Mammas pieredze par aizspriedumiem: Mana meita nav transseksuāle, viņa ir pašpuika

“Mana meita apmeklēja pulciņu, kurā šī sieviete viņu mācīja jau 6 mēnešus. “Viņa ir meitene,” es teicu. Sieviete neizskatījās pārliecināta. “Patiešām. Viņa ir meitene un Jūs varat viņu tā uzrunāt.” Vēlāk, kad es šo sarunu pārstāstīju savai meitai, viņa teica: “Vairāk meitenēm būtu jāizskatās šādi, tad pieaugušie nebūs tik apmulsuši.” Mana meita velk treniņbikses un t-kreklus. Viņai ir īsi mati (viņa frizierei pasūtīja frizūru kā Lūkam no Zvaigžņu kariem). Un pats galvenais – vairums viņas draugu ir puiši. Viņa ir sportiska, spēcīga, neiedomājami mīļa un ....meitene!

Vienalga viņai pediatri, skolotāji un citi svešinieki regulāri jautā, vai viņa jūtas un vai vēlas, ka tiek uzrunāta kā puika. No vienas puses tas ir ļoti iecietīgi no pieaugušo puses, tomēr tas ir tikai sākotnēji. Kad viņi turpina meitu iztaujāt par viņas dzimumidentitāti, un izrāda skepsi pēc tam, kad viņa ir atbildējusi, ka ir meitene, tad vēstījums, ko viņi nodod manam bērnam - meitene nevar izskatīties un uzvesties puiciski, esot meitene.

Viņu nevar ielikt konkrētā dzimuma rāmī. Viņa neiederas rāmī, kurā mēs, pieaugušie, vēlamies viņu ielikt – sievietes strādā ārpus mājas un vīrieši sāk piedalīties mājasdarbos. Tajā pašā laikā – vai puiši nekad nevelk rozā krāsas apģērbu? (Tas bija retorisks jautājums – jau vairākas dekādes tiek uzskatīts, ka rozā ir vīrišķīga krāsa). Vai meitenēm ir dabiski pašām remontēt automašīnas? Nē! Bet, ja viņa par to izrādītu interesi, tad tiktu uzskatīts, ka tas nav normāli. Automātiski tiktu uzlikts zīmogs.

Lai gan esam paplašinājuši sev pieļaujamās izpratnes robežas par cilvēkiem, kuri nevēlas atklāt savu dzimumu, mēs tomēr nekādi neesam paplašinājuši savus uzskatos par to, kā jāizskatās un ko dara puikas un meitenes.

Kad bērni saka, ka viņa ir nepareizajā tualetē, viņa saka, ka ir meitene. Un tie pasaka: ”Ā, nu labi!” Bērni to saprot. 

Runāsim skaidrā valodā - ja mana meita sāks just, ka viņas dzimums prātā un ķermenī nesakrīt, es viņu pilnībā atbalstīšu. Es veikšu padziļinātus pētījumus par puberitātes hormonālajām vētrām. Es viņu uzklausīšu un attiecīgi pieņemšu lēmumus, tāpat kā tad, kad viņai bija 3 gadi viņa lūdza šlipsi un kreklu ar pogām. Arī tagad viņai t-kreklu un treniņbikses. Bet tas ir tikai izskats. Es arī vēlos, lai pieaugušie saprot, ka septiņgadīga meitene var ģērbties kā puika un izvairīties no svešinieku jautājumiem par viņas dzimumu.

Savai meitai es vēlos nodot vēstījumu – tu esi lieliska meitene tāpēc, ka nepadodies spiedienam no apkārtējiem par to, kā jāuzvedas vai jāizskatās. Es vēlos, lai viņa ir lepna par to, ka ir meitene. Un viņa tāda ir! Viņa jau pastāv par sieviešu tiesībām. Viņa nesaprot, kādēļ ir sieviešu un vīriešu sporta komandas, kādēļ sievietes pelna mazāk? 

Viņa sevi identificē kā pašpuiku, tāpēc, ka viņu tā nosauca skolā. Kaut gan viņa uzdeva jautājumu: ”Kādēļ pašPUIKA?” Kad bērni saka, ka viņa ir nepareizajā tualetē, viņa saka, ka ir meitene. Un tie pasaka: ”Ā, nu labi!” Bērni to saprot. Bet pieaugušie nē. Kamēr mēs lepojamies par to, cik dažāda ir seksuālā identitāte mūsdienās, mums ir arī jālepojas par pašpuikām un citām meitenēm, kuras neiederas mūsu šaurajās dzimumu lomās. Nesakiet  viņām, ka viņas nav meitenes. Mana meita mīl savu ķermeni un jūtas komfortabli savā ādā, viņa ir laimīgāka un apmierinātāka nekā es jebkad esmu bijusi. Viņa ir mana varone.”