"Ļaujiet man mācīties pašam!" Kā nenogalināt mācītiesprieku un atbalstīt, nekaitējot
Sākoties jaunajam mācību gadam, daudzi vecāki saprot, ka bērnu būs jāmotivē mācīties, ievērot režīmu un attīstīties. Tam visam seko dziļa un grūta nopūta.
Klausoties vecāku sarunas par bērnu mācīšanas procesu, aizdomājos, kuras no vecāku izvelētajām metodēm ir pareizas, un ar kādu mērķi mēs tās izmantojam. Labas atzīmes un sasniegumi skolā ir bērna izvēle vai vecāku ambīcijas, lai varētu lepoties ar savu atvasi?
Protams, ka vecākiem ir jārūpējas, lai bērns mācītos un paveiktu uzdoto, tomēr, klausoties, ko tik vecāki ir gatavi darīt bērna vietā, tā vien gribās uzdot jautājumu kurš tad pelna atzīmes? Domāju, ka bērnam pašam ir jāspēj izpildīt mājasdarbus, bet vecāki var viņu atbalstīt un motivēt. Vēl viens aizdomāšanās vērts jautājums – pavērojiet, vai bērns mācoties, ir arī laimīgs?
Tik bieži mēs cenšamies piespiest bērnus mācīties, esam tik ļoti pārņemti ar šo procesu, ka uzņemamies vadību un aizmirstam, ka bērns ir tas, kuram ir jāapgūst prasme mācīties un tikt gala ar grūtībām. Jāsaprot, ka ir lietas, kuras var nepatikt, radīt grūtības, bet ar kurām ir jātiek galā. Tas bērnā attīstīs savas iniciatīvas un kompetences sajūtu. Sajūtu, ka viņš var. Ja visu izdarīs vecāki, kamēr bērns pa to laiku mājās saņems komentārus, kas viņš pats neko nevar un netiek galā, vai atkal kaut kas jāpielabo, tad to visu apgūt viņš nevarēs.
Lasi arī:
Iebiedēšana skolā kā "efektīva" mācību metode jeb
bailes no izplēstās lapas
Daudziem vecākiem pieredzē ir samēra grūts mācīšanās process.
Nemitīga kontrole no līdzās esošiem pieaugušajiem – vecākiem,
kas teica priekšā, kurš mājas darbs ir jāpilda, bet ja bērns to
nedarīja, lasīja morāli. Tālāk sekoja nosodījums vai pārmetums arī
no pedagogiem. Tā ir daudzu mūsdienu vecāku pieredze no
laikā, kad bērns netika uzskatīts par personību. Bija
jāklausās pieaugušais, bet bērna viedoklis nebija
svarīgs.
Jāsaprot, ka ir lietas, kuras var nepatikt, radīt grūtības, bet ar kurām ir jātiek galā. Tas bērnā attīstīs savas iniciatīvas un kompetences sajūtu. Sajūtu, ka viņš var.
Vienkāršs jautājums, ko vairums no mums zina: “Kuru grāmatu
ikviens ir lasījis raudot? Atbilde - ĀBECE”. Šobrīd daudzi
bērni iemācās lasīt neraudot. Mūsdienās ir daudz vairāki
pētījumu par vecāku un bērnu attiecībām, arī par to, kādas ir
moralizēšanas sekas, cik neauglīga ir dzīšanās pēc perfekcionisma,
kas neļauj bērnam attīstīt savu mācību apguves procesu. Tomēr bērni
joprojām bieži saņem komentārus : “Tu esi slinks, jo saņēmi
tikai 7! Ja labi nemācīsies, neko dzīvē nesasniegsi.
Paskaties - tas “bomzis” arī nemācījās skolā” utt.
Kā mazajā skolēnā radīt iekšējo motivāciju mācīties
Kā tad rīkoties, lai veicinātu bērnu iekšējo motivāciju mācīties un radītu viņā velmi sasniegt labākus rezultātus, jo tas var būt jautri, interesanti pat tad, ja ne vienmēr ir viegli?
Iekšējo motivāciju veido vairākas lietas. Viena no svarīgākajām -
vecāku ticība savam bērnam. Tam, ka viņš spēs
izpildīt uzdevumu pats un, ja tas nebūs perfekti vai neatbildīs
vecāku priekšstatam par labi veiktu darbu, vecāki saglabās mieru un
parādīs, kas mazajam skolēnam ir izdevies un pie kā vēl vajadzētu
piestrādāt.
Mācieties iepazīt sava bērna mācīšanās paradumus
un izprotiet, kā bērnam ir labāk mācīties, atceroties, ka ne visi
bērni mācas vienādi.
Mājas darbus pildot, ļoti labi var palīdzēt liela
uzdevuma sadalīšana mazākos soļos. Par katru paveikto mazo
solīti bērnu var apbalvot ar uzslavu, vai uzmundrināt ar frāzēm
“Dod pieci! Lieliski! Es redzu, kā Tu centies. Daļa no darba
jau izpildīta!” Reizēm apbalvojums var būt arī maza
konfektīte. Tas viss bērnam palīdzēs noturēties pie darba un iegūt
sajūtu, ka darbu ir vērts turpināt.
Nebaidieties, pildot mājas darbus, smieties. Pozitīvas emocijas un labas sajūtas palīdz mācīties.
Esiet blakus bērnam, bet nepārņemiet mācību
procesu. Ja bērns vēlas, lai jūs nebūtu blakus,
novērtējiet viņa velmi būt patstāvīgam, izsakot atzinību un
to respektējot.
Nepārcentieties ar tādu motivējošu sistēmu ieviešanu, kurās
tiek solīts par labu mācīšanos kaut ko nopirkt. Pētījumi
parādījuši, ka šāda motivācija darbojas īsāku laiku, un
bērnam rodas velme mācīties tikai, lai saņemtu attiecīgo lietu. Tā
nav iekšējā motivācija. Labāk nosviniet pirmo kontroldarbu ar
lielisku kopīgu vakaru par tad, ja atzīme nav bijusi izcila.
Parādiet bērnam, ka novērtējiet viņa darbu, un salīdziniet
bērnu tikai ar viņu pašu un viņa iepriekšējiem sasniegumiem.
Bērna iekšējo motivāciju attiecībā uz mācībām un skolu veido arī
vecāku attieksme pret skolu. Tas, kā vecāki runā
un kādu viedokli pauž par skolu un mācību vidi. Vecākiem jāapzinās,
ka viņu attieksme pret skolu ietekmē bērna velmi apmeklēt skolu .
ja vecāki saka, ka skola ir vieta, kurā ir interesanti, kur
var daudz ko iemācīties un augt, tad tā domās arī bērns.
Turpretim, ja viņš dzirdēs, ka skolā ir grūti un bezjēdzīgi,
ka skolā neko nevar iemācīties un skolā iegūtās zināšanas
dzīvē neko nav devušas, tad šādu uzskatu pārņems arī
bērns.
Pat ja vecāki uzskata, ka ne vienmēr skolā viss notiek tā, kā
viņiem gribētos, ir jāspēj savu attieksmi veidot
konstruktīvi. Zinu, ka var mūsu pašu pieredzē var būt ļoti
nepatīkamas situācijas saistībā ar skolu, tomēr pašu bērnu dēļ ir
jāmeklē risinājumi, lai šo sajūtu nenodotu tālāk.
Svarīgi ir atcerēties, ka sadarbojoties un interesējoties, ļaujot augt un attīstīties, mēs ar bērnu veidojam labas attiecības. Mums ikvienam ir patīkami attīstīties labās attiecībās, kur tuvākais cilvēks priecājas par procesu. Ļausim bērnam augt, būt laimīgam un priecīgam.
Gunita Kleinberga, 3 bērnu mamma, klīniskā psiholoģe, kognitīvi biheiviorālā terapeite