Kā sarunāties ar bērnu - likumi un jautājumu piemēri

Šis salīdzinājums raksturo to, kādēļ ir tik svarīgi censties saprast otru cilvēku. Pasaulslavenais līderības grāmatu autors Stīvens R. Kovejs to skaidro šādi: „Tikt saprastam ir emocionāls un psiholoģisks ekvivalents gaisa ieelpošanai. Ja cilvēki cīnās pēc elpas jeb sapratnes un to neiegūst, nekam citam nav nozīmes.” Katra bērna dvēseles ilgas ir tikt saprastam, jo sapratne netieši apliecina, apstiprina un parāda, ka mēs, vecāki, atzīstam un novērtējam bērna patieso vērtību.

Sarunas ar bērnu
Ir jāatzīst, ka aizņemtības dēļ pārrunas ar bērniem mēdz būt īslaicīgas un norisinās aptuveni pēc šāda scenārija:
Kā tev šodien gāja?
Normāli…
Ko šodien darījāt skolā (bērnudārzā)?
Neko īpašu…
Ko ēdāt?
Neatceros.
Vai ārā bijāt izgājuši?
Bijām.
Tātad sarunas beidzas, tā arī īsti nesākušās. Vecāki cenšas, pieliek pūles, bet sarunas vietā ir vērojams vien vecāku monologs bez bērna emocionālās iesaistīšanās. Kā tad sarunāties ar bērniem, lai saruna būtu dialogs, nevis vienpusējs monologs?

Pirms sākat sarunu ar bērnu, uzdodiet sev pāris jautājumu: kā es šobrīd jūtos? Vai patiešām esmu gatavs sarunai, vai arī man pietiks spēka tikai nopratināšanai?

Īstā vieta un īstais laiks
Sarunai ir vajadzīgs laiks un telpa. Pievērsiet uzmanību laikam, kad bērns izrāda vēlmi sarunāties – vienam ir vēlme stāstīt aizgūtnēm, nākot mājās no bērnudārza vai skolas, citam vislabākās sarunas risinās pirms miega, bet varbūt jūsu bērnam stāstīt visvieglāk ir brīvdienās, kad laika ir daudz.

Es ieteiktu sarunu par dienā notikušo sākt vakarā, kad visa ģimene ir kopā un ir pabeigti ikdienišķie mājas darbi. Nebūtu ieteicams uzbrukt bērnam ar jautājumiem uzreiz, mājās pārnākot. Bērnam ir svarīgi ne tikai sajust, ka esat viņu gaidījuši un priecājaties par viņa atnākšanu, bet arī atpūsties no bērnudārzā vai skolā pavadītās dienas. Lai rastos vēlme sarunāties no sirds, ir vajadzīga uzticēšanās pilna atmosfēra, kas ļauj apjaust, ka vari brīvi runāt, tevi nenosodīs, nevērtēs, nekritizēs. Sarunas brīvību rada pieaugušais.

Intonācijas spēks
Bērni ļoti jūtīgi uztver vecāku emocionālo stāvokli, nolasot to pēc toņa, kādā mamma vai tētis sarunājas ar bērnu. Pirms sākat sarunu ar bērnu, uzdodiet sev pāris jautājumu: kā es šobrīd jūtos? Vai patiešām esmu gatavs sarunai, vai arī man pietiks spēka tikai nopratināšanai? Nopratināšana ir tādu jautājumu uzdošana, kas neveicina sarunu, bet pieprasa tūlītēju atbildi vai rīcību. Sekojiet, lai tonis būtu draudzīgs un labvēlīgs! Miers rada atslābumu, bet atslābums – vēlmi sarunāties.
Atcerieties, ka bērni domā un uztver dzīvi citādi nekā pieaugušie. Viņi vēl nesaprot un nezina tik daudz ko un bieži nezina arī, kā pastāstīt par dienā notikušo. Runājiet ar bērnu! Pastāstiet, kā jums pašam tika pagājusi diena, kā esat juties, ko esat piedzīvojis, kas interesants noticis. Lai bērns prastu sarunāties, viņam tas no vecākiem ir jāmācās. Ja jūsu saskarsme ar bērnu aprobežojas ar izvaicāšanu – kas, kur, kad un kāpēc, tad neesiet pārsteigti, ka bērns nevēlas sarunāties. Saruna ir abpusēja dalīšanās piedzīvotajā, nevis vienpusēja izvaicāšana.

Veltiet laiku un klausieties!
Dažiem bērniem ir vajadzīga vecāku iesaistīšanās, lai sāktos dialogs, bet ir bērni, kas paši tiecas pēc saskarsmes, īpaši brīžos, kad esat aizņemts. Ja tā notiek, tad bērns, bieži piedzīvojot sarunas atteikumu, var noslēgties, tādēļ – par spīti aizņemtībai – veltiet sarunai ar bērnu vismaz 15 minūšu sava laika.

Kad bērns ar jums runā, netēlojiet, ka klausāties, ja to tobrīd patiesībā nedarāt. Pasakiet, ka esat aizņemts, un uzklausiet bērnu nedaudz vēlāk. Atcerieties, ka emocionālā uzkrājuma lielumu nosaka ieguldījums. Ieguldot bērna emocionālajā krājkasē pāris centu, pēc gadiem nebrīnieties par krājkonta nelielo uzkrājumu!

Uzklausiet bērnu līdz galam un tikai tad runājiet paši! Nepārtrauciet bērnu pusvārdā, pat ja viņš runā ko tādu, kas, jūsuprāt, nav noticis, ir nereāls, vienkārši ļaujiet viņam izrunāties tā, kā viņš to prot. Ne vienmēr ir viegli saglabāt mieru, ja bērns stāsta ko satraucošu vai pat nepieņemamu. Lai spētu palīdzēt, vispirms ir jāiegūst pēc iespējas labāks priekšstats par notikušo. Aiz vārdiem, kas izskan aplami, var slēpties apjukums un neziņa.

Ļaujiet bērnam saprast, ka esat viņu sadzirdējis: atkārtojiet kaut ko no bērna teiktā un noteikti nodibiniet acu kontaktu sarunas laikā.
Izvairieties no kritikas un nosodījuma – tas aizver durvis ikvienā sarunā. Vairums vecāku, klausoties bērna stāstītajā, vispirms paši cenšas tikt saprasti vai arī, ja cenšas saprast bērnu, gatavo atbildi klausoties. Ir teiciens, kas raksturo klausīšanās nozīmību: „Mums ir dotas divas ausis, lai klausītos, un viena mute, lai runātu.”
 
Saruna kā cīņas arēna
Viens no galvenajiem saskarsmes problēmu cēloņiem ir tas, ka vienu un to pašu notikumu interpretējam atšķirīgi. Ja sarunājamies ar bērnu, neievērojot atšķirības mūsu dzīves pieredzē, raksturā, temperamentā, varam piedzīvot sarunu kā cīņu vai tiesas laukumu. Piemēram – jautājums par istabas temperatūru. Termometrs istabā pie sienas rāda 21 grādu. Bērns saka: „Te ir pārāk karsts!”, un vēlas, lai atver logu. Savukārt vecāki bilst: „Te ir pārāk auksts!”, un pat negrasās atvērt logu. Kuram ir taisnība? Vai ir pārāk karsts vai pārāk auksts? Taisnība ir abiem – gan vecākiem, gan bērnam. Pēc loģikas, ja strīdā vienam ir taisnība, tad otram ne; taču tas nav loģiski, bet gan psiholoģiski. Taisnība ir abiem – katram no sava skatapunkta.
Vecāki uz bērna dzīvi raugās no sava skatapunkta, pārnes savu pieredzi uz to, ko dzird no bērna stāstītā, pieņemot, ka tas, kā viņš to redz, ir patiesība. Taču, kamēr nebūsim spējīgi atlikt malā personīgo pieredzi jeb noņemt savas brilles un paskatīties uz bērna pasauli viņa acīm, nespēsim veidot patiesas un ciešas attiecības.

3 jautājumu spēks
Lai būtu informēti par bērna dzīvē notiekošo, uzdodiet bērnam jautājumus par trīs dažādām sfērām:
1) akadēmiska rakstura jautājumus (atzīmes, mācību viela);
2) sociāla rakstura jautājumus (attiecības ar vienaudžiem, ārpusklases pasākumi);
3) brīvos jautājumus (Kas tev šodien skolā vislabāk patika?).

Jautājumu piemēri
Uzsākot sarunu ar bērnu par dienā piedzīvoto, uzdodiet konkrētus jautājumus. Uz vispārīgiem jautājumiem (Kā pagāja diena skolā?) visbiežāk saņemsiet vispārīgu, neko neizsakošu atbildi: „Labi.” Jo konkrētāki būs jūsu jautājumi, jo vairāk informācijas iegūsiet atbildē. Izvairieties no jautājumiem, kas ir ar pavēles nokrāsu: „Vai tu nevēlies man pastāstīt, kā tev gāja kontroldarbā?” Šādi jautājumi pieprasa paklausīgu piekrišanu vai klusu „nē”. Lūk, daži tādu jautājumu piemēri, kuri mudinās bērnu veidot sarunu!

Vai tu paguvi uzrakstīt kontroldarbu (darbiņu)?
Ko interesantu jums šodien stāstīja skolā (bērnudārzā)?
Ja tev šodien būtu bijusi iespēja iet tikai uz vienu stundu, kuru tu izvēlētos?
Ja tev būtu iespēja mainīties ar kādu bērnu vietām, ar kuru tu mainītos? Kādēļ?
Vai klasē ir kāds bērns, ar kuru tev nepatīk sarunāties?
Pasaki vienu jaunumu, ko tu šodien uzzināji skolā!
Kas tevi šodien skolā sasmīdināja? Par ko tu smējies?
Kas tev šodien skolā visvairāk patika?
Kas tev šodien skolā visvairāk nepatika?
Ja tu rīt būtu skolotāja vietā, ko tu vispirms darītu?
Kas tev šodien skolā šķita visgarlaicīgākais? Kādēļ?

Pareizi izvēlēts laiks, daudzveidīgi jautājumi, mierīgs tonis un gatavība klausīties ir atslēgas, kas palīdz radīt dialogu attiecībās ar bērnu. Bez patiesas izpratnes nav iedomājamas piepildītas un atvērtas attiecības, tādēļ veltiet laiku tam, lai sarunātos un uzklausītu!

Autore: Ilze Pastare, sertificēta psiholoģe (Mag.Psych.), geštaltterapeite, sertificēta psihoterapeite
 

Pārpublicēts no elektroniskā žurnāla „Vecākiem”, Nr.19 (42). Publikācija saskaņota ar „Vecākiem” redakciju. 

Lasi arī žurnālu Nr. 9 (110)!