Invalīds, atpalicis, slims vai citādāks? Kā runāt ar bērnu par citādo

Grūtības sākas, kad šie jautājumi prasa pieaugušo atbildi. Pieaugušie mulst no bērnu tiešuma un tematu lieluma izvēles, īpaši par tēmām – sekss, kā rodas bērni, nāve, īpašās vajadzības. Mulsums rodas, jo pašam šis temats var šķist sarežģīts un “bērnam nepiemērots”, tomēr visi temati ir dabiska dzīves sastāvdaļa, tādēļ jārunā par to vien būs.

Turpmāk mēģināšu pa punktiem ieteikt, kā risināt sarunu par cilvēkiem, kuri no mums atšķiras. Ieteikumi apkopoti gan no manas, gan citu pieredzes. Tomēr vēlos jau sākumā piebilst, ka pati, šķiet,  esmu uzkāpusi uz gandrīz visiem grābekļiem šīs tēmas sakarā, jo vēl aizvien mācos to, par ko pieņemts nerunāt. Ir pieņemami kļūdīties, bet vēl labāk ir kļūdu pamanīt un izlabot.

Jautājumi un tava attieksme.
Tas ir pilnīgi normāli, lieliski un ļoti vajadzīgi, ka bērns uzdod jautājumus. Nekušini viņu, neliec viņam novērsties, ja ievēro, ka viņš vēro kādu ar īpašām vajadzībām. Tieši parāviens aiz rokas un “nelūri virsū” daudziem no mums ir bijusi pirmā saskare ar atšķirīgo, kas atstājis lielu nospiedumu uz mūsu tālāko attieksmi, kas bieži vien iet roku rokā ar bailēm, kaunu, neziņu, mulsumu. Lai mēs neiekāptu šajā pašā padomju grāvī ar saviem bērniem, svarīgi sākt ar sevi. Kā tu reaģē? Jo bērni mūs kopē un tavs piemērs vienmēr būs iespaidīgāks par to, ko tu saki.

Tieši parāviens aiz rokas un “nelūri virsū” daudziem no mums ir bijusi pirmā saskare ar atšķirīgo, kas atstājis lielu nospiedumu uz mūsu tālāko attieksmi, kas bieži vien iet roku rokā ar bailēm, kaunu, neziņu, mulsumu. 

Ir vērts atbrīvoties pašam no aizspriedumiem, to varu galvot no savas pieredzes, ko gūstu aizvien vairāk iepazīstot šo pasauli. Bet kā to darīt? Es nezinu vienu pareizo atbildi. No savas pieredzes varu teikt, ka jo biežāk saskaros ar šo pasauli, jo vieglāk kļūst to saprast un par to komunicēt. Biežākai saskarsmei ar šīm tēmām iesaku facebookā piesekoties “Special books by special kids”. Viens smaidīgs džeks ceļo pa pasauli un intervē cilvēkus ar visdažādākajām diagnozēm. Ļoti interesanti ir viņus caur šiem mazajiem video ieraudzīt un uzzināt viņu domas, sajūtas, sapņus. Ļoti liela dažādība un ļoti labs treniņš tam, lai ieraudzītu cilvēku pirms diagnozes.
 

Uz jautājumiem atbildi maksimāli vienkārši, bez izdomātiem asaru stāstiem un godīgi atzīstot, ja kaut ko nezini. Runā ar cieņu un vēlams uz pozitīvas nots, neizmainot balss intonāciju uz “vai, cik žēl, ka kaķītis nobraukts”.

-“Kāpēc tas cilvēks ir tik īss?”

-“Pasaulē ir ļoti daudz cilvēku un nav divu vienādu. Daudzi visu dzīvi paliek īsi, bet tas nenozīmē, ka viņi ir bērni. Tāds pats pieaugušais, tikai īss. Vai nav interesanti un forši, ka cilvēki ir tik dažādi?”

Protams, sarunas gaitā “kāpēc” var kļūt arvien sarežģītāki un tad labi būtu godīgi arī atbildēt “Es nezinu, bet mēs mājās varam kopīgi noskaidrot” vai, ja situācija ļauj, tad, piemēram, parkā vai ballītē iet klāt, iepazīties un uzdot savu jautājumu. Cilvēki ar īpašām vajadzībām parasti ir ļoti atsaucīgi un saprotoši pret bērnu zinātkāri, jo viņi labi apzinās, ka tajā brīdī palīdz augt paaudzei bez aizspriedumiem.

Tas ir labi, runājot atzīt atšķirīgo. Ja teiksi, ka tas bērns ir tāds pats kā tu, tā īsti nebūs taisnība, tas mulsinās tavu bērnu (jo viņš jau ir ievērojis atšķirības). Tāds pats kā tu, tikai citādāks. Apspriediet citādo. Pēc tam novērtējiet kopīgo – vecumposms, līdzīgas intereses, “Spiderman” krekliņš un prieks par kādu spēli. Tas palīdzēs tavam bērnam dibināt kontaktu. Bērnus parasti arī ļoti interesē visi palīglīdzekļi, saruna par ratiņkrēslu un tā funkciju arī ir labs iesākums.

Cilvēki ar īpašām vajadzībām parasti ir ļoti atsaucīgi un saprotoši pret bērnu zinātkāri, jo viņi labi apzinās, ka tajā brīdī palīdz augt paaudzei bez aizspriedumiem.

Nav divu vienādu cilvēku pasaulē. Diagnozes arī izpaužas dažādi. Nepieņem automātiski, ka cilvēks ar kustību traucējumiem ir arī ar garīgās attīstības problēmām. Tāpat paskaidro savam bērnam, ka lai arī tas puika izskatās un kustās tāpat kā tu, viņš šobrīd kliedz un vārtās pa grīdu nevis tāpēc, ka nemāk uzvesties, bet tādēļ, ka viņam ir autisms, kas padara daudz grūtāku uzdevumu tikt galā ar savām emocijām, kuras raisa apkārt notiekošais. Nebaidies no tā, ka konrētais bērns nerunā, pajautā viņa vecākiem, kā ar viņu labāk dibināt kontaktu – kas viņam patīk vai iepriecina.
 

Kad tavs bērns ir uzsācis kopā spēlēties, izturas labvēlīgi – neslavē viņu par to. Tu taču neslavē savu bērnu par to, ka viņš sarunājas ar kādu citu tipisku bērnu? Tāpat arī nevajag viņu īpaši rāt, ja viņš nonāk konfliktā ar bērnu kuram ir īpašas vajadzības. Izturies pret šīm situācijām tāpat kā tad, ja tās notiktu ar tipiskiem bērniem.


Kādus terminus izvēlēties
Es nenoliegšu, ka ir grūti atrast pareizos vārdus un nesajukt starp terminiem. Latvijā jo īpaši nav skaidrs, kas ir pieņemams un kas nav. No savas pieredzes un lasītā citur, iesaku neteikt:

Normāls – vārds, kas dažādos tematos ir jau atzīts par nederīgu. Ir ļoti grūti un pat neiespējami definēt, kāds tad ir normāls bērns, kādam teikt, ka viņš ir normāls un otrs nav – ir ļoti aizskaroši. A, vot nevajag.

Atpalicis (retarded) – ārzemēs šis vārds ir absolūta sarkanā līnija, kas tāda kļuvusi, jo šis vārds ir izmantots nievājoši kā lamu vārds (domāts kā sinonīms vārdam stulbs, dumjš). Es arī atceros sāpīgo dūrienu sirdī, kad kāds mūsu draugs, neko sliktu negribēdams, teica: “…nu tas puika arī ir atpalicis, nu tā kā tavs”. Esmu dzirdējusi un kādreiz arī pati teikusi “retardēts”, šo vārdu izmantojot, kā sinonīmu vārdiem bremzēts, lēns utt. Arī šo vajag izravēt no savas dobes, lai nenonāktu situācijā, kur gribēsies, lai zeme aprij tevi un tavu kaunu. A, vot nevajag.

Daunis. Nekad neizmanto šo vārdu kā lamu vārdu. Neizmanto šo vārdu raksturojot cilvēku. Vienmēr atdali cilvēku (personu) no viņa diagnozes. Cilvēks ar Dauna sindromu. Bērns ar autiskā spektra traucējumiem, nevis autisma puika. Diagnoze NEKAD nedrīkst būt lamuvārds. Vot tā.

Slimība. Izvairies teikt, ka “viņam ir slimas kājas vai sāp kājas un tāpēc viņš nestaigā”. Nepieņem par pašsaprotamu, ka viņš cieš sāpes. Nesaki “slims bērns”, jo slimība tiek asociēta arī ar kaut ko, kas ir lipīgs, droši paskaidro bērnam, ka otra atšķirības nav nekas, kas var pielipt vai no kā jābaidās.

Dārzenis. Šo vārdu daži izmanto sarunvalodā, lai apzīmētu kādu, kurš pilnībā zaudējis kustību spēju vai arī ir ar smagiem smadzeņu darbības traucējumiem. Arī šim vārdam ir nievājoša nozīme un, kamēr tu neko sliktu nedomādams saki: “Kā var nelikt bērnu autobeņķī, kas tie vecāki grib, lai viņš par dārzeni paliek?” to dzird kāds, kuram tuvs cilvēks ir uz gultas, bez runas spējām, bez spējas pašam sevi apkalpot. Viņš šo cilvēku bezgalīgi mīl un viņu aizskar tas, kā tu par invaliditāti izsakies.

Galvenā vadlīnija – nekad neizmanto diagnozi kā lamu vārdu, salīdzinājumu vai īpašības vārdu. Nejūties “retardēts” vai “šizofrēnisks”,jo, velns parāvis, tev nav ne jausmas kā ir justies tā.

Ko var teikt?
Es izvēlos teikt “tipisks bērns”, kad runāju par savu jaunāko puiku un par vecāko saku, ka viņam ir kustību traucējumi vai nosaucu diagnozi – bērnu cerebrālā trieka. Saku, ka viņam ir uztveres traucējumi. Bērnam teiktu, ka viņš pasauli redz, dzird un sajūt citādāk, tādēļ troksnis, kas tev šķiet pavisam parasts, viņam var sagādāt šoku un izbiedēt.

Ņem vērā, ka, jo jaunāks ir bērns, jo vienkāršākus vārdus jāizvēlas.

Var lietot tādus vārdus kā “īpašās vajadzības”, “invaliditāte”,”kustību traucējumi”,”runas (attīstības) traucējumi”. Ņem vērā, ka, jo jaunāks ir bērns, jo vienkāršākus vārdus jāizvēlas.

“Viņš nevar pastaigāt, jo viņa kājas strādā citādāk kā tavējās, bet viņš tiek uz priekšu lienot.”

Savukārt, ar vecākiem bērniem, droši var interesēties un uzzināt vairāk. Ja tava sešgadnieka grupai pievienojies ir bērns,kuram ir cerebrālā trieka, ir vērts kopā ar bērnu sameklēt-saguglēt atbildes uz jums abiem neskaidrajiem jautājumiem. Kauns ir nevis nezināt,bet negribēt zināt.

Bērns iepazīst pasauli rotaļājoties, tomēr starp rotaļlietām reti vai nekad parādās kāds ar īpašām vajadzībām. Dažas firmas to mēģina labot, jo tipiskais bērns tā dabiski iekļauj savās spēlēs netipisko, bet bērnam ar īpašām vajadzībām ir iespēja ieraudzīt sev līdzīgo starp visām lellēm un supervaroņiem.
Toy like me – visdažādākās rotaļlietas un iemīļoti bērnu varoņi ar vienu atšķirību – katrai no mantām ir īpašas vajadzības. Dzirdes aparāts, ratiņkrēsls, neredzīgo baltais spieķis, suns pavadonis – bērns pierod,ka šīs lietas atvieglo dzīvi cilvēkiem ar īpašām vajadzībām un spēlējoties ar šādiem varoņiem sāk pierast pie tā, ka citādāk pastāv un citādāk ir ok.
 

Seriāls, ko iesaku paskatīties visai ģimenei kopā. Amerikāņu Situāciju komēdija – "Speachless". Stāsts ir par ģimeni ar trīs bērniem. Maya ir ir viņu mamma, kura bez bremzēm cīnās par labāku dzīvi viņiem visiem, tāpat kā viņu tētis Jimmy, kurš maz satraucas par to, ko domā citi. Meita Dylan aizraujas ar sportu, bet dēls Ray, kurš ir vidējais bērns, mēģina būt racionālais gals, kad situācija atkal ir ārpus kontroles. Vecākajam dēlam JJ ir cerebrālā trieka, lieliska humora izjūta un jāuzsāk mācības vidusskolā. Tā kā viņš nerunā, tad viņam pie brillēm ir stilīgs lāzeris, kurš uz viņa komunikācijas tāfeles veido vārdus. Lai ietu vidusskolā JJ vajag asistentu, kas tiek arī atrasts tur, kur netika cerēts.
 

Esam noskatījušies pirmās divas sezonas un, lai arī brīžiem kaitina ASV situāciju komēdiju stils, šis seriāls ir īsts apvērsums, jo lieliski izgaismo tik daudz problēmu, situāciju un prieka, ko nes dzīve ar īpašām vajadzībām. Daudzi stereotipi ir tiešām smieklīgi attēloti un pats galvenais – ļoti trāpīgi un viegli tiek vērtas durvis uz šo pasauli. ASV uzņemts ar lielu sajūsmu, jo beidzot tiek pārstāvēta televīzijā milzīga cilvēku grupa, kura līdz šim ignorēta, pie tam interesanti skatīties ir arī tiem, kuru dzīve nav saistīta ar īpašām vajadzībām. Es pati vairākās epizodēs ļoti labi varēju saprast JJ mammu, kura jau gadiem ir skaidrojusi vienu un to pašu, cīnījusies par elementāru pieņemšanu, tā uzaudzējot biezu ādu un asu mēli.
 

Tā nu mani ieteikumi ir iztecējuši un cerams radīs dzirdīgas ausis. Ja gribat šo rakstu papildināt, tad droši to dariet – rakstiet komentāru, vēstuli un es papildināšu rakstu ar kādu labu ieteikumu vai piemēru.

Tomēr liekas sarežģīti? Tad vēlreiz atgādināšanu – bērniem nav problēmu ar citādo un tā pieņemšanu. Viņiem ir interese, jautājumi, izbrīns pirmo reizi sastopot, bet viņi dabiski un ātri veido kontaktu. Ja nezini ko teikt, tad ļauj savam bērnam rādīt piemēru tev pašam, jo viņa attieksmi neierobežo nekādi stereotipi un aizspriedumi. Daži piemēri.

Autore: 2 bērnu mamma Anete Bendika

Bloga "Es un mēs" veidotāja