Dāvanas kā beznosacījuma mīlestības pierādījums pusaudzim

Dziļākajā būtībā tas nav nekas, ko padsmitnieks ir nopelnījis. Dažiem vecākiem gandrīz viss, ko viņi sauc par "dāvanām", patiesībā ir centieni manipulēt ar padsmitnieku, barterdarījumi par kaut ko viņiem vēlamu vai samaksa par dēla/meitas darbu. Vienīgās reizes, kad daži pusaudži saņem īstas dāvanas, ir Ziemassvētki un dzimšanas diena, tā savā grāmatā "5 mīlestības valodas pusaudžiem" uzsver Gerijs Čepmens.

Visas pārējās vecāku dāvanas vispār nav dāvanas. Nevēlos, lai mani pārprastu, jo nebūt neapgalvoju, ka nekad un nekādos apstākļos vecāko nedrīkst maksāt par pusaudžu sniegtajiem pakalpojumiem. Saku vien to, ka šādi maksājumi nav uzskatāmi par dāvanām. Par līdzīgu darba darījumu pusaudzis varētu vienoties ar jebkuru pieaugušo blakus ielā.

Izvairoties no ceremonijas, mēs mazinām dāvanas emocionālo jaudu.

Pat ja vecāka piedāvājums ir labāks par darījumu ar kaimiņu, tas aizvien ir darījums, nevis dāvana, saka Čepmens. Pusaudži nepretojas šādiem darījumiem ar vecākiem un pat priecājas tādus slēgt. Tas kļuvis par ierastu paņēmienu, lai dabūtu kāroto. Ja to nevar dabūt, ar čīkstēšanu nogurdinot vecākus, tad viņi to dabūs darījuma ceļā. Tikai tā nav mīlestības valoda, bet gan darījums. 

Dāvināšana kā ceremonija

Dāvināšanas mērķis nav vienkārši kāda objekta īpašumtiesību maiņa. Nolūks ir paust emocionālu mīlestību. Mēs vēlamies, lai apdāvinātais dziļi justu, ka "es par tevi domāju, uzskatu tevi par svarīgu, es tevi mīlu". Šie emocionālie vēstījumi pastiprinās, ja dāvinātājs piedomājis arī pie dāvanas pasniegšanas ceremonijas.

Iespējams, ka tev vēl tagad, jau esot pieaugušam, palikušas atmiņā tās dāvanas, kas ir bijušas "īpašas". Atceries, kurš to pasniedza? Kā tā bija iesaiņota? Kā to pasniedza? Vai to pasniedza reizē ar vārdiem, pieskārieniem vai citām mīlestības izpausmēm? Visticamāk, bija šādi: jo vairāk dāvinātājs bija piedomājis pie iesaiņošanas un pasniegšanas, jo vairāk mīlestības juti. 

Piemēram, dēlam nepieciešami apavi basketbolam. Vecāki dēlu aizved uz veikalu un tos nopērk. No veikala dēls iziet, uzāvis jaunās sporta kurpes. Stāsta beigas. Nekādas ceremonijas. Daudzi pusaudži jau pieraduši pie šādas lietu kārtības. Šāda dāvana teju nemaz neliecina par emocionālo mīlestību. Ja šādā veidā pasniedz visas dāvanas, pusaudža prātā veidojas uzskats par viņam pienācīgo: es esmu pusaudzis. Vecāki man ir parādā, viņiem pienākas dot man visu, ko gribu. Neviena atzinīgi pateicīga vārda no pusaudža puses! Dāvanas emocionālā jēga ir nonivelēta, uzsver Čepmens.

Piemēram, dēlam nepieciešami apavi basketbolam. Vecāki dēlu aizved uz veikalu un tos nopērk. No veikala dēls iziet, uzāvis jaunās sporta kurpes. Stāsta beigas. Nekādas ceremonijas.

Taču, ja tos pašus sporta apavus pārved mājās, radoši iesaiņo, pārējās ģimenes klātbūtnē pasniedz kā mīlestības izpausmi līdz ar apliecinājuma vārdiem un pieskārienu, tad dāvana pēkšņi kļūst par spēcīgu emocionālās mīlestības nesējraķeti. 

Nauda kā dāvana

Ikvienā ģimenē pienāk brīdis, kad pusaudzim no vecākiem visvairāk vajag... naudu, un lai viņu liek mierā līdz brīdim, kad viņš pats gatavs pieņemt atbalstu. 

Pirmkārt, lielāko daļu no šīs naudas nepasniedz kā dāvanu, proti, to strukturē ģimenes darbības metode un padsmitniekam izsniedz viņam pienācīgo tiesu. Otrkārt, tīnis nav strādājis, lai šo naudu sagādātu, tātad, naudas vērtībai piešķir niecīgu nozīmi. Tāpēc tās saņemšana no vecākiem neko nestāsta par mīlestību dziļā emocionālā līmenī. Kā gan vecākiem risināt naudas došanu pusaudzim?

Ir divi paņēmieni.

Arī vajadzība nopelnīt naudu piespiež izvēlēties starp priekšmetiem. Ja pusaudzis nevar nopirkt visu kāroto, viņam atjautīgi jāizspriež par labu vairāk kārotajam. Skaidrs, ka arī tas tīni sagatavo pieaugušo dzīvei reālajā pasaulē.

Otrā pieeja ir dot naudu tādiem konkrētiem mērķiem kā sporta nometne, koncerta apmeklējums, fotostudija vai mākslas skola un tamlīdzīgi. Šādu naudu var pasniegt kā dāvanu, ievērojot iepriekš minētos ieteikumus, proti, dot bez nosacījumiem, dot svinīgi kopā ar atbalstošiem vārdiem, pieskārienu un iespējami bieži un citu ģimenes locekļu klātbūtnē.

Pirmais paņēmiens – rosināt pusaudzi naudu nopelnīt. Tas ir vienīgais veids, kā padsmitniekam radīsies nojēga par naudas vērtību.