzmanīgi klausās, neprot saklausīt būtisko teiktajā, nesaglabā informāciju atmiņā (pa vienu ausi iekšā, pa otru – ārā). Te var līdzēt gan priekšā lasīšana un lasītā atstāstīšana kādam (kaut vai kaķim; nopietni, bieži vien bērni, kuri kautrējas sarunāties ar pieaugušajiem, labprāt sarunājas ar dzīvniekiem, - pēc tam jau vieglāk veidot dialogu ar pieaugušajiem).

Vēl viena problēma ir prasme paklausīt, rēķināties ar citiem un ievērot uzvedības normas (netrokšņot stundā, nedīdīties, neaizskart citus utt.). Vecākiem un bērnam jāapzinās, ka ir ne tikai tiesības, bet arī pienākumi. Svarīgi pievērst uzmanību tam, vai bērns nav pārāk egoistisks un patmīlīgs – viņam būs jāsadarbojas ar visiem bērniem, jāpieņem viņi, jāuzklausa arī aizrādījumi, jāsaprot, ka tad, kad viņš kļūdās, norādījums uz kļūdu ir nepieciešamība, nevis aizvainošana, ka kļūdu novēršana, zināšanu apguve var būt saistīta ar ilgu un rūpīgu darbu (pacietība!) utt.

Valodiskās prasmes

Lai varētu teikt, ka bērns ir gatavs mācībām skolā valodiski, viņam jāpazīst mazie un lielie drukātie un rakstītie burti un jāprot izlasīt vārdus, īsus teikumus, rakstīt drukātos burtus. Bet šajā ziņā ieteicams aprunāties ar sākumskolas skolotājiem – viņi pateiks, ko sagaida no skolēniem. Kādreiz gadās arī tā, ka bērns zina un prot tik daudz, ka pirmajā klasē viņam maz darāmā un kļūst garlaicīgi. Tas arī ir bīstami, jo zūd interese par skolu, mācībām, tāpēc laikus jādomā, kā rīkoties - varbūt jāpāriet uz 2. klasi.

Gatavojoties skolai, ar bērnu daudz jārunā – lai viņš klausās un jautā (prasme uzdot jautājumus ir ļoti svarīga), lai atstāsta to, kas izlasīts priekšā vai kopā ar bērnu; jādod iespēja viņam pašam stāstīt par visu, ko redzējis, dzirdējis (skolā tas ļoti noderēs), piedzīvojis, izjutis, izteikt savas domas, pamatot tās – kāpēc es tā domāju.

Vēl ir svarīgi, lai bērns mācītos sarunāties – uzsākt sarunu, iesaistīties tajā utt.

Protams, nepieciešama arī prasme sasveicināties, atvadīties, pateikt paldies un palūgt, atvainoties un pieņemt atvainošanos.

Tātad, kopsavilkums par valodu :

- precīzi izrunā skaņas atbilstoši literārās valodas normām (ja bērns mājās runā dzimtajā izloksnē (tas ir jāveicina, jo tā viņam tiek piedāvāta lielāka valodas bagātība!), tad jāpievērš uzmanība tam, lai mācītos pāriet uz literāro valodu (ja vecāki to spēj; ja nē - lai atstāj skolotāju ziņā. Apgūt literāro valodu ir vieglāk tad, ja bērns prot dzimto izloksni, nekā tad, ja mājās ir runāts it kā (bet kļūdainā) literārajā valodā)),

- prot klausīties, uztvert teikto un rīkoties atbilstoši mutvārdu norādījumiem,

- prot veidot jautājumus, uzdot tos (arī atbildēt),

- prot pastāstīt, ko redzējis, dzirdējis utt.,

- prot veidot sarunu (dialogu),

- spēj atcerēties informāciju,

- pazīst drukātos burtus,

- prot rakstīt drukāto burtu elementus, dažus burtus,

- prot izlasīt vienkāršus vārdus, (šo divu prasmju līmeni vajadzētu noskaidrot skolā – ir skolas, kur prasa jau rakstīt drukātos burtus, lasīt vārdus, jo PII bērni to jau ir apguvuši, bet normas līmenī tiek prasīta tikai sākotnējā prasme – pazīt daļu drukāto burtu, saskatīt tos tekstā un nosaukt, spēt izlasīt vienkāršus vārdus, savu vārdu, uzvārdu),

- ir attīstīts vārdu krājums (zina viņa apkaimē esošā nosaukumus, nepieciešamos īpašības, darbības vārdus, lai varētu pastāstīt par sevi, savu apkaimi utt., pamatvietniekvārdus, skaitļa vārdus u. c. - lietošanas, nevis valodnieciskā raksturojuma līmenī),

- prot gramatiski pareizi veidot vienkāršus teikumus – vienkāršus paplašinātus, saliktus sakārtotus, pakārtotus teikumus.

Šīs prasmes, protams, bērna, nevis pieaugušo līmenī.

Pievērs uzmanību!

• Vajadzētu pievērst uzmanību arī tam, lai bērns mācās iekārtot lapu, ievērojot maliņas, pareizi turēt rakstāmo, ievērot attālumu līdz galdam (nerakstīt ar degunu), pareizi sēdēt. Protams, nekādā gadījumā nedrīkst kreilim likt rakstīt ar labo roku. Tā ir bērna laušana, jo viņam jādarbojas pretēji smadzeņu darbībai.
• Vecākiem ieteicams pievērst uzmanību arī tam, kā runā PII un sākumskolas pedagogi, auklītes – ja auklīte, skolotājs latviešu literārajā valodā runā kļūdaini, tad vadībai ir jāparūpējas, lai šie cilvēki novērstu kļūdas, jo bērns mācās no viņiem. Ja personāls ar bērnu ik pa laikam sarunājas viņa dzimtajā izloksnē – tas tikai apsveicami.

VISC mājaslapā ir standarti un programmu paraugi.
To saturs arī var palīdzēt labāk saprast, kas bērnam jāzina un jāprot pirms skolas un ko viņš apgūs skolā.

Ir  dzirdēti gadījumi, ka skolā rīko „iestājpārbaudījumus”, kuros bērnam uzdod valodnieciska rakstura jautājumus, piemēram, nosaukt vārda skaņas. Tā noteikti nedrīkst darīt - šajā vecumā bērnam nav jāzina valodniecības teorija pat minimālā līmenī. Ja pārbaudījuma mērķis ir noskaidrot bērna minimālo pamatprasmju līmeni, lai skolotāji zinātu, kā ar bērnu strādāt, tā ir cita lieta.