Skolotāja Ratinīka asi kritizē viedokli par bezcerīgo un nevarīgo obligāto literatūru
Profesore, Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas katedras un klīnikas vadītājas Guntas Ancānes viedoklis, kuru viņa intervijā pauda "Kas Jauns Avīzei", ka obligātā literatūra mūsu skolās sludina bezcerību un nevarību, šonedēļ izsauca plašu rezonansi sabiedrībā, kā allaž sadalot cilvēkus divās viedokļu grupās. Profesores sacītajam nepiekrīt latviešu valodas un literatūras skolotāja, dzejniece Iveta Ratinīka, kura šādu viedokli nodēvējusi par bīstamu.
FOTO: Shutterstock.com
"Es domāju, ka ir ļoti bīstami samests viss vienā kaudzītē, jo būtībā koncepts obligātā literatūra ir sen sevi jau izsmēlis. Ir ļoti izteikta skolotāju autonomija un skolotājs pats var izvēlēties, ko un kurā tekstā akcentēt kā būtisku un nebūtisku," sacīja Ratinīka.
Lasītākais
Latvijas Radio raidījumā "Pēcpusdiena", kurā vēlreiz tika uzklausīts profesores Ancānes viedoklis, Ratinīka pauda savus pretargumentus. Uz jautājumu, kā komentēt šādu interesantu viedokli, Ratinīka atbildēja: "Viedoklis ir bīstams, nevis interesants," piebilstot, ka šī izglītības satura apspriešana aizvien vairāk sāk atgādināt, īpaši humanitārajās zinātnēs, utilitāru diletantismu, ar to saprotot, vai teksts, kas būtībā ir mākslas forma, nevis didaktikas palīglīdzeklis, sasniegs kaut kādus mūsu utilitāros mērķus, piemēram, radīs laimīgu cilvēku ar sārtiem vaigiem.
Ratinīka sacīja: "Neviens literatūras darbs, ja vien tas ir kvalitatīvs, netop ar mērķi - tagad audzināsim mazo latvieti par dižu, varenu un nezin kādu vēl. Vispirms pamatā ir mākslas radīšanas mērķis. Kad mēs sākam šādi analizēt, kā minētajā intervijā tika analizēti varoņi, mēs varam konstatēt, ka Maļēviča "Kvadrāts" ir pārāk melns un kāda skulptūra ir pārāk kaila."
Mēs atkal vispārinām, mēs negribam redzēt, ka ir arī jūtīgs, viegls, trausls, ievainojams un tamlīdzīgs. Mēs nevaram literatūru vai jebkuru citu mākslas veidu uztvert tik utilitāri. Ja mums ir vajadzīgi didaktiski varoņstāstiņi, tad tas ir valsts pasūtījums un mums tādus ir jārada mācību nolūkiem, bet tad, lūdzu, neatļausimies to dēvēt par literatūru.
"Es domāju, ka ir ļoti bīstami samests viss vienā kaudzītē, jo būtībā koncepts obligātā literatūra ir sen sevi jau izsmēlis. Ir ļoti izteikta skolotāju autonomija un skolotājs pats var izvēlēties, ko un kurā tekstā akcentēt kā būtisku un nebūtisku," sacīja Ratinīka.
Viņa norādīja, ka šobrīd nevēlas analizēt konkrētos tekstus, bet pateikt, ka ir ļoti bīstami, ja "psihoanalītiķis vai psihiatrs runā šādās kategorijās".
"Mēs atkal vispārinām, mēs negribam redzēt, ka ir arī jūtīgs, viegls, trausls, ievainojams un tamlīdzīgs. Mēs nevaram literatūru vai jebkuru citu mākslas veidu uztvert tik utilitāri. Ja mums ir vajadzīgi didaktiski varoņstāstiņi, tad tas ir valsts pasūtījums un mums tādus ir jārada mācību nolūkiem, bet tad, lūdzu, neatļausimies to dēvēt par literatūru. Literatūra eksistē bez šāda didaktiska mērķa, kādam kaut ko mācīt. Godīgi sakot, es esmu kategoriski pret šādiem psihiatriem un psihoanalītiķiem, kuri tiecas uz normālību, nevis uz to unikālo, empātisko, jūtīgo, trauslo, kas arī katrā no šiem jauniešiem ir," sacīja atpazīstamā skolotāja.
Viņa piebilda, ka tajā brīdī, kad Kārļa Skalbes "Kaķīšu dzirnavas" kāds nosauc par vaimanu pasaku, viņai šķiet, ka cilvēkam šī pasaka būtu jāpārlasa.
"Mums nevajadzētu tik nicīgi izturēties pret savu klasiku un tik nicīgi izturēties pret skolotāju metodēm, neredzot, ko tad māca skolotājs, un neredzot, kā viņš to dara," noslēgumā pauda pedagoģe.
Rakstu, kurš šonedēļ izraisīja plašas diskusijas, lasi ŠEIT.
Informācija no ziņu portāla www.jauns.lv
